Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Salizturības zonu sistēma sadala valsti vai reģionu vairākos apgabalos atkarībā no vidējās zemākās ziemas temperatūras. Visplašāk lietotā un zināmā ir ASV lauksaimniecības departamenta (USDA) izstrādātā salizturības zonu karte, bet mums Latvijā arī ir pašiem savs 20. gadsimta otrajā pusē izstrādāts (vairāk gan uz augļu kokiem attiecināms) klimatiskais zonējums.
Runājot par augu spējām pārziemot, mēdz lietot vairākus jēdzienus – ziemcietība, salcietība (arī salizturība), aukstumizturība. Kurš no tiem ir korekts, un ar ko tie atšķiras?
Salcietība jeb salizturība ir maksimālā zemākā temperatūra, ko augs spēj izturēt, neaizejot bojā. Tā ir viņa ģenētiski mantotā spēja pretoties noteiktiem mīnusiem. Arī aukstumizturība nozīme to pašu, tas ir tikai vēl viens jēdziens, sinonīms. Kad stādaudzētavā iegādājies augu, uz poda etiķetes var izlasīt, kāda tam ir salcietība.
Ziemcietība ir auga spēja pārciest ziemošanas procesu kopumā – piemēram, kad spēcīgs sals mijas ar atkušņiem.
Nozares eksperti gan ļoti bieži mēdz lietot jēdzienu ziemcietības zonas, korektāk būtu teikt – salcietības zonas.
Amerikāņu sistēma
Amerikāņu salizturības zonējuma principu izmanto ASV teritorijā un arī Eiropā. Šis sadalījums tiek balstīts tikai un vienīgi uz zemāko vidējo temperatūru, un to atjauno ik pa pāris gadiem. Šī sistēma ietver 13 zonas (ir arī 0 zona), un starpība starp tām ir 12 grādi pēc Celsija. Katra zona tiek sadalīta vēl divās apakšzonās – a un b – ar 6 grādu starpību. Jo zemāka vidējā temperatūra, jo mazāks zonas skaitlis. Piemēram, 6. zona pārstāv temperatūras no mīnus 23,3 līdz mīnus 17,8 grādiem. Pēc amerikāņu sistēmas, Rīga atrodas 6b zonā, kas nozīmē, ka vidējās zemākās temperatūras te ir no mīnus 20,6 līdz mīnus 17,8 grādiem pēc Celsija. Salīdzinājumam: 13b zonas zemākā temperatūra ir plus 18,3 grādi.
Citi lasa
Interaktīvu USDA salizturības zonu karti var aplūkot Plantmaps.com.
Britu sistēma
Britiem ir sava sistēma, ko izstrādājusi un uztur Karaliskā Dārzkopības biedrība (RHS). Šī sistēma ņem vērā absolūto minimālo ziemas temperatūru (pēc Celsija), nevis ilgtermiņa vidējo gada minimālo temperatūra, ko izmanto ASV zonām. Britu sistēma grupē augus. Jo augstāks izturības faktors, jo zemāku temperatūru spēj izturēt augi. Pēc ASV zonējuma, pirmā zona attiektos uz augiem, kas spēj izturēt galējus Ziemeļus (piemēram, sūnas), bet britiem tie ir tropu augi, kas lietainās salas kontekstā lielākoties audzējami visu gadu apsildāmās siltumnīcās vai mājokļos. Britiem ir septiņas salcietības grupas (H1–H7). Ņemot vērā vidējo zemāko temperatūru Rīgā, pēc britu iedalījuma, te audzējamie augi spēs augt visā Ziemeļeiropā, bet podos un citos konteineros stādītie ir jāpasargā no sala.
Sistēma Latvijas puķu dārziem
Balstoties Eiropas salizturības dalījumā (pēc jau minētās amerikāņu USDA sistēmas), arī Latviju var sadalīt trijās salizturības zonās, ko pie mums dēvē par rietumu, vidus un austrumu zonām. Šis dalījums atrodams Apstādījumu ceļvedī (Apstādījumu veidotāju ceļvedis Latvijas stādaudzētavu sortimentā – red.), un to var gana labi izmantot puķu dārziem. Latgale, Austrumvidzeme un Sēlija ietilpst 5. zonā. Kurzeme, Zemgale un Vidzemes piekraste iekļaujas 6. zonā. Kurzemes dienvidaustrumu daļas piekrastes josla – 7. zonā. Šis ir biežāk sastopamais Latvijas dalījums, tomēr ir avoti, kuros minēti arī citi Latvijas zonu sadalījumi: 4.–6. zona vai pat tikai 4.–5. zona.
Jāsaprot, ka augi, kas audzēti atbilstošā salcietības zonā, vieglāk pielāgosies vietējiem apstākļiem. Tomēr Latvijā tiek ievesti un audzēti arī augi, kas pēc savām prasībām pret klimatiskajiem apstākļiem atbilst 8. un pat 9. zonai, kas nozīmē, ka tie spēj izturēt tikai dažus grādus zem nulles. Tie ir jāpārziemina telpās, citādi tie stipri cieš vai pavisam aiziet bojā.
Sistēma Latvijas augļkopjiem
Jāmin, ka iepriekš aprakstītais triju zonu iedalījums ir par primitīvu augļkopjiem. Tādēļ pagājušā gadsimta vidū augļkopis Jānis Kārkliņš ar kolēģiem izveidoja paši savu sistēmu – sadalīja Latviju četrās zonās, kas vēl smalkāk sadalītas apakšzonās, ņemot vērā pat tādas nianses kā reljefu, augsni un citus faktorus, kas ietekmē ziemcietību. Šis zonējums gan izstrādāts, ņemot vērā 1955./1956. gada ziemu.
To vajadzētu precizēt, tomēr pēc būtības tas vēl joprojām ir izmantojams. Pēc Jāņa Kārkliņa zonējuma, dienvidrietumu zonā, kas ietver Ventspili, Liepāju un robežojas līdz ar Ventu, ir vismaigākais klimats, bet paaugstināta gaisa mitruma dēļ ir jāizvēlas pret sēņu slimībām izturīgas šķirnes.
Rietumu zona sākas no Ventas un beidzas ap Jūrmalu, ietverot arī lielāko daļu Zemgales. Ventas un Abavas senlejas nav labas augļu koku audzēšanai, jo tur mēdz būt aukstas ziemas. Turpretī Bauskas un Dobeles novados var pat saldos ķiršus audzēt.
Vidus zonā, kas stiepjas vertikāli cauri visai Latvijai un robežojas ar Balviem, Varakļāniem un Krāslavu, var atrast daudz vietas, kas dārziem ir ideālas. Jo augstāks reljefs, jo labāka ziemcietība, un lielākajā daļā var audzēt arī pret sēņu slimībām neizturīgas šķirnes. Ap Madonu un Cesvaini labi aug pat saldie ķirši, un Cēsu, Piebalgas un Alūksnes novados arī var atrast daudz vietas, kur iekārtot mazus, bet labus augļu dārzus. Tik jāatminas, ka vasara te iestājas vēlāk un rudens – ātrāk, tāpēc jāizvēlas šķirnes ar īsāku veģetācijas (augšanas) periodu. Pie vīģēm te netikt pat podos, ja nu vienīgi, audzējot siltumnīcās.
Austrumu zonā, kas ietver Latgali, klimats ir kontinentāls – vasaras siltas, ziemas aukstas, ar retiem atkušņiem un ilgstošu aukstumu. Toties šeit ir gana daudz mitruma vasaras sākumā, kas savukārt ir izcili apstākļi augļu kokiem. Ja vien izvēlas ziemcietīgas šķirnes un dārzus stāda pauguru augšienē, var tikt pie kvalitatīviem āboliem un bumbieriem.
Kāpēc to svarīgi zināt?
Pirms dārzu piestādīt pilnu (un iztērēt ļoti daudz naudas) ar dažādiem konkrētajā teritorijā savvaļā neaugošiem augiem, vienalga, vai tās ir puķes, dekoratīvie augi vai augļu koki, svētīgi uzzināt vismaz aptuvenās šo augu izdzīvošanas iespējas. Viengadīgajiem augiem, protams, zonējumi nav svarīgi, tie ziemu nesagaidīs šā kā tā. Pieņemsim, ka gribam dārzā ehinācijas. Britu karaliskās dārzkopības biedrības augu enciklopēdija (atrodama internetā rhs.org.uk/plants) saka, ka tās izturēs aukstu ziemu ar zemāko temperatūru ap mīnus 15 grādiem pēc Celsija, bet bargās ziemās šai puķei draud apsalšana. Ja lūkosim amerikāņu zonējumā, tad tās bez problēmām augs vien Talsu apkārtnē. Un kā ar visu tik iekārotajām hortenzijām? Atkarībā no sugas tās izturēs pat mīnus 20 grādus, bet, piemēram, krāšņās liellapu hortenzijas šķirnes lielākoties izturēs tikai līdz mīnus 15 grādiem. Protams, zonējumus var arī neņemt vērā un riskēt, jo – kas, neriskē, tas nesēž zem palmas zara Zosēnos. Riskēšana gan var nozīmēt pamatīgu noņemšanos ar augu – piesegšanu, pieliekšanu, pārziemināšanu utt.
Ko neņem vērā?
Jāapzinās, ka zonējumiem ir arī savi limiti. Pat pirmā gada dārzniekam ir skaidrs, ka ne viss dārzā ir atkarīgs tikai no vidējās zemākās temperatūras. Izņemot Kārkliņa zonējumu, kas ir pagrūti izmantojams daiļdārzniekiem, izstrādātajos salizturības zonējumos parasti neņem vērā tādus svarīgus faktorus kā dienas garumu, augu karstumizturību (augstākā kritiskā temperatūra, ko augs spēj izturēt), veģetācijas perioda garumu, nokrišņu daudzumu, vēju un reljefu. Pat saistībā ar ziemām netiek ņemtas vērā ne agrās un vēlās salnas, ne atkušņu daudzums un sniega segas biezums. Tāpat pat visdetalizētākais zonējums nekādi neattēlo mūsu konkrētā dārza mikroklimatu. Starp māju sienām iespiestā dienvidpuses dārza vietā, kur regulāri reizi nedēļā tiek cītīgi viss salaistīts, lieliski augs pat nekur neredzēts tropisks eksots, kamēr tajā pašā ciemā, vējiem atklātā ziemeļpuses dārzā par izdzīvošanu cīnīsies arī vietējie savvaļas augi.
Andrejs Svilāns, dendrologs
Sāksim ar to, ka mēs atrodamies mērenā klimata joslā, kas plašos vilcienos aptver vai visu Kanādu un ASV ziemeļu daļu, Centrāleiropu un Ziemeļeiropu, Sibīriju, Tālos Austrumus, kā arī Patagoniju Dienvidamerikā un Jaunzēlandes dienvidu daļu. Tātad šie ir ticamākie izcelsmes avoti, no kuriem var cerēt kaut ko ieaudzēt savos dārzos. Tas gan nenozīmē, ka visu! Jo augu īpašības un prasības nosaka ne tikai platuma grādi. Arī ne temperatūras maksimumi un minimumi. Svarīga ir vesela virkne dažādu faktoru, īpaši temperatūras maiņu dinamika, augsnes īpašības, ūdens režīms u. c. Daudzos gadījumos, konkrēta auga veiksmīgu ieaugšanu tavā dārzā ne tik daudz noteiks izcelsmes reģions, taksonomiskā piederība, atbilstība salcietības zonai un apakšzonai, bet gan stādīšanas vietas izvēle pie ēkas dienvidu, ziemeļu, austrumu vai rietumu sienas, vējā vai aizvējā, slapjā vai sausā, saulainā vai noēnotā vietā. Pastāv daudzi šķietami sīkumi, kas summējoties kādā brīdī var izrādīties izšķiroši dārzkopja veiksmes stāstā.
Jāsaprot, ka Latvijā augiem bīstamas ir mainīgās ziemas. Esam raduši domāt: ja augs spēj izturēt mīnus 30 grādus, tad jau pie mums augs griezdamies! Diemžēl tas atkal ir tikai cerīgs pieņēmums. Krasi kontinentāla klimata apstākļos sals bieži vien ir bargs, taču vairāk vai mazāk nepārtraukts no rudens līdz pavasarim – atšķirībā no Latvijas, kur temperatūra šurpu turpu lēkā no mēreniem plusiem uz gana zemiem mīnusiem vairs ne pa mēnešiem vai nedēļām, bet jau pa dienām un stundām. Strauja temperatūras celšanās pēc sala perioda augos rada pavasara ilūziju, atmodina dzīvības procesus. Tikpat strauji uznācis sals saārda cukuru un citus konservantus zaudējušās šūnas. Augs, kuram solīta izturība līdz mīnus 20 un pat 30 grādiem, ir apsalis mīnus 10 grādos!
Kopumā klimata dažādība Latvijā ir pārsteidzoša. Par to jāpateicas Golfa straumei un Baltijas jūrai. Protams, mēdz gadīties ačgārnības, tomēr kopumā virzienā uz Rietumiem klimats ir maigāks, virzienā uz austrumiem un dienvidiem – kontinentālāks. Tas atspoguļojas arī citzemju augu introdukcijas veiksmes stāstos. Tik skaistas un diženas Eiropas un Kaukāza baltegles kā Kurzemē Latvijas austrumu daļā neredzēt. Tik izcilas lapegļu alejas un Sibīrijas baltegles kā Latgalē un Vidzemē savukārt neredzēsim Kurzemē vai Zemgalē. Bargākās ziemas Latgalē un Sēlijas austrumu daļā kompensē salīdzinoši saulainākas un siltākas vasaras, kas daudziem it kā jutīgiem augiem palīdz nobriedināt dzinumus un pārziemot veiksmīgāk nekā tur, kur it kā bijis nedaudz siltāks. Tieši tāpat mums ir ābeļu un bumbieru šķirnes, kas ir piemērotākas kādam noteiktam Latvijas reģionam.
