Rīga +18°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
- Kāršu pupas vāc pakāpeniski, sākot ar apakšējām pākstīm, tiklīdz tās maina krāsu uz dzeltenbaltu vai ir jau nokaltušas. Atkarībā no šķirnes tas var būt jau augusta vidū, savukārt pēdējās pākstis nolasa oktobrī. Pupas izžāvētās pākstīs sausā vietā var uzglabāt līdz pat pavasarim un lobīt pirms sēšanas. Tās var glabāt arī šķūnītī kā vecos laikos, jo sals nekaitē ne dīdzībai, ne garšai.
- Visām pupām, kuras nav paredzēts ēst ar pākstīm, pirms lobīšanas jāļauj kārtīgi nokalst pākstīs. Ja tās izlobīs no pākstīm vēl puszaļas, žūstot tās var sačokuroties, sabrūnēt un tad nebūs derīgas sēklai. Ja nu tomēr pupas izloba vēl nenobriedušas, tās jāglabā saldētavā – mazās platībās tā ir laba metode un arī izcils risinājums pēdējām pupām oktobrī, kad skaidri zināms, ka tās vairs nepaspēs nobriest. Turklāt šādām pupiņām ir kāds praktisks pluss – sasaldētas zaļas un nenobriedušas, tās nav jāmērcē, uzreiz var vārīt un stundas laikā būs gatavas. Garša arī tām ir citāda, koncentrētāka.
- Izlobītas pupas kārtīgi izžāvē, līdz grūti iekost, un glabā slēgtā traukā vēsā vietā – glabājot temperatūrā līdz 10 grādiem, var izvairīties no riska, ka pupās varbūt vasarā tikusi iedēta kāda sēklgraužu oliņa un siltumā tā izšķiltos.
- Glabāt pupas vajadzētu līdz diviem gadiem – ar katru nākamo gadu tās nekļūst sliktākas, taču pupās esošās olbaltumvielas kļūst stingrākas un cietākas. Tātad, ja grib droši zināt, ka pupas izvārīsies, kā nākas, ar gadu vai divus gadus pareizi glabātām nevajadzētu būt problēmām. Savukārt kā sējamais materiāls pupas arī pēc četriem gadiem dīgs labi.
