Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Viens aspekts, kas varētu ietekmēt to, kā iegūto lauku sētu vērtējam, ir tas, vai īpašums ir pirkts vai mantots. Meklējot īpašumu iegādei, mums jau ir kaut kādi kritēriji, ko tur gribam redzēt, un ceļš uz dzīvi laukos ir vairāk apzināts. Savukārt lauku māju mantojot, bieži vien tai varbūt nav nekā kopīga ar iedomās uzburto idilli. Turklāt tad var gadīties, ka lēmums pārcelties uz laukiem ir jau pēc īpašuma iegūšanas. Tie ir divi diezgan atšķirīgi ceļi uz lauku māju.
Vēl viena atšķirība, kas, iespējams, iezīmējas starp mantotu un iegādātu īpašumu, ir tā, ka pirmajā gadījumā ar vietu jau ir kaut kāda saikne, tāpēc vieglāk noteikt, kas tajā ir un kas nav vērtīgs. Pērkot īpašumu, iztrūkst sasaistes ar tā vēsturi. Šādā gadījumā ir vērtīgi aprunāties, piemēram, ar vecāka gadagājuma kaimiņiem, vietējiem novadpētniekiem, lai izdibinātu to īpašo un konkrēto, kas raksturo šo lauku māju.
Zināt vēsturi
Arī lai kopumā izprastu, kas tad ir Latvijas lauku sēta, der nedaudz ieskatīties vēsturē. Tās pie mums galvenokārt veidojās pagājušā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Tātad aptuveni pirms simt gadiem. Tajā laikā latvieši beidzot ieguva zemi, varēja būvēt mājas un būt saimnieki. Savas mājvietas viņi veidoja ar vērienu un tajā pašā laikā ar bijību pret dabu un gadalaikiem, pietāti pret darbu. Līdz ar to (protams, ar novadu atšķirībām) lauku sēta veidojās pēc noteikta principa: dzīvojamā māja, saimniecības ēka, lopu novietne, šķūnis, pirts. Piejūras reģionā bija vairāk zvejnieku sētu, Zemgalē – saimniecības ar lielām labības klētīm, Vidzemē – ar lopu kūtīm. Šajā laikā Latvijas ainava ļoti mainījās, parādījās daudz zemes īpašnieku. Tādēļ, ja gadu gaitā lauku īpašumu nav sapostījis karš, laika zobs un padomju saimniekošana, tad īpašumu iegūstam ar šo pirms simt gadiem veidoto plānojumu. No lielajām pilsētām attālākos reģionos, kā saka, dziļāk laukos, lauku sētas ir labāk saglabājušās. Tādas, vēl ar visu pagalmu un ēkām, vairāk cerību atrast, piemēram, tālākos Vidzemes un Latgales nostūros. Varbūt arī piejūrā ir saglabājušās zvejnieku saimniecības. Diemžēl daudzviet laika zobs ir bijis nesaudzīgs, ne tikai nopostot ēkas, bet arī degradējot ainavu ar lielām fermām, daudzstāvu dzīvokļu ēkām u. tml. Zinot vēsturi, daudz labāk var novērtēt to, ko esi ieguvis savā īpašumā, un atrast vērtības, par kurām iepriekš pat nebiji aizdomājies.
Vismaz gads pārdomām
Pirms jauniegūtajā lauku īpašumā ļaut vaļu trīsvienībai motorzāģis-ekskavators-uguns, daudz noderīgāk būtu kādu laiku mierīgi padzīvot un veikt tādu kā inventarizāciju. Turklāt ne tikai tam, kas nu nonācis tavā rīcībā, bet arī paša vēlmēm.
Nevienu – nedz nozāģēšanas vai nošķūrēšanas, nedz iekārtošanas vai būvēšanas – lēmumu nevajadzētu sasteigt.
Dod vismaz gadu sev un savai ģimenei kārtīgi izdomāt, kā vēlies laukos dzīvot, ko plāno te darīt un kas būs vajadzīgs, lai iecerēto īstenotu dzīvē. Pa šo gadu ļauj arī lauku sētai parādīt, kas tajā vērtīgs un saglabājams, bet kas lieks un no kā jāatbrīvojas. Paralēli, lai apmierinātu urdošo darboties gribu, vienmēr var sākt elementārus tīrīšanas darbus, piemēram, aizvācot atkritumu kaudzes, attīrot durvju priekšu no pašizsējas kokiem un krūmiem, salabojot tekošu jumtu.
Galvenie pirmā gada inventarizācijas pieturas punkti varētu būt šādi:
- Ēkas – kura apdzīvojama, kura remontējama, kura nojaucama;iebraucamie ceļi – vai esošais ceļš funkcionāli un praktiski atbilst mūsdienu vajadzībām, vai tas ir ērts lietošanai
- Apkārtne – stādījumi, ainava, saules ceļš
- Tavas un mājinieku vērtības un pamatojums, kāpēc tās ir būtiskas. Ir vērts izvērtēt, ko var un ko vajag saglabāt no iegūtā īpašuma (un te nav runa tikai par lietām). Tas nenozīmē, ka jāveido muzejs, ja tas nav plānos, bet noteikti ir lietas, kuras pašam personīgi šķiet vērtīgas vai zināms, ka tām piemīt kultūrvēsturiska vērtība
- Spējas – cik laika, darba, finanšu varam ieguldīt; kur ieguldīsim, ko paveiksim paši, kur meklēsim palīdzību
- Vēlmes – plāns tuvākai un tālākai nākotnei. Un citi fundamentāli jautājumi, piemēram, vai gribas redzēt piebraucamo ceļu vai tomēr labāk paslēpties no tā trokšņa un putekļiem, vai gribas pašiem audzēt ēdamlietas vai varbūt izveidot lielu košumdārzu utt.
- Vajadzības – visi iespējamie praktiskie lauku dzīves aspekti, piemēram, kā bērni tiks uz skolu, kā ziemā iztīrīsim ceļu, kā pasargāsimies no meža zvēriem, vai būs tikai viena vai vairākas automašīnas, kā tiks organizēti ikdienas braucieni, vai būs arī mājdzīvnieki un kā tie tiks pasargāti no brīvsoļa utt.
Ēkas
Pragmatiskai ēku novērtēšanai jāsaprot, ko lauku sētā plānots darīt: šī būs tikai dzīvošanas vai arī peļņas gūšanas vieta. Varbūt kaut kas tiks ražots, varbūt tiks piedāvātas naktsmītnes tūristiem, bet varbūt zemes ir tik daudz, lai nodarbotos ar lauksaimniecību. To saprotot, varēs novērtēt, vai un kā iegūtās ēkas piepildīt. Piemēram, jāsaprot, vai senai kūtij, kura reiz uzbūvēta vairākiem desmitiem lopiņu, vispār būs praktisks pielietojums vai arī tā stāvēs tukša un lēnām bruks? Jāapzinās, ka katra saimniecībā atstātā ēka prasīs uzmanību un ieguldījumus, taču arī sasteigt ar simtgadīga tā laika būvmateriālu un mūrnieku darba parauga nojaukšanu droši vien nevajadzētu.
Līdzīgi ir ar vēl vienu raksturīgu lauku ainavas elementu – pagraba pauguriņu pagalmā. Ja nav plānots audzēt pārtiku un glabāt to ziemā, tad ko darīt ar pagrabu – vai jaukt nost? Dace Laiva uzsver, ka pagrabs ir vērtība – tas noderēs kaut vai rudens āboliem vai pavasara sulām. Tāpat to lieliski var integrēt mūsdienu plānojumā – paplašināt uzbērumu, uztaisīt lēzenāku nogāzi, uz kuras var izveidot puķu dārzu vai bērniem slidkalniņu ziemā.
Mazliet citādi ir ar padomjlaikā saslietajiem šķūnīšiem – ja vien nav ieceres saglabāt tos visus, tad jāvērtē pragmatiski un atbilstoši savām vajadzībām: kas tehniski labākā stāvoklī, ērtāk novietots, mazāk redzams no pagalma, neaizsedz ceļu utt. Pārējos jauc nost, bet iegūto materiālu liek lietā paši vai piedāvā citiem.
Koki
Lielākā daļa no kokiem, ko redzam lauku ainavā, ir vecāki par mums, lai cik gadu mums arī nebūtu. Der novērtēt jau to vien, ka koki spēj tik ilgi dzīvot un pārdzīvot mūs.
Nozāģēt simtgadīgu koku var pusstundas laikā, bet atgūt tikai pēc simt gadiem.
Koku, ko šodien stādām, pieaugušu redzēs tikai nākamā paaudze. Un galu galā – koks jau nav tikai kokmateriāls, tam ir arī emocionāla vērtība. Tas kalpo kā noteiktas vietas simbols. Tas ir svarīgs ļoti daudzām citām sugām. Tam noteikti bijuši savi uzdevumi, piemēram, pasargāt no vējiem, novadīt zibeni, radīt telpas vai mājīguma izjūtu.
Ierindas cilvēkiem pietrūkst zināšanu par koku kopšanu, vainagu veidošanu un uzturēšanu. «Nezāģējiet lielos kokus, ja nesaprotat, ko darāt. Pieaiciniet labu speciālistu, kas to spēj izdarīt pareizi,» aicina Dace Laiva. Nozāģējot lielu zaru, iegūstam lielu brūci un potenciāli – trupi. Tā pazeminām koka vērtību un dzīvošanas ilgumu. Nozāģējot visus apakšējos zarus, uztaisot palmu, pēc tam nocērpot vēl galotni – šādu kopšanu pēc tam ir pat neiespējami labot.
Tāpat mūsdienās varbūt pagalmā nevajag divdesmit ābeles, jo tas ir reāls darbs un pat apgrūtinājums. Taču tikai pēc ābolu ražas var izlemt, no kurām šķirties un kuras saglabāt kaut vai kā laikmeta liecinieces.
Ainava
Kā mēdz teikt, māju var pārbūvēt vai uzcelt no jauna, bet ar ainavu, īpaši plašākā mērogā, būs jāsadzīvo. Vispirms jau ainavu novērtējam emocionāli – ieraugām to, un rodas pirmais iespaids, kas vai nu liek elpai aizrauties, vai rada pretestību.
Raksturīgie skatpunkti, no kuriem ainava novērtējama, ir:
- Pirmais brīdis, kad māju un pagalmu ieraugām no ceļa
- Skats no vārtiem/ieejas pagalmā – ko redzam, ko vēlamies redzēt vai skatam noslēpt
- Skats no atpūtas vietas – terases, pirts, verandas, ugunskura vietas
- Skats no dzīvojamās istabas un virtuves logiem – telpām, kur visbiežāk uzturamies.
Tāpat ainavu vērtē pēc vairākiem kritērijiem:
- Atvērta vai slēgta ainava
- Ainavas kulises, kā arī tuvie un tālie skatpunkti
- Plūstošas, noslēpumainas skatu līnijas – ainavas raksturs, kas ļauj skatītājam vērties tālumā, piemēram, pāri laukam, pāri upei
- Ainavas dominantes – īpaši izteiksmīgi objekti ainavā, piemēram, lieli, ainaviski koki, ēkas, kas izceļas uz apkārtnes fona
- Ietvēruma kulises – tās parasti veido lielāki koki, augu puduri, plašākā ainavā ar tālām skatu perspektīvām – mežu masīvi.
Katram novadam ir sava raksturīgā ainava – Zemgalē tā būs atvērta un ar tālām skatu perspektīvām. Vidzemē un Latgalē tā būs izteiktāka mežu ainava, ar slēgtiem skatiem, bet izteiksmīgiem reljefa pauguriem. Piejūrā dominējošā, protams, ir jūra. Paši vairāk varam novērtēt ainavu, izjūtu vadīti, bet speciālists var palīdzēt ieraudzīt īpašās vērtības, saskatīt vēlamo rezultātu.
Saules ceļš
Šis nemaināmais lielums mums ir tikpat svarīgs kā ļaudīm, kuri lauku sētu savā laikā izveidoja. Svarīgi saprast, kur saule lec, kur riet, kura ir ēnainā puse, kuru savukārt vajadzētu noēnot, lai pārlieku nesakarst. No otras – mūsu vēlmju – puses, svarīgi apzināt, vai gribam baudīt vakara vai rīta sauli, vai ārā vairāk uzturamies pievakarē vai dienas pirmajā pusē.
Tradicionāli virtuve tika izvietota uz ziemeļiem un austrumiem, lai neuzkarst. Dzīvojamās telpas – dienvidu un rietumu pusē, jo tās ir patīkamākas dzīvošanai, tur vairāk iespīd saule, turklāt redzama arī savā vakara krāšņākajā izpausmē. Svarīgs ir arī gadalaiku aspekts – Jāņos saule uzlec citā vietā nekā Ziemassvētkos. Sauli mūsu platuma grādos mentāli tik ļoti gaidām, ka saullēktus un saulrietus vajadzētu pēc iespējas neaizsegt un baudīt. Latvijā raksturīgie valdošie vēji ir rietumu, tomēr mikroklimata ietekmē katra vieta vērtējama individuāli. Ja gribas košuma dārzu, tad lielākajai daļai augu patīk saulainās vietiņas, arī tas jāņem vērā. Tāpat nevar aizmirst, ka vasaras kļūst arvien karstākas – viskarstākajā dienvidu pusē ir jāpadomā arī par pavēņa nodrošināšanu.
Ūdens notece
Nopietns uzdevums mūsu klimatiskajos apstākļos, kur nokrišņu ir vairāk, nekā tie spēj iztvaikot, ir novērtēt, vai spējam lieko ūdeni saudzīgi un prātīgi dabūt prom no īpašuma. Universālais likums – ūdens tek un vienmēr tecēs uz zemāko reljefa vietu. Tāpēc jāpārliecinās, vai laika gaitā dzīvojamā māja nav kļuvusi par šādu punktu. Jāvērtē, vai nav mainīta ūdens notece, kaut kas aizbūvēts, aizšķūrēts. Iespējams, to varēs novērtēt jau pirmajā rudenī, bet var gadīties, ka patiesā aina atklāsies tikai citu gadu, kad slapjums būs lielāks. Ja šāda problēma kļūs aktuāla, tad varētu būt vajadzīgs speciālista vērtējums un pēc tam arī profesionāls meliorācijas darbu veicējs.
Populārākie raksti
