Rīga +9°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dabiska pļava pilsētā – izklausās tik skaisti un romantiski! Kā pie tevis atnāca šī ideja?
Te jāatkāpjas mazliet pagātnē. 2006. gadā sāku strādāt Latvijas Dabas fondā (LDF) par biotopu eksperti un esmu piedalījusies dažādos dabas inventarizācijas projektos, kartējusi īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, veikusi monitoringus un iesaistījusies arī lielajā Dabas skaitīšanā. Ar kājām esmu izstaigājusi Latviju, meklējot un kartējot īpaši aizsargājamos biotopus.
Pirms dažiem gadiem LDF īstenoja bioloģiski vērtīgo zālāju atjaunošanas projektu GrassLife, un tā ietvaros notika akcija iedzīvotājiem Iesēj savu kvadrātmetru, kas guva ļoti lielu sabiedrības atsaucību. Arī Rīgas pašvaldība gribēja savu kvadrātmetru pļavas, un tā 2020. gada rudenī Uzvaras parkā tika iesēti pirmie dabiskās pļavas kvadrātmetri Rīgā. Veidot pļavas pilsētā bija pašvaldības iniciatīva, no kuras izauga starptautisks projekts Urban-LIFE-circles, kurā darbojamies kopā ar nozares speciālistiem Igaunijā un Dānijā. Jaunajā projektā iesaistījos ar lielu prieku. Esam apsolījuši, ka līdz 2027. gadam izveidosim vismaz 45 pilsētas pļavas vismaz 15 hektāru platībā.
Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka ir jāiesaista sabiedrība, un cilvēki tiešām bija atsaucīgi, ieteica vietas, kur parasto mauriņu vietā gribētu redzēt ziedošas pļavas. Iesaistījās valsts institūcijas, piemēram, Rīgas Nacionālais Zooloģiskais dārzs. Pilsētas pļava tagad ir arī pie Nacionālās bibliotēkas.
Kāda ir šo pļavu nozīme? Protams, tā ir iespēja papriecēt acis un arī skaists, simbolisks žests, godinot dabas daudzveidību. Bet vai pļavām ir arī kāda funkcionāla loma pilsētas ekosistēmā?
Agrāk valdīja uzskats – pilsēta ir cilvēkiem, bet, kad izbraucam no tās, tad ir zaļumi, lauki un savvaļa. Tagad tas ir ļoti mainījies, jo lauki vairs nav savvaļas patvērums. Saimniekošana tur ir kļuvusi industriāla, un mums ir vai nu ļoti intensīvas lauksaimniecības zemes vai pamestas, degradētas teritorijas, kurās sastopam daudz invazīvu sugu. Līdz ar to tagad arī pilsētām ir liela nozīme bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, pilsēta sniedz dažādas iespējas, lai dabas vērtības varētu saglabāties. Piemēram, kapsētas – tā ir samērā klusa vide, kur aug lieli koki un kur patvērušās dažādas sugas, kas raksturīgas platlapju mežiem, un dažkārt pat platlapju mežos nav vairs tik liela dabas daudzveidība kā kādā kapsētā, jo meži tiek intensīvi kopti, tāpēc tajos zūd daudzi savvaļas elementi.
Savvaļas klātbūtne arī palīdz pilsētai, regulējot mikroklimatu, uzņemot ūdeni, ražojot skābekli.
Mēs nevaram dzīvot tikai asfalta džungļos, kam pa vidu ir daži mākslīgi veidoti, supersakopti parki. Šāda vide tomēr nevar nodrošināt to pašu, ko ekosistēma ar savvaļas elementiem. Protams, Rīgas parki ir skaisti, tajos no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim ir daudz ziedošu augu. Taču tas prasa ļoti daudz darba, ir milzīgs dažādu resursu patēriņš. Savukārt savvaļas augi spēj izdzīvot paši, cilvēkam iesaistoties minimāli. Pilsētā ir iespēja sadzīvot abām šīm sistēmām – gan koptajiem parkiem, gan dabiskajām pļavām, tikai jāatrod katram sava piemērotākā vieta.
Kā pļavām klājas pilsētā?
Aizvadītajā ziemā apkopoju šo trīs gadu rezultātus, kopš uzsākts pļavu projekts Rīgā, un secināju, ka liela daļa savvaļas augu, kas iesēti pilsētas pļavās, spēj dīgt, attīstīties, ziedēt. Ir sugas, kurām vieglāk iejusties, piemēram, raspodiņš pilsētvidē jūtas labi, arī lielā dzelzene, margrietiņas, dzeltenās ilzītes, zvaguļi, kurus mēdz dēvēt par pļavu veidotājiem.
Katra pilsētas pļava ir veidota, pielāgojot sugu sastāvu konkrētajiem apstākļiem. Ja vieta ir saulaina, sausa un vasarās regulāri izdeg, tur tiek sēti augi, kas savvaļā aug līdzīgos apstākļos, savukārt mitrās pļavās sējam augus, kam patīk mitras vietas. Rezultāti mani pozitīvi pārsteidz! Piemēram, Dreiliņkalna pakāje, kas iepriekš tika intensīvi pļauta un uzturēta kā zaļais tuksnesis, izrādījusies tīkama pat retajām sugām.
Ir regulāri jāseko līdzi tam, kā notiek procesi, un jāpielāgo arī apsaimniekošana. Pļavu veidošanu sākām ar to, ka rudenī saecējām augsni, iesējām sēklas. Nākamajā vasarā vērojām, kuras sugas ir saaugušas, kā tām klājas. Ir darbiņi, kas regulāri jādara, viens no tiem ir invazīvo un citu nevēlamo augu ierobežošana – tos rokam ārā, piemēram, Kanādas zeltslotiņu, cirtaino skābeni, austrumu dižpērkoni. Laiku pa laikam arī atjaunojam augu sastāvu, piesējot vai iedēstot kādu augu, kuram nav klājies pietiekami labi, piemēram, pērn vairākās pilsētas pļavās izkalta zvaguļi.
Pļavas tiek pļautas divas reizes gadā, un zāle tiek savākta.
Pirmā pļaušana vajadzīga maijā, kad no zemes izlien pienenes, kamolzāle un citi lieli, agresīvi augi. Tos nopļaujot, novācam konkurentus, un augi, kurus esam iesējuši, var brīvi attīstīties. Augusta beigās atkal pļava ir jānopļauj un zāle jāsavāc. Pļavu augi labāk jūtas, ja augsne ir mazauglīgāka, bet, ja nopļautie augi tiek atstāti, šī masa kalpos kā mēslojums un bagātinās vidi ar nevajadzīgām barības vielām.
Pļavu apsaimniekošanu veic Rīgas meži, jo tās ir pašvaldību zemes. Institūcijas tiek galā pašas, piemēram, zoodārza pļava tiek noganīta. Starp citu, interesanta pieredze ir citās valstīs, piemēram, uz Londonas centra parkiem kādu mēnesi tiek atvestas paganīties aitas. Kāpēc ne? Nemaz ne tik sen arī Rīgas mikrorajonu pļaviņās vēl varēja redzēt pa kādai kaziņai, aitai vai gotiņai, tas nebija nekas neparasts.
Vai iedzīvotāji drīkst iet šajās pļavās vai arī tās uzskatāmas par ko līdzīgu puķu dobēm?
Pilsētas pļavas netiek veidotas kā liegumi, tajās drīkst iebrist, izpētīt augus, atpazīt tos, salīdzināt ar attēliem, kas redzami līdzās esošajā informācijas stendā. Un Rīgā cilvēki tiešām interesējas par pļavām – mums, latviešiem, taču joprojām ir dzīvas tradīcijas vākt tējas, lasīt puķes, vasaras saulgriežos vīt vainagus.
Cik lielai jābūt pilsētas pļavai, lai tā veiktu savus labos darbiņus?
Pat pāris kvadrātmetriem ir nozīme, piemēram, ir pavisam nelielas pļaviņas skvēros pie Klusās ielas un Šarlotes ielas. Pārsimts kvadrātmetru, bet izskatās iespaidīgi, aug un zied jau vairākas sezonas. Protams, jo lielāka teritorija, jo stabilāka ekosistēma. Taču jebkas, kas ir interesantāks par zemi nopļautu zāli, ir nozīmīgs. Pat puķu un garšaugu kastes pozitīvi ietekmē mikroklimatu.
Ja cilvēki pilsētvidē paši grib iekopt pļaviņu, ar to gan varētu būt sarežģīti, jo ir pašvaldības saistošie noteikumi, kas regulē zāles garumu. Tikai īpašās, ar apsaimniekošanas plānu apstiprinātās pilsētas pļavu teritorijās ir atļauta garāka zāle. Iespējams, šī prakse ir mantojums no agrākajiem laikiem, kad pilsētā bija daudz novārtā atstātu nekoptu teritoriju, un tieši garā zāle liecināja par pamestību, savukārt īsi pļauta zāle signalizēja, ka par šo teritoriju kāds rūpējas. Latvijas dabas fonds ir aicinājis pašvaldības atteikties no šīs zāles garumu mērīšanas, lai netiktu sodīti tie, kas vēlas dabas daudzveidību savā teritorijā.
No kurienes nāk sēklas, ko izmantojat pļavas augu sēšanai?
Sēklas tiek ievāktas Latvijā. Dabas daudzveidībai ir vairāki līmeņi, un viens no tiem ir arī ģenētisks – ja gribam saglabāt Latvijas dabas daudzveidību, jāizmanto tieši Latvijā veidojies sēklu materiāls. Lai tiktu pie šīm sēklām, ieguldām lielu darbu – vācam tās dabiskajās pļavās gan ar sēklu mašīnu, gan iesaistot sabiedrību. Piemēram, kāda sēklu vācēja no Ķengaraga gar Daugavas malu ir savākusi daudz dažādu pļavas augu sugu sēklu. Akcijā Darām pļavu kopā! mēs LDF konsultējām, kuras sugas vākt, kā to pareizi darīt, bijām izveidojuši video pamācību.
Vai šopavasar vēl varam pagūt tikt pie kāda skaista kvadrātmetra pļavas?
Iesēt var, taču pareizāk to darīt rudenī. Toties pavasaris, manuprāt, ir piemērots laiks, lai cīnītos ar invazīvajām sugām – Kanādas zeltslotiņu, latvāni, arī ar lupīnām, lai gan daudzi tās nu jau uzskata par Latvijai raksturīgu sugu un lepni bildējas lupīnu audzēs. Patiesībā tieši fakts, ka lupīnas strauji sāk aizņemt jau veselas pļavas, ir apliecinājums to agresīvajai invazivitātei, lai gan ziedi, protams, ir krāšņi.
Latvijas universitātes botāniskajā dārzā ir izveidoti parauglaukumi, kur iespējams novērot, kā mainās sugu daudzveidība, izmantojot dažādas apsaimniekošanas un sēšanas metodes. Tur, kur iesētas sēklas, kas bijušas sajauktas ar pļavu augsni, augu attīstība ir labāka, jo augsnē ir specifiski mikroorganismi – augsnes sēnes, baktērijas sīkbūtnes, kas palīdz savvaļas sugām dīgt un attīstīties. Neviena suga dabā nav viena!
Pērn notika tāds vērtīgs pasākums kā Pļavas festivāls. Vai iecerēts, ka arī tas kļūs par tradīciju?
Pagājušogad Pļavas festivāls norisinājās Mazjumpravas muižas teritorijā, šogad ceram, ka izdosies to sarīkot Arkādijas parkā augusta sākumā. Pļavas festivāls ir platforma, ar kuras palīdzību varam sabiedrībai skaidrot dabas daudzveidības nozīmi. Pļavas Latvijā ir sugām vispiesātinātākās ekosistēmas, bet stāsts galvenokārt ir par to, kā cilvēks savā ikdienā var veicināt dabas daudzveidības saglabāšanos, kādas ir šīs prakses, kā to darīt pareizāk, labāk. Šovasar kā festivāla viešņu esam uzaicinājuši farmācijas zinātņu doktori Viju Eniņu, kura stāstīs par pļavās sastopamajiem ārstniecības augiem un to pielietojumu.
Tev ir bioloģes izglītība, esi piedalījusies daudzos projektos, pētījusi dažādas ekosistēmas, iepazinusi biotopus. Kā gadījās, ka sirdī iekrita tieši pļava?
Kartējot dabu visā Latvijā, redzēju, cik strauji tā mainās. Pat pāris gadu laikā viena un tā pati vieta var kļūt pavisam citādāka. Piemēram, bija pļava, bet nu tās vietā uzbūvēts veikals…
Ieejot senā dabiskajā zālājā, kur jau simtiem gadu bijusi pļava, saprotu, cik daudzas paaudzes strādājušas, lai būtu šī dabas daudzveidība, – man tas ir kā ieraudzīt īpašu mākslas šedevru!
Iespējams, sava nozīme ir arī nostalģiskajam un kultūrvēsturiskajam aspektam, tam, cik liela nozīme mūsu kultūrā joprojām ir dabas veltēm – ārstniecības augu vākšanai, sēņošanai, ogošanai.
Attīstoties industriālajai lopkopībai un lauksaimniecībai, ainava tik ļoti ir mainījusies! Tajā ir maz dzīvības. Aizvien vairāk ir vienveidīgu monokultūru lauku – reti kur redzam ganāmies govju vai aitu ganāmpulkus. Tie saimnieki, kas iesaistās pļavu atjaunošanas projektos un ir gatavi saimniekot ar tradicionālām metodēm, ir lieli entuziasti un dara milzīgu darbu, saglabājot dabas vērtības nākamajām paaudzēm.
Iespējams, kāds rūdīts vegāns tev iebildīs, apgalvojot, ka lopkopība ir liels kaitējums dabai.
Govs arī nav veģetāriete, tā apēd ļoti daudz kukaiņu! Protams, ka augu valsts produktu lietošana uzturā kopumā ir videi draudzīgāka, taču, veicot izvēles, vajadzīgs vēss prāts, nav jākrīt galējībās. Vienā kvadrātmetrā dabiskas pļavas var būt līdz pat piecdesmit augu sugu. Tas ir vairāk nekā vienā kvadrātmetrā tropiskā meža! Bioloģiski vērtīgo zālāju mums Latvijā palicis pavisam maz, pat mazāk par vienu procentu teritorijas.
Pirms gadiem 100 dabiskās pļavas aizņēma gandrīz trešo daļu valsts teritorijas, bet tagad atlikuši vien 0,97 % .
Taču galvenais, ka varam tos atjaunot! Šī apziņa mudina darboties. Saprātīgi rīkojoties, iesaistot sabiedrību, nevis meklējot vainīgo, katrs no mums var kaut ko izdarīt dabas daudzveidības labā. Un noganīšana ir metode, bez kuras pļavas ilgtermiņā saglabāt nav iespējams.
Tu pati esi pilsētas meitene, un dzīvošanās pa ganībām, mežiem un laukiem droši vien nav gluži tavas bērnības atmiņas?
Jā, esmu no Ogres, un nevarētu teikt, ka es kaut kā īpaši būtu mudināta interesēties par dabu. Botānika noteikti nebija mans dzīves mērķis. Mana ģimene ir saistīta ar medicīnu – gan vecāki, gan brālis un māsa.
Ģimenē mums raksturīga pārliecība, ka ikvienam ir jādod labums sabiedrībai, jābūt noderīgam, jāizdara kaut kas vērtīgs.
Kaut arī tiešos vārdos tas netika mācīts, taču šī sajūta man vienmēr bijusi aktuāla, un par to ir liels prieks. Bērnībā man patika pasakas, lelles, interesēja grāmatas un filmas, biju sapņotāja. Gribēju iet mācīties uz Kultūras akadēmiju, bet mamma mani mudināja pēc vidusskolas izstudēt «kaut ko normālu», un bioloģija, viņasprāt, bija pietiekami «normāla». Man patika ekoloģijas tēma un rūpēja vide, taču milzu karjeras plānus šajā jomā neloloju. Taču, nonākot Latvijas dabas fondā, interese par dabu ievilka kā atvarā.
Esi stāstījusi, ka viens no taviem vaļaspriekiem ir pavadīt brīvo laiku kopā ar vīru un bērniem dodoties dabā. Vai arī tavs dzīvesbiedrs ir saistīts ar vides jomu?
Mans vīrs strādā sociālajā jomā, viņa darbs saistīts ar cilvēkiem, piemēram, palīdzot romu tautības pārstāvjiem integrēties sabiedrībā. Taču daba arī viņam ir tuva. Viņš ir kaislīgs makšķernieks, kopā ejam sēnēs, dodamies pārgājienos, nakšņojam teltīs, un tajā visā maksimāli iesaistām arī bērnus, lai viņi nebaidās no savvaļas, bet pazīst un ciena to. Nepietiek tikai kaut ko abstrakti stāstīt, ir jāiet dabā! Taču mēs nevaram raudzīties uz dabu kā patērētāji. Liekas tik pašsaprotami, ka mielojamies ar dabas veltēm, baudām skaistās ainavas un saulrietus.
Daba mums ir vajadzīga gan fiziski, gan mentāli.
Tomēr iesaku katram padomāt, kas ir tas, ko viņš var iedot dabai pretī. Piemēram, piedalīties kādā talkā, palīdzot attīrīt upes un atbrīvot zivju migrācijas ceļus, ievākt sēklas, kas noderēs pļavas atjaunošanai, likvidēt invazīvās sugas, izvērtēt savus paradumus un, cik iespējams, izvēlēties dabu saudzējošāku dzīvesveidu.
