Rīga +4°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tikai 700 metru stundā!
Neviens sen jau vairs nešaubās par dabas dziedinošo spēku, un pasaulē labi zināmi ir tādi jēdzieni kā forest bathing jeb meža pelde (meža veldze un meža meditācija) un forest therapy jeb meža terapija. Ir nianses, kuru dēļ meža veldze būtiski atšķiras no mums pierastās pastaigas vai pārgājiena, bet meža terapija tēmē vēl augstāk – tiek solīts, ka tā pat spēj atrisināt psiholoģiskas problēmas. Galvenais šajās metodēs – lēns temps un vērīgums. «Un, kad es saku lēni, tas nozīmē – vēl lēnāk nekā lēni. Vidējais temps, piedzīvojot meža veldzi un meža terapiju, ir septiņsimt metru līdz pusotra kilometra stundā. Tik lēna ir šī pastaiga!» uzsver Inga Dreimane. «Sākotnēji var būt ļoti grūti palēnināt tempu. Pusaudži pat dažreiz saka, ka sāpot kājas, – tad nepieciešams kādu laiku paiet ātrāk. No aktīvām kundzītēm, kurām ir liela meža pieredze sēņojot, ogojot un dodoties pastaigās, esmu dzirdējusi, ka viņas savu mūžu nav tik lēni staigājušas pa mežu. Ejot nevis savā ierasti raitajā solī, bet būtiski samazinot tempu, pieslēdzot apzinātību un vērīgumu, tiek aktivizēta parasimpatiskā nervu sistēma. Savukārt, ja fokusējamies uz ātru pastaigu, fiziskas slodzes palielināšanu un rezultātu, aktivizējas simpātiskā nervu sistēma, bez kuras ikdienā, protams, nevaram iztikt, lai sasniegtu mērķus, taču, palēninot tempu, ir lielāka iespēja atslābināties, kā arī atjaunot iekšējos resursus,» skaidro psiholoģe. «Līdzībās runājot, iedomājieties, ka veicat pietupienu ātri un lēni. Lai izpildītu lēni, nepieciešama ķermeņa un prāta koncentrēšanās, tomēr ieguvums ir daudz noturīgāks un efektīvāks.»
Izbaudīt mežu ar visām maņām
Doties meža veldzes un meža terapijas piedzīvojumā var kopā ar pavadoni, taču Inga Dreimane norāda – arī darot to vienatnē, var pamēģināt sajust līdz šim nepiedzīvotu meža maģiju, izbaudot to ar visām maņām. Zinātniskie pētījumi apstiprina, ka lēna pastaiga reizi nedēļā divu līdz trīs stundu garumā palīdzēs atjaunoties garīgajam līdzsvaram, savukārt par ikdienas sastāvdaļu varētu kļūt pusstunda mežā, veltot 5–8 minūtes katrai maņai – redzei, dzirdei, smaržai, taustei un garšai.
«Iesākumā tas var likties grūti, jo uzmanība jāvelta katrai maņai. Piemēram, lai pagaršotu, sakošļātu, jāatrod kas tāds, par ko esam pārliecināti, ka to var ēst, – skuju, sakaltušu aveni, sniegu ziemā… Taču var arī paņemt no mājām līdzi ābola šķēli, varbūt pat sviestmaizi un lēni to apēst izgaršojot,» iesaka psiholoģe. «Pamēģiniet apstāties, aizvērt acis un ieklausīties skaņās visapkārt – tuvākās un tālākās. Nesen bijām Saulkrastos, un, klausoties priežu čīkstēšanā, aptvēru, cik varena ir rudens vētru enerģija! Ziemā šķiet, ka ir tikai piesnidzis priežu mežs, bet, ieskatoties rūpīgāk, var ieraudzīt fantastisku krāsu gammu, dažādus zaļos toņus un to, cik dažādās krāsās ir koku stumbri… Pavērot kļavas lapu, sūnas, egļu zarus, priežu skujas. Var pieskarties koku mizai, akmeņiem, čiekuriem, sajust tos. Man pašai ļoti patīk uzkāpt uz kritušiem kokiem mežā, aizvērt acis un sajust, kas notiek ar līdzsvaru… Paņemt nātres lapu tā, lai tā nesadzeļ, un pasmaržot.»
Lai mazinātu stresa simptomus
Latvijā pašlaik ir astoņi meža veldzes pavadoņi un meža terapeiti, kuri apvienojušies biedrībā un sadarbojas arī ar Baltijas kolēģiem. Kā liecina pieredze citur pasaulē, meža peldi jeb veldzi var praktizēt dažādu jomu pārstāvji – pedagogi, ainavu arhitekti, gidi, ergoterapeiti un citi.
Savukārt meža terapijā, kur sagaidāmais rezultāts ir psiholoģiska atveseļošanās, līdzās nepieciešams speciālists ar psihologa vai psihoterapeita izglītību.
«Vērojot pastaigu no malas, iespējams, pat nebūs manāmas ārējas atšķirības starp meža veldzi un meža terapiju,» saka Inga Dreimane – zināšanas par meža terapiju viņa apguvusi Portugālē un jau trešo gadu praktizē to Latvijā. Lai gan pasaulē meža terapija lielākoties tiek organizēta grupās, Inga Dreimane paralēli darbam ar grupām strādā arī ar pacientiem individuāli: «Psiholoģijā galvenokārt strādājam trīsstūra – domas, uzvedība, rīcība – ietvaros. Kabinetā varam palīdzēt atšifrēt, kuras domas ir konstruktīvas vai destruktīvas, uz kurām domām varam paļauties, uz kurām ne, jo tās ir domāšanas kļūdas… Tāpat varam strādāt ar emociju haosu, izprotot, kurām emocijām ļauties, bet kuras nekur tālāk neved. Taču vēl ir rīcība – ko tu darīsi, izejot no kabineta, lai samazinātu stresa simptomus? Šis bija viens no iemesliem, kas mani pašu pamudināja meklēt papildus instrumentu. Mākslas terapijā tā ir māksla, mūzikas un deju terapijā – kustība, biblioterapijā – teksts, meža terapijā – došanās mežā.» Tā ir viens no atbalsta terapiju veidiem līdzās psiholoģiskajai vai psihoterapeitiskās konsultēšanas darbam, paredzēta cilvēkiem, kas piedzīvojuši izdegšanu, vardarbību, traumu, lielas dzīves pārmaiņas, milzīgus stresa simptomus – apjukumu, domu intensitāti, bezmiegu, haosu ikdienā utt. «Piemēram, viens no maniem pacientiem ir zēns, kuram ir uzmanības deficīta sindroms ar hiperkativitāti – viņš ir ļoti nemierīgs un kustīgs, viņam visu vajag šeit un tagad, un, ja nav tagad, tad nevajag vispār. Ejot dabā, zēns ierauga, cik liela nozīme ir pacietībai un nogaidīšanai, sāk saskatīt tajā vērtību, jo tikai tad, ja redzi jēgu, rodas motivācija mainīt rīcību.»
Vai es sarunāšos ar kokiem?
«Teorētiski meža veldze un terapija var būt noderīga visiem, bet praktiski – ne visiem!» uzsver psiholoģe. «Ir gadījies, ka pamēģinām un saprotam – šis tomēr nebūs konkrētajam cilvēkam piemērotākais veids. Arī tad, ja ir bailes no meža vai sāpīgas atmiņas, jāmeklē cita pieeja. Bet daudzi atzīst, ka tieši meža terapija ir tas, kas vajadzīgs.
Reizēm cilvēkiem ir satraukums un apjukums par to, kā notiek meža terapija.
Vai man tagad būs jāapskauj koki un jārunājas ar tiem? Nē, ja vien pats to negribi!» pasmaida Inga Dreimane. Un paskaidro, kāpēc līdzās vajadzīgs pavadonis: «Viens no stresa simptomiem ir ļoti sašaurināta uzmanība. Fokusējot to tikai uz problēmu, cilvēks nepamana daudzus resursus, kas viņam ir apkārt, un, arī staigājot pa mežu, turpina domāt par visu, kas viņu nomāc, savukārt es, ejot blakus vai nedaudz pa priekšu, atgādinu pievērst uzmanību konkrētām lietām. Ja ejam grupā, cilvēki sadalās pa pāriem – viens no viņiem aizver acis, bet otrs stāsta, ko redz, ļaujot blakusgājējam iztēloties un trenējot šo spēju. Lai mazinātu stresa simptomus, iztēlei ir liela nozīme, taču to trenēt jāsāk ar kaut ko konkrētu un praktisku.»
Daba palīdz vairāk, nekā domājam
«Ir daudz pētījumu, kā daba ietekmē veselību, un organisma sistēmas – sirds un asinsvadu sistēmu, nervu sistēmu. Pierādīts, ka pēc pastaigas, kas vērsta uz maksimālu atslābināšanos, pulss un asinsspiediens normalizējas,» stāsta Inga Dreimane. «Daba palīdz mazināt trauksmi, agresiju un stresa simptomus, izkliedēt pārāk lielo ikdienas intensitāti, palīdz pārvaldīt emocijas un mazināt steigu, vienlaikus neļaujot apstāties.
Daba palīdz ieraudzīt un atrast līdzsvaru starp konstruktīvu un destruktīvu rīcību.
Nav iespējams uzbūvēt kaut ko jaunu, ja neļaujam sev kaut ko izārdīt. Lai mēs atjaunotos, svarīgi ir divi elementi – došanās prom un atgriešanās,» skaidro psiholoģe, piebilstot, ka šis ir viens no iemesliem, kāpēc mums ik pa laikam tik ļoti gribas kaut kur aizceļot. «Ir svarīgi izbaudīt klejošanu un pat apmaldīšanos… Es gadiem ilgi mežā dodos viena un vienmēr pamanos kaut kur ieklīst, un tad man ir jādomā, kā tikt ārā. Ikdienas problēmās mums bieži vien pietrūkst risinājumu, kā atrast pareizo ceļu. Bet būtībā, lai to atrastu, mums jāļauj sev paklaiņot un jāizskata varianti, kā tikt galā ar savām dzīves grūtībām, jo scenāriji var būt dažādi!» skaidro Inga Dreimane, aicinot ikvienu mežā izbaudīt vislēnāko pastaigu mūžā.
Meža veldze palīdz:
- atslābināties un attālināties no ikdienas steigas;
- atpūsties un atjaunot psihoemocionālos resursus;
- samazināt stresa līmeni ikdienā;
- veicināt un nostiprināt radošumu;
- stiprināt imunitāti um uzlabot sirds asinsvadu veselību.
Raksts tapis ar Meža attīstības fonda atbalstu
Populārākie raksti
