Kaprīzā brazīliete siningija

Vai tā pati gloksīnija?

Tālajā 1785. gadā augu mednieki no Brazīlijas tropu mežiem atveda uz Eiropu Gloxinia maculata, kuru nosauca par godu Strasbūras ārstam un botāniķim Bendžaminam Peteram Gloksinam. Tad 1817. gadā angļu dendrologs Konrads Lodidžess atveda Gloxinia speciosa. Mazliet vēlāk, 1825. gadā, uz Kjū botānisko dārzu Londonā atgādāts un aprakstīts augs Sinningia, kas bija ļoti līdzīgs gloksīnijai, bet atšķīrās ar zieda uzbūvi. Ņemot vērā šo atšķirību, augu sistemātiķi vienojās, ka, pēc botānikas likumiem, Gloxinia speciosa pieder siningiju ģintij. Tā augs ieguva otru nosaukumu Sinningia speciosa – skaistā siningija, godājot Bonnas botāniskā dārza augu kuratoru Vilhelmu Zinningu. Līdz pat šodienai botāniķi izmanto skaistās siningijas nosaukumu, bet puķkopji tā arī palikuši pie vecā nosaukuma – skaistā gloksīnija.

Gloksīnijas (Gloxinia) savu nosaukumu aizguvušas no vācu vārda glocke, kam nav nekādas saistības ar B. P. Gloxin vārdu, bet tulkojumā nozīmē zvans. Un – kā jau tas parasti notiek, tautas radītie augu nosaukumi dziļi iesakņojas ļaužu apziņā.

Daudzu ģinšu aptverošajā gesnēriju (Gesneriaceae) dzimtā ietilpst gloksīniju ģints un siningiju (Sinningia) ģints. Gloksīniju ģintī ir tikai viena vienīga suga – daudzgadīgā gloksīnija (Gloxini perrenis) –, bet siningiju ģintī ap 20 sugām, no kurām Sininngia speciosa ir sākums izveidotajām lielziedu šķirnēm.

Citi lasa

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Lauma Lapsa

Piemiņa

Āboliņu apbedī blakus leģendārajiem vecākiem

Marta Kalniņa

Drukātā prese

Jubilejas svinībās paziņo, ka jubilārs ir miris… Skumja ziņa «Rīgas Laiks» lasītājiem

Lielā daudzveidība

Siningijas ir svešapputes augi, tāpēc šķirņu (‘Brocade Double’, ‘Emperor Frederick’ u. c.) un hibrīdu ir pasakaini daudz. Nozīmīgi ir siningiju hibrīdu F1 paaudzes augi, kuriem raksturīga ziedu kvalitāte un sevišķi īss veģetācijas periods. Vienam augam var būt līdz pat 50 ziediem. Lai plašajā siningiju daudzveidībā ieviestu mazliet skaidrības, tās sadala divās grupās: maxima – ar nokareniem ziediem – un fyfiana – ar uz augšu vērstiem ziediem.

Augu kolekcionāri vēl tās klasificē kā standarta, kompaktās, miniatūrās un mikrominiatūrās. Grupē arī pēc ziedu formas (pildītas, klajas utt.) un krāsas (vienkrāsu, divkrāsu, svītrotas utt.).

Brazīlijā augošās siningijas ir daudzgadīgas, un tām ir gumveida sakneņi. Augums aptuveni 30 cm. To rozetveidā sakārtotās samtaini zaļās lapas ir bagātīgi klātas ar sīkiem matiņiem, un šī iemesla dēļ tās sauc par pūkainām. Savukārt daudzgadīgā gloksīnija ir Dienvidamerikas augs, kas izplatīts no Kolumbijas līdz Peru. Augums apmēram pusmetrs, zaļas, gaļīgas olveida lapas, ko sedz reti matiņi, lapu apakšpuse – sarkanīga. Nelielie zvanveida ziediņi ir violeti zili un smaržo pēc piparmētrām. Zied pavasarī un vasarā. Daudzgadīgajai gloksīnijai nav sakņu guma.

Kas patīk siningijām?

1. Siltums. Gaisa temperatūra nedrīkst būt zemāka par 18–20 grādiem. Gan augsnes, gan gaisa mitrumam jābūt vienmērīgam. Augiem jāatrodas ļoti gaišā vietā bez tiešiem un karsējošiem saules stariem.
2. Mitrs gaiss, taču ūdens pilieni nedrīkst nokļūt uz pūkainajām lapām un nekādā gadījumā uz zīdainajiem ziedu zvaniem, jo tos neatgriezeniski sabojā, saplacina. Siningijas nedrīkst turēt ārā, jo tās ārkārtīgi jutīgi reaģē pat uz vissmalkāko vasaras lietutiņu. Noputējušas lapas var noskalot ar siltu ūdens dušu, bet pēc tam tās nekavējoties jānožāvē.
3. Silts ūdens. Siningiju saknes priecāsies par mīkstu ūdeni, pāris grādu siltāku par gaisu. Auksts ūdens kavē augšanu, attīstību un – galvenais – izraisa dažādas puves. Ieteicamāk laistāmo ūdeni liet uz paliktņa, no kura puķe uzsūks, cik vajadzēs. Var laistīt no augšas, bet nesamērcējot lapu kātus un sakņu kakliņu. Ziedēšanas laikā siningijas nevajadzētu iekaltēt, jo tad tās ātri noziedēs.
4. Viegla, ūdens un gaisa caurlaidīga augsne ar pH 5,8–6,5. Tām vēlams substrāts, kura sastāvā ietilpst bagātināta kūdra, labi sadalījusies lapu zeme, satrūdējusi mēslu zeme un rupja smilts. Ir vērts pievienot arī nedaudz perlīta vai vermikulīta, kuri gan silda, gan palīdz uzturēt mitrumu.
5. Mēslojums ar samazinātu slāpekļa daudzumu, NPK 17–5–17, pa reizei aizstājot ar NPK 20–10–20. Mēslojumu pārdozējot, ziedi paliks zem lapām.
6. Atpūta pēc noziedēšanas. Kad augs noziedējis, samazina laistīšanu un mēslošanu. Nokaltušās lapas novāc un podus ar augsnē esošajiem gumveida sakneņiem glabā sausumā, 14 līdz 16 grādu temperatūrā.
   
   Janvārī un februārī gumveida sakneņus ņem ārā no podiem, attīra no vecās augsnes. Ja tie ir nedaudz sažuvuši, patur 4 līdz 6 stundas siltā ūdenī, lai nedaudz atjauno turgoru. Vienā podā stāda vairākus gumveida sakneņus, kur vienam ir vismaz 2 pumpuri. Apber ar 1 centimetru augsnes. Kad dzinumi saauguši, var izkniebt tos, kuri traucē. Tāpat rīkojas ar ziedpumpuriem, kuru skaitu regulē.

Kā pavairot?

• Siningijas parasti pavairo ar sēklām, kas ir ļoti sīkas, 1 gramā ir 20 000 sēkliņu. No to izsēšanas līdz ziedēšanai paiet 6 mēneši, tādējādi vari sēt, aprēķinot laiku, kad vajadzīgas ziedošas siningijas.
• Ārkārtīgi sīkās sēklas sajauc ar vermikulītu (izmanto arī granti, smilti) un sēj mitrā substrātā, kas sastāv no lapu zemes, kūdras un smilts (1:1:1). Sēklas neapsedz ar augsni, jo tās dīgst gaismā, bet apsedz ar stiklu, lai uzturētu vienmērīgu gaisa mitrumu.
• Rūpīgi seko līdzi dīgšanai – vēdini un slauki norasojušo stiklu, jo nedrīkst pieļaut lieka mitruma uzkrāšanos, lai dīgstošās sēkliņas nesapūtu. Dīgšanai nepieciešama 24 līdz 26 grādu temperatūra, turklāt tā nedrīkst svārstīties – tad sēklas sadīgs aptuveni 2 nedēļu laikā.
• Pēc mēneša sējeņus izpiķē substrātā, kurā bez smilts un kūdras pārsvarā ir lapu zeme. Kad jaunie augi apmēram pēc pāris mēnešiem pa vienam izstādīti podos, vajag, lai gaisa temperatūra dienā būtu ap 20 grādiem, bet naktī – pāris grādu zemāka. Substrāta sastāvā ietilpst lapu zeme, velēnu zeme, mēslu zeme, kūdra un smilts vienādās attiecībās.
• Jaunajiem augiem nedrīkst trūkt vienmērīga mitruma un gaismas. Tiem jāsaņem papildu apgaismojums 14 līdz 16 stundas diennaktī.
• Augus sāk mēslot 10 līdz 14 dienas pēc iestādīšanas pastāvīgajos podos.
• Retāk augus pavairo ar lapu spraudeņiem, lapas plātnēm (tām iegriežot galvenajās dzīslās un cieši piespiežot pie augsnes, griezuma vietās attīstās jaunās siningijas) un gumveida sakneņiem.
• Ja siningijas pavairo ar lapu spraudeņiem vai lapu plātnēm, lapām jābūt izcili veselām, bez bojājumiem. Spraudeņi sakņojas 22 līdz 24 grādu temperatūrā, paaugstinātā gaisa mitrumā un gaismā. Saknītes izveidosies 2 līdz 3 nedēļu laikā.

Un kā ar veselību?

Siningijas ir ļoti uzņēmīgas pret dažādām slimībām un kaitēkļiem. Lai rūpnieciski izaudzētu veselas siningijas, tās nedrīkst atrasties kopā ar citām puķēm.

Auksts laistāmais ūdens smalkajām puķēm rada baltus gredzenus uz lapām. Ja vasarā ir par daudz gaismas, bora trūkuma dēļ krokojas lapas. Pārāk sausā un siltā gaisā uz lapām uzrodas tīklērces. Lapu nematodes lapās veido nekrotiskus iegrimumus, bet ciklamenu ērcītes – sarkanbrūnus, neregulārus bojājumus, taču visbīstamākie ir tripši, kas lapas deformē, caurumo un kropļo.

Siningijas cieš arī no veselas plejādes vīrusu infekciju: tomātu plankumainības, tabakas mozaīkas, balzamīņu vīrusa un vēl citām. Taču no šīm kaitēm var izvairīties, strikti ievērojot visas audzēšanas prasības.

Siningijas jutīgi reaģē uz lielām un arī nepietiekamām barības devām.

Ja siningiju ziedpumpuru veidošanās laikā būs nepiemērota, zema gaisa temperatūra, ziedi paliks zem lapām.