Pirmais, kas jādara, – izolēt no bērniem, no ciemiņiem un citiem svešiem cilvēkiem. Lai būtu droši! Sunim ir jābūt vai nu pie pavadas, vai, vislabāk, ieslēgtam atsevišķā istabā vai voljērā.
Suni, kas rūc un rāda zobus nekad neatstāj kopā ar bērniem vai svešiem cilvēkiem!
Rūkšana un zobu rādīšana ne vienmēr nozīmē, ka suns vēlas agresiju. Suns izrāda, ka viņam nepatīk tas, kas tajā brīdī notiek. Viņam nepatīk, ka aiztiek, nepatīk, ka traucē utt., var būt simtiem dažādu iemeslu. Tas nozīmē: «Man nepatīk, lūdzu, tā nedari, es negribu ar tevi kontaktēties, lūdzu, ej prom.» Rūkšana un zobu rādīšana ir suņa brīdinājuma signāli.
Par rūkšanu un zobu rādīšanu nekad nevajag sodīt, jo mēs GRIBAM, lai suns mūs brīdina par savu diskomfortu. Mēs gribam, lai suns brīdina, pirms kož. Bet rūkšanu un zobu rādīšanu nevaram arī ignorēt. Tā ir nopietna situācija, kas nekad neatrisinās pati no sevis un kam ir tendence ar laiku saasināties, ja nekas netiek darīts. Tātad – nesodām suni, bet mierīgi izņemam viņu no situācijas, gādājam, lai tā vairs nenotiek. Un analizējam, kādās situācijās, kāpēc tas notiek, lai zinātu, ko ilgtermiņā darīt.
Ja saimnieki vēlas, suni var kastrēt. Varbūt tas nedaudz palīdzēs. Varbūt neizmainīs neko. Kastrēšana vien neatrisinās visas problēmas, bet tā varētu būt daļa no procesa, labojot šo situāciju. Ir izpētīts, ka teritoriālu agresiju (teritorijas sargāšanu) kastrācija ietekmē maz. Arī kastrēti suņi labi sargā māju. Kastrācija ietekmē agresiju un konkurenci pret citiem suņu tēviņiem (bet nezinu, vai tā šeit ir problēma). Mans personīgais viedoklis – varētu kastrēt, ja suns ir agresīvs. Bet tas nedrīkst būt vienīgais risinājuma punkts, ar kuru saimnieku darbība aprobežojas, ir jābūt vēl arī citiem: 1) suni kontrolē; 2) apmāca; 3) nodrošina sunim pietiekamu fizisko slodzi; 4) rada aktīvu, interesantu dzīvi.
Ļoti svarīgi saprast, vai pilnībā var izslēgt iespēju, ka suns ir slims.
Vai suns ēd labi? Vai varbūt dzer vairāk nekā parasti? Vai ir pieņēmies vai nokrities svarā? Vai uz ķermeņa nav parādījušies kādi jaunveidojumi, bumbuļi? Varbūt viņam kaut kas sāp, un tas ir īstais cēlonis izmaiņām uzvedībā. Būtu svarīgi aizvest suni pie veterinārārsta, veikt vispārēju veselības pārbaudi, asins analīzes, pārbaudīt viņam ausis, acis, anālos dziedzerus, muti un zobus.
Risinājumu nosaka arī tas, cik nopietnu apdraudējumu suns ikdienā rada. Vai viņš ir liels vai mazs? Liels suns vienmēr ir bīstamāks. Cik daudz saskares sunim ir ar bērniem, cilvēkiem ārpus ģimenes, nejaušiem garāmgājējiem? Un kā suns tiek turēts – voljērā, sētā, dzīvoklī, pie ķēdes, pie pavadas, brīvi klaiņo apkārt? Tas arī nosaka suņa reālo bīstamību cilvēkiem. Jo suns lielāks un jo lielāka saskare ikdienā ar svešiem cilvēkiem, jo situācija ir bīstamāka.
Jebkurš suns ir jātur tā, lai izslēgtu viņa nejaušu kontaktu ar svešiem cilvēkiem, it īpaši ar bērniem. Suni, kas rūc un rāda zobus, jo sevišķi.
Jāpiebilst, ka suņa vecums – trīs gadi – ir diezgan tipisks, kad sāk parādīties problēmas ar agresiju. Agrāk suns bija kucēns, jaunulis, nepieaudzis, nenobriedis. Iespējams, nepatika pret bērniem un svešiniekiem jau tad veidojās, bet tam netika pievērsta uzmanība, jo suņa signāli nebija dramatiski. Iespējams, situācija brieda pamazām, bet saimnieki nemanīja. Ja suns netiek apmācīts, netiek kontrolēts, tad viņš dara, ko pats grib. Kamēr suns ir ļoti jauns, tas nevienam netraucē, bet, kad dzīvnieks jau ir pieaudzis, nobriedis, parādās nopietnākas pazīmes, ko vairs nevar ignorēt. Suns sāk sargāt teritoriju utt.
Visbeidzot atzīmēšu, ka, lemjot par situācijas risinājumu, saimniekiem ir svarīgi apzināties, vai pašiem ir bail no suņa? Vai suns rūc arī uz pieaugušajiem cilvēkiem ģimenē? Es uzskatu, ja saimniekiem no suņa ir bail, tad izvēle, ko darīt, ir pavisam maza. Iespējams, varbūt pat jādomā par eitanāziju. Bet, protams, nevaru teikt, ka šis būtu tāds gadījums, jo nezinu, kādās situācijās notiek rūkšana.