Tur, zem zemes, kurmim ir mīksta guļamistaba un alu labirinti. Dienā kurmis vienā mierā izrok pat 20 līdz 30 metru garas alas, un tās ir viņa lielveikali: o, vienā plauktā slieciņa, citā trekns maijvaboļu kāpurs, sprakšķu kāpurs, gliemītis…
Starp citu, kurmji veido slieku konservējumus ziemai. To viņi dara ļoti rafinēti – savāc alā slieku mudžekli un iekož nabadzītēm galvā. Sliekas daļēji paralizējas un nekur nevar aizrāpot, toties saglabājas svaigas.
Bet reizēm veci kurmji vienkārši iznāk virszemē nomirt. Laikam jau negrib mirt pazemē.
Kurmju bērni pirmās divdesmit dienas ir pavisam akli. Lielie kurmji saredz vismaz gaismu. Kurmjiem nav arī ausu, tikai atveres, kas savelkas ciet, lai tajās nesabirst zeme. Viņiem toties ir lieliska oža, garš šņukurs, kurš kustas uz visām pusēm kā rociņa, un ap to jutīgi taustmati kā antenas. Un ķepas – īstas lāpstas! Vairākas reizes gadā šie pazemes švīti nomaina savu smalko kurmjādiņu kažociņu.
Bet kurmju briesmas dārzā ir stipri pārspīlētas. Saknes viņi vispār neēd! Burkānus patiesībā nograuž ūdensžurkas vai parastās žurkas. Starp citu, arī ūdensžurkas veido līdzīgus rakumus, tikai neglītākus.
Nebrīnies, ja drīz ieraugi kādu kurmi ļepatojam pa virszemi! Mēnesi padzīvojušies pie kurmjumammām, jaunuļi nāks virszemē, lai meklētu sev pastāvīgus apartamentus un sāktu neatkarīgu dzīvi. Bet pavasarī virszemē var satikt vecos kurmjus. Tad kurmjukungiem ir savas darīšanas – jāatrod sieva! Viņi jož un ošņā, kādas smaržas nāk no citu kurmju aliņām.
Lai cik savādi, bet kurmji skrien visai veikli. Tikai no malas tas izskatās amizanti. Viņa priekšķepas ir lielas un smagas lāpstas, tad nu tas ar tām liek divus soļus, bet ar pakaļķepām – vienu, un skriešana izskatās pēc dejas. Kurmju fokstrots. Kurmis, lai cik pusakls, labi saprot, ka nonācis virszemē, – te vējiņš pūš citādi un arī gaisma ņirb apkārt.