Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šņākšana no fizioloģiskā viedokļa
Neņemot vērā emocijas, šņākšanu var nosaukt par brīdinošu signālu un aizsardzības līdzekli. Pirms izdod skaņu, kaķis kļūst saspringts un ieņem noteiktu pozu.
- Izliekta mugura vizuāli palielina dzīvnieka izmēru un parāda gatavību uzbrukt.
- Sabozta spalva uz muguras piešķir biedējošu izskatu un arī vizuāli palielina kaķa izmēru.
- Pieglaustas ausis liecina par dusmām, tas nozīmē, ka kaķa nodomi ir ļoti nopietni. Pieglaužot ausis, kaķis gatavojas kautiņam, tādējādi aizsargājot galvu no tās iespējamās saķeršanas.
- Atvērtā mute demonstrē zobus.
- Sašaurinātas acu zīlītes (izveidojot šauru, vertikālu līniju) un plati atplestas acis norāda uz adrenalīna izmešanu asinīs, kas piešķir dzīvniekam drosmi un izlēmību, mobilizē organismu uz īslaicīgu, bet spēcīgu slodzi.
- Šņākšana vai citi balss signāli, tas ir pēdējais brīdinājums par to, ka tālāk būs vēl sliktāk. Šņācoša čūska saka priekšā apkārtējiem, ka viņa ir indīga un kož (tiesa, čūskas, kuras nav indīgas, arī šņāc, lai brīdinātu), savukārt kaķi ar šņākšanu demonstrē savu gatavību tūlīt pat uzbrukt.
Par ko šņāc kaķi?
Aizsargājas vai brīdina? Lūk, galvenais jautājums, uz ko vajag rast atbildi, kaut vai tāpēc, lai pasargātu sevi no skrāpējumiem un kodumiem. Pat nobijies dzīvnieks uzbruks, ja viņam nebūs citas izejas.
Pieņemsim, ka kaķis šņāc uz saimnieku un mēs runājam par labi audzinātu mīluli. Visizplatītākais iemesls ir gaidāmais sods. Tu pirms pāris dienām esi sarājis kaķi un to aizmirsis, bet viņš atceras, un ne tāpēc, ka ir ļaunatminīgs, bet tāpēc, ka ir izbijies.
Citi lasa
Daudzi kaķu saimnieki zoopsihologu rekomendācijas par pareizu sodu laiž gar ausīm, aizbildinoties, ka labāk vienu reizi sodīt, kā nākas, nekā vilkt to visu garumā. Daļa taisnības jau tur ir, kurš gan spēj izturēt pastāvīgus konfliktus ar mīluli.
Tomēr sist vai kā citādi pazemot dzīvnieku NEDRĪKST! Ignorē viņu, demonstrē aizvainojumu, paskaidro, nomaini toni.
Ņem talkā visus iespējamos paņēmienus, kas varētu parādīt kaķim tavu neapmierinātību bez baiļu elementa. Kaķus nedrīkst sist! Ja arī nervi vairs netur, paņem labāk sarullētu avīzi vai dvieli, bet nekad nepliķē kaķi ar roku. Tu sodi kaķi ar mērķi iemācīt, bet no dzīvnieka skatpunkta – tu esi agresors, kas viņam uzbrucis un nodarījis sāpes.
- Otrs šņākšanas iemesls – izbīlis no negaidītas pietuvošanās. Iespējams, tu esi redzējis video, kuros redzams, kā kaķi baidās no gurķiem. Iemesls jau nav dārzenis, bet tā negaidītā uzniršana nez no kurienes. Analoģiska reakcija – izbīlis, kas pāriet agresijā, – gaida arī saimnieku, kurš nepamanīts pienāks pie kaķa vai negaidīti viņu paglaudīs.
- Jāatceras, ka vienreiz pārciesto izbīli kaķis atcerēsies ilgu laiku. Ja kaķis šņāc uz noteiktu cilvēku, baidās un izvairās no tā, iemesls ir pārciestais stress. Lai atrisinātu šo problēmu, jāmēģina atjaunot kontakts ar mīluli, liekot lietā kārumu un sirsnīgu aprunāšanos. Nemēģini to darīt pārāk uzstājīgi, neņem dzīvnieku rokās ar varu, neglaudi, ja kaķis to negrib.
Šķirnes īpatnības
Daži kaķi, īpaši temperamentīgie, šņāc uz svešiem cilvēkiem. Tādai uzvedībai var būt intuitīvs pamatojums, bet varbūt to nosaka arī dzīvnieka raksturs.
Ir šķirnes, kurām ir nosliece uz agresijas izpausmēm sava temperamenta dēļ.
- Siāmas kaķi, Ašeras kaķi, ociketi, Bengālijas kaķi (līdz trešajai paaudzei) un citi krustojumi ar savvaļniekiem ir kaķu šķirnes, kas var šņākt uz atsevišķiem cilvēkiem bez īpaša iemesla.
- Aktīvās šķirnes (Abesīnijas, orientālie kaķi, Kornvolas reksi, Ēģiptes mau, Turku Vana kaķi u. c.) var kļūt agresīvi, ja viņiem trūkst fiziskas slodzes.
- Daudzi pūkainie kaķi (kerli, Amerikas bobteili, Norvēģijas meža kaķi, kimriki) necieš darbības, kas smērē viņu kažoku, proti, glaudīšanu uzreiz pēc mazgāšanas. Interesanti, ka Persijas kaķi, kuri ir vieni no pūkainākajiem, šņāc ļoti reti, gadījumos, ja viņu dzīvībai tiešām draud reālas briesmas.
- Kailie kaķi (bambino, Levkois (lefkojas kaķi), Kanādas un Donas sfinksi) var pēkšņi sadusmoties, ja tavas rokas (vai viesu rokas) būs pārāk aukstas. Jāsaka gan, ka visi kailie kaķi ir temperamentīgi un runātīgi, un šņākšanas var būt iekļauta viņu ikdienas leksikā.
Ja tavs kaķis parasti ir ļoti draudzīgs un mierīgs, bet šņāc uz konkrētu cilvēku, aizdomājies, vai vajag šo cilvēku aicināt uz mājām. Ne velti kaķus uzskata par radībām, kam piemīt īpašas spējas. Kaķiem ir ļoti laba intuīcija, viņi perfekti jūt cilvēku emocijas un garastāvokli.
Ir piefiksēti fakti par to, ka kaķi kļuvuši nevaldāmi un agresīvi, uzbrukuši cilvēkiem un pat aizbēguši no mājām, sajūtot dabas kataklizmas.
Šņāc uz spokiem?
Tiek uzskatīts, ka kaķis, kurš šņāc nepārtraukti, redz spokus vai kaut ko citu biedējošu. Ļoti bieži dažādos kaķu saimnieku forumos var lasīt ziņas par to, ka kaķis šņāc tukšumā, skatās uz istabas stūri un sabož spalvu. Pirms sauc spoku medniekus, vajadzētu gan rūpīgi apskatīt istabu, kurā kaķis šņāc.
Mūsu mīluļu dzirde ir pārsteidzoši asa, kaķis var dzirdēt peli vai kādu citu grauzēju zem grīdas. Valstīs, kurās ir daudz siltāks klimats, kaķi pirmie atrod termītus, kas ieperinājušies mājas sienās. Viņi šņāc, ja jūt čūskas tuvošanos, pat nekaitīgs zalktis izraisa šādu reakciju.
Šņākšana kā saziņas veids
Dažādas skaņas, nereti ļoti dīvainas un biedējošas, kas adresētas citiem dzīvniekiem, ir pilnīgi normāla parādība. Ja kaķis, kontaktējoties ar citu kaķi, sāk griezīgi bļaut un šņākt, tam var būt vesela virkne iemeslu, un agresija ir tikai viens no tiem. Auru laikā kaķenes šņāc un bļauj uz tēviņiem, bet rezultātā šie paši runči arī kļūst par pēcnācēju tēviem. Tēviņi attiecības skaidro ne tikai ar kautiņiem, bet arī ar dažādu draudošu skaņu palīdzību – rūcot, šņācot.
Šņākšana uz saimnieku arī ne vienmēr norāda uz agresiju. Iespējams, kaķis vienkārši ir sabijies un vēlas, lai viņu nomierina.
Necenties glaudīt mīluli, pamēģini parunāt ar viņu vai pasaukt pie sevis. Jāsaprot, ka stress var būt saistīts ar depresiju un tam var nebūt acīmredzamu iemeslu. Respektīvi, te un tagad nekādu iemeslu bailēm nav, taču kaķis jūtas nedroši.
Kaķis, kas dzīvo mājā vai dzīvoklī, var šņākt, skatoties ārā pa logu vai sēžot pie ieejas durvīm. Iemesls – konkurenta esamība, kuru dzīvnieks ieraudzījis vai sajutis. Šņākšana var beigties arī ar kaķa uzbrukumu saimniekam vai kādam citam no ģimenes locekļiem – to dēvē par pārslēgto agresiju. Daudz nevainīgākā variantā dzīvnieks var saskrāpēt virsmu blakus logam vai durvīm.
Barības agresija ir tipiska ne tikai suņiem. Kaķis var šņākt, izkauties un radīt nopietnas traumas ikvienam, kas viņam pietuvosies ēšanas laikā vai gaidot barību. Ļoti izplatīta kļūda nepieredzējušu saimnieku vidū – barošana no rokas. Tavas rokas kaķis neaiztiks, tās viņu baro, bet ciemiņa plaukstas kaķis gan var saēvelēt.
Šņākšana var liecināt par to, ka kaķis izjūt asas sāpes.
Piemēram, ja dzīvniekam ir otīts (auss iekaisums), parodontoze, pulpīts, viņš ieguvis nopietnas traumas, krītot no augstuma. Ja esi pamanījis aizdomīgus simptomus vai acīmredzamas novirzes no normas, nekavējoties vērsies pēc palīdzības pie veterinārārsta.
