Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
- Radīšanas prieks
«Dzīvojam tik virtuālā vidē, ka gribas pašai savām rokām radīt kaut ko īstu, redzamu un aptaustāmu,» stāsta Aija Ščipinska, SIA Dneprochem International tehniskā direktore.
«Manā bērnībā vecmāmiņa sacerēja rakstainos cimdus un ziemās vienmēr adīja, skolā man bija ļoti aizrautīga rokdarbu skolotāja – tā arī es sāku adīt. Padomju laikā galvenais adīšanas iemesls bija tas, ka neko jēdzīgu mugurā velkamu nopirkt nevarēja. Adīju sev apģērbu – šalles, džemperus, vēlāk jau apadīju bērnus, tad tikai pa druskai adīju zeķes. Adīšanas renesansi piedzīvoju kovida laikā, kad ilgstoši daudz laika pavadīju mājās. Atsāku adīt gan cepures un lakatus, gan jakas un džemperus nu jau lielajiem bērniem. Kovidlaika beigās sociālajos tīklos pamanīju adīšanas skolu Grieta Knits, kas atrodas netālu no manām mājām, un pievienojos tās adītājām. Te ir ļoti laba adīšanas skolotāja Maija Gotvonī, vairāku līmeņu kursi, adīšanas studija, pulcējamies pat adīšanas nometnēs – tad veselu nedēļu pavadām adot un pļāpājot. Mēs, adītājas, esam ļoti dažādas, bet mums ir divas vienojošas īpašības –pacietība un akurātums, bez tā nu nevar, citādi nekas neiznāks. Ir adītājas, kas ņem gatavas instrukcijas un precīzi tās izpilda. Man prieku rada nevis atkārtošana, bet radīšana. Kad saprastas adīšanas likumsakarības, adījumu rakstu sacerēšanā ir milzīgs prieks. Turklāt rokdarbi ir arī atgriešanās pie tradīcijām, pie saknēm. Man ļoti patīk taktilās sajūtas, strādājot tieši ar vilnu, vislabprātāk adu ar koka adatām, lai gan tās nav ātrākās un slidenākās, turklāt arī pati krāsoju dziju. Laikā, kad ir tik vienkārši nopirkt simtiem toņu dziju, krāsošanā ar dabas krāsām ir radīšanas noslēpuma vilinājums – nekad nezini, kas īsti sanāks.»
Aijas īpašais padoms. Kā iztaisnot ārdīto dziju?
«Ārdītā dzija mēdz būt grumbuļaina, tāpēc to nevajag uzreiz pāradīt – jāsatin šķeterē un jāizmazgā. Samirkstot dzija vismaz daļēji vai gandrīz iztaisnojas pati no sava svara, bet, izžuvušu satinot ciešā kamolā, tā būs pavisam gluda.» - Misijas apziņa
«Kļūstot vecākai, gudrākai un viedākai, meistarība aug, un cimdā to var gan pārbaudīt, gan parādīt,» uzskata Baiba Pilāne, tautas lietišķās mākslas studijas Irbi vadītāja.
«Cik sevi atceros, es adu. Sāku ar jaku lellei, skolas laikā uzadīju visu, ko vajag un nevajag, jau pieaugusi pabeidzu adīšanas kursus, ilgi adīju tautas studijā Atkalnis, līdz kļuvu par tautas lietišķās mākslas studijas Irbi vadītāju. Gan man, gan studijas meitenēm adīšanā galvenais ir process. Gadās kāda smuka dzija vai tik labs adījuma apraksts, ka nevar nociesties – gribas izmēģināt un noadīt! Adot prāts ir nodarbinātas tikai ar adīkli – ar sarēķināšanu, salikšanu. Savulaik esmu adījusi kleitas, garus brunčus, kostīmus, pat mēteļus, bet tagad tas viss stāv vasarnīcā kaut kur iestūķēts antresolā, un esmu pārgājusi uz cimdiem. Pa gadu uzadu 20 pārus, tie visi salien vienā A4 formāta kastītē – ērti glabāt, ērti aizvest uz izstādi. Lai gan labais tonis ir adīt abus cimdus reizē, tomēr es daru citādi – uzadu divus valnīšus un nolieku, lai nostāvas, un gadās, ka valnītim cimds pieaug tikai pēc trim gadiem. Tādu cimdu kā mums, latviešiem, nav nekur citur pasaulē – tā ir unikāla Latvijas īpatnība, un manī ir misijas apziņa mūsu cimdus popularizēt. Ir milzīgs gandarījums, ja izdodas vēl kādu, kā saka, uzsēdināt uz rakstaino cimdu adāmadatām. Cimds ir piņķerīgs adījums. Lai noadītu labu cimdu pāri, vajag vairāk laika nekā džemperim, bet, lai adītu ar trim krāsām, nepieciešama liela pieredze – cimdos var izlikt visu savu meistarību. Tieši tāpēc nopietnākās cimdu adītājas pārsvarā ir meitenes ar jau baltām galvām. Arī man vēl ir, kur augt, – vēl jāpamācās, lai pieķertos cimdiem ar četrām un pat piecām krāsām. Es adu gan ar seriālu fonā, gan sabiedriskajā transportā, tāpēc arī cimdiem izmantoju apaļās adatas, citādi pabirs katra uz savu pusi, un ko tad?
Katrai adītājai ir citāda krāsu izvēle. Reizēm studijā adām visas vienu rakstu, bet katrai izdodas pavisam citi cimdi. Es, piemēram, dikti vairos no sarkanās krāsas, tās vietā ņemot dzeltenu, oranžu vai lillā. Latviešu zvirbuļa pelēko liekot kopā ar košām krāsām, sanāk tādi brīnumi! Pieredze māca – var salikt blakām dzijas kamoliņus, kas kopā izskatās skaisti, bet adot izrādās, ka nekam neder, nav saskaņas un kontrasta. Iesāktos cimdus, kas neizskatās labi, ārā nemetam – noraucam, saveram uz aukliņas kā sliktos paraugus par biedinājumu nākamajām adītājām: redzi, tā nedari!»
Baibas īpašais padoms. Kā uzadīt pirmos cimdus?
«Latviešu rakstainos cimdus ada tikai no 100 % aitas vilnas dzijas. Pirmie jāada tikai no divām krāsām un precīzi pēc grāmatas – iespējami tuvu paraugam, lai izprastu adīšanas tehniku: kā īkšķi iekombinēt, kā noraukt, lai smuki, lai nesavelk, lai abi vienādi. Ja pirmo pāri nenomet kaktā un uzada līdz galam, drīz vien taps arī nākamais, jo nu būs gan māka, gan interese.» - Stilam un skaistumam
«Kāpēc man pirkt jaku par 50 eiro, ja varu nopirkt dziju par 50 eiro un uzadīt jaku, kas izskatās kā par 150 eiro! Turklāt pašas adīts apģērbs ir mīļāks,» saka ķekaviete Gita Pūciņa.
«Sāku adīt skolas laikā, ar padomu palīdzēja gan mamma, gan ome. Padomju laikā, kad nebija, ko vilkt mugurā, pa kaktu kaktiem sagramstīju dziju, ārdīju un pārtaisīju, lai tiktu pie džemperiem, kādu nav nevienai citai. Vēlāk nāca humpalu laiki – atkal varēja meklēt, ārdīt, likt kopā raibu raibi un smuku smuki. Pucēties man patika, un adījumi izdevās labāk nekā citām. Joprojām adu galvenokārt tādēļ, lai papildinātu savu garderobi ar kaut ko īpašu. Zinu, ka bieži ada ar domu, lai būtu silti, bet man vajag, lai ir arī smuki un stilīgi. Saskatos dizaineru modeļus vai ieraugu glītu dziju – gribu to sev un adu! Zeķes adīt man nepatīk – šķiet, ka tas ir bezvērtīgi iztērēts laiks. Pēdējā laikā mani īpaši aizrauj kidmohēra – ļoti smalka, maiga dzija, kas nemaz nekož, un adījums izdodas viegls un gaisīgs. No šīs dzijas adīto vairāk par pāris rindiņām nevar izārdīt, tāpēc uzreiz jāada labi. Adot katru jaunu modeli, piespiežu sevi visu rūpīgi izpētīt – uzadu paraugu, izmazgāju, sarēķinu, cik valdziņu vajadzēs, pamēģinu un tikai tad, kad ir pilnīga pārliecība, dragāju uz priekšu. Ar smalkajiem kidmohēras džemperiem nu jau man viss skaidrs – sāku no kakla daļas un adu uz apli ar reglāna piedurknēm bez šuvēm. Esmu aprēķinājusi, ka viena šāda džempera uzadīšanai vajag apmēram 25 stundas, nu jau sev un draudzenēm esmu noadījusi vismaz 15 džemperus. Vienu brīdi, kad bija vairāk brīva laika, mēģināju adīšanu pārvērst par mazo biznesiņu, bet tas man neizdevās. Roku darbu cilvēki nenovērtē, turklāt adīšana citiem rada vairāk stresa nekā adīšana sev. Pārsvarā adu, skatoties televizoru, – nevaru nosēdēt rokām klēpī, tāpēc ņemu adīkli. Esmu iemācījusies adīt arī ar adāmmašīnu, tomēr ar rokām ir kaifīgāks process.»
Gitas īpašais padoms. Kā mazgāt smalku mohēru?
«Smalkos mohēras džemperus mazgāju keratīnu saturošā šampūnā. Nospiežu lieko ūdeni, izkārtoju džemperi un liela dvieļa, satinu kā suši un pamatīgi izmīcu ar kājām, kamēr dvielis sasūc visu mitrumu. Tad adījumu iztinu, noklāju horizontāli uz veļas žāvēšanas redelītēm, un pēc pāris stundām – sauss!» - Adījumos ir tik daudz mīlestības!
«Kaut mazu brītiņu paadu gandrīz katru dienu,» atklāj psihoterapeite un psihiatre Inga Albrekte. «Adu kopš bērnības. Tas ir labs hobijs – var ieiet rāmā plūdumā, realizēt radošumu, ļoti, ļoti aizrauties un radīt sev un savējiem kaut ko īpašu, ko nevar atrast nevienā veikalā. Adīšana man ir laiks sev – tas paskrien ļoti ātri un pat pazūd, bet tik un tā ir jēgpilns. Man patīk šī sajūta – attapties, ka adot pagājušas jau vairākas stundas, un saprast, ka biju iegrimusi citā plūdumā un pilnībā aizrāvusies ar savu ideju vai mēģinājumiem atrisināt dzijas vai raksta sarežģījumus. Visvairāk man patīk lielie darbi – džemperi un jakas, jo tajos var izmēģināt visdažādākās konstrukcijas, rakstu variantus un izklaidēties ar krāsām. Jā, mūsdienās var nopirkt visu, tomēr iespējā radīt apģērbu pašai ir kaut kas netverams. Pašas rokām adot sev vai tuvajiem, adījumā tiek ielikta īpaša doma. Man ir jaka, par kuru zinu – to adīju laukos, bet tas džemperis tapa, kad man dzīvē bija tie vai citi notikumi. Adu ģimenei – sev, bērniem, vīram. Bērni reizēm pat lūdz, lai noadu kaut ko specifisku. Adījumos savējiem ir ļoti, ļoti daudz mīlestības. Katrs dzijas pavediena centimetrs iziet caur pirkstiem, un tajā ir daudz labu domu – lai nēsātājam piestāv, lai patīk, lai silda, lai labi klājas. Tas noteikti ir svarīgi.»
Ingas īpašais padoms. Ko darīt, ja gatavais adījums nepatīk?
«Arī man ik pa laikam tā gadās – ne viss dzīvē iet gludi, un arī adīšanā ne viss izdodas, kā iecerēts vai kā biji to vizualizējusi. Tad adīklis jānoliek malā un jānogaida – var gadīties, ka atnāk risinājums tam, ko nevarēji atrisināt. Ja ne – jāizārda, jāmēģina vēlreiz, jāgaida jauna ideja, kaut kas jāpārvar vai radoši jāizgudro. Tu tiksi galā!» - Iemācīties jaunu valodu
«Ta-damm! Pirmo reizi mūžā noadīju džemperi!» īsi pirms savas 50 gadu dzimšanas dienas priecājās Liene Brizga-Kalniņa, Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja. «Pirms tam adīju pavisam minimāli – tik, cik skolas laikā un vēlāk, kad bērni bija mazi, mazus zvēriņus un rūķīšus Valdorfskolai. Mācīties adīt sāku šoruden, un dziļākais iemesls bija saistīts ar manu darbu – gribēju apgūt kādu jaunu prasmi un darīt kaut ko praktisku. Cilvēki, kas strādā ar dabas un klimata krīzes tēmām, kļūst nomākti, jo sastopas ar dažādām eksistenciālām pārdomām, un tieši praktiskās prasmes tās līdzsvaro – gan palīdz mentāli pārslēgties, gan dod gandarījumu par paša radīto. Gribēju arī pārbaudīt, vai spēju apgūt ko pilnīgi jaunu. Adīšanas raksti ir pavisam cita, man nezināma valoda – vai varēšu to iemācīties? Tā nu pamazām mācos. Adīkli visur ņemu līdzi un izmantoju katru brīdi, kad varu paadīt. Daļa mana pirmā džempera tapa lidmašīnā un vilcienā, dodoties komandējumā, daļa – nometnē kopā ar kolēģiem. Adīšana mani izlīdzsvaro. Negaidīts tās blakusefekts ir spēja šajā saraustītajā laikmetā koncentrēties kaut kam vienam. Varu vairākas stundas sēdēt un adīt, nedomājot ne par ko citu, un jūtu, ka šī spēja koncentrēties pārceļas arī uz citām lietām. Esmu arī sapratusi, cik ļoti adīšana vieno. Reiz iznācu no ārsta kabineta un redzu – uzgaidāmajā telpā kāda sieviete ada. Skatījos un sapratu, ka nevaru noturēties, nesākusi ar viņu runāt. Tā mēs sākām pļāpāt par adīšanu un kopā pavadījām dažas ļoti draudzīgas minūtes.»
Lienes īpašais padoms. Ir labi iesaistīties adīšanas grupā!
«Kopības sajūta ar citām adītājām ir negaidīti foršs adīšanas aspekts! Instagramā sekoju Darling Wool un pieteicos viņu adīšanas grupā. Esam desmit sievietes dažādos adīšanas līmeņos – gan tādas kā es, kas nav adījušas kopš skolas laikiem, gan tādas, kas grib mācīties kaut ko sarežģītāku. Reizi nedēļā sanākam kopā un divas stundas adām. Esam iepazinušās, mums ir sava Whatsapp grupa, kur prasām cita citai padomus. Visas šīs sievietes ir riktīgi foršas, un nekā citādi mūsu ceļi nebūtu krustojušies!»
