Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ceļojot lēnām ar paša cilvēka spēku darbinātiem līdzekļiem – ejot, minot pedāļus vai airējot laivu –, varam ieraudzīt vairāk. Mūsu zaļā zeme ir satriecoši skaista, daudzveidīga un iedvesmojoša. Atliek tikai vērot, un ieraudzīsi meža dzīvniekus, sadzirdēsi savvaļas putnus un iepazīsi kukaiņus. Nē, es nerunāju par odiem, dunduriem un ērcēm, es domāju tos skaistos kukaiņus – spāres, taureņus un mārītes ar punktiņiem. Bet skaidrs, ka jārēķinās un jābūt gataviem atgaiņāties arī no nevēlamiem kukaiņiem.
Daļa no ceļojuma brīvā dabā ir gatavošanās, lai varētu attīstīt savas prasmes ēdiena gatavošanai uz ugunskura vai tūrisma gāzes degļa. Ļauties brīvības sajūtai un vienlaikus krūmu izaicinājumam, izvēloties idilliskāko nakšņošanas vietu savas telts uzsliešanai. Uzdrīkstēties doties jaunos maršrutos – plānojot savu ārpus zināmajiem, marķētajiem un ceļvežos aprakstītajiem.
Laivošana dod iespēja paskatīties uz apkārtni no pavisam cita skatpunkta – izbaudīt skaistus skatus upes ielejā starp stāviem krastiem, brīnīties par melnalkšņu sakņu vijumiem un majestātiskiem dižkokiem upes krastos, priecāties par mežu ieskautiem līkumiem. Man patīk no laivas vērot mājas un saimniecības upes krastos, piekļūt tādām vietām, ko citādi neredzētu, – veciem tiltiem, pamestiem padomju laiku kempingiem un vareniem pilskalniem. Pats galvenais ir sajūta, ko dod ceļošana ar laivām, – ar airi rokās, klusi slīdot pa ūdens virsmu, jūtos kā indiāniete, kas no pilsētas dzīves ir atgriezusies atpakaļ pie dabas.
Izvēlēties maršrutu
Ceļojumā ar laivu var doties ikviens, smagas somas uz muguras nav jānes, atliek tikai visu sapakot ūdensdrošos maisos, noīrēt laivu un izvēlēties maršrutu. Ja man jautātu – kādu laivu un kādu maršrutu –, es nešauboties teiktu: kanoe un mazupīti, jo tas būs īstākais piedzīvojums. Mazupītes ir izaicinošas – pavasarī ar straujiem ūdeņiem, bet vasarā straujtecēs var nākties izkāpt no laivas un to vilkt pa seklo ūdeni. Vai to var darīt ar bērniem? Jā, bērniem šāds maršruts patiks. Arī mēs dodamies pa mazupītēm, kur attālumu var mērīt nevis nolaivotos kilometros, bet piedzīvojumos, no viena upes līkuma līdz katram nākamajam pārvarot šķēršļus, vērojot augus, putnus, spāres un citus dabas jaukumus.
Šeit galvenais ir aizmirst to, pie kā esam tik pieraduši ikdienā, – steigu, un atslēgties no informācijas un digitālās pārslodzes.
Latvijā ir daudzi simti upju, un liela daļa no šīm upītēm ir laivojamas. Līdz ar to izvēle ir grūta. Informāciju par laivošanas maršrutiem, pa ceļam redzamiem objektiem, kā arī ūdens tūristiem iekārtotām atpūtas vietām un pieejamām naktsmītnēm atradīsiet mājaslapā upesoga.lv un pat varēsiet ielādēt viedtālrunī maršrutu, kas būs īpaši noderīgi, kad būsi uz upes un nesapratīsi, kurā līkumā atrodies. Te upes maršrutus var arī apskatīties kartē, kas palīdz izvēlēties maršrutu sev ērtāk pieejamā vietā. Un aktuālajai informācijai par jauniem maršrutiem un organizētajiem pasākumiem var uzzināt Upesogas Facebook kontā. Šajā projektā gan trūkst informācijas par Latgali, kur tieši tāpat ir daudzas laivošanas iespējas.
KUR LAIVOT?
- Vēl variants, kā izvēlēties maršrutu, ir konsultēties ar kādu laivu nomnieku, kas arī varēs ieteikt kādu labu ideju atkarībā no vēlmēm pakļaut sevi izaicinājumiem vai vienkārši izbaudīt upes plūdumu un baudīt skatus upes krastos. Arvien vairāk mazās upītes ir attīrītas, un, piemēram, par Rietumkurzemes topa upēm ir kļuvušas Tebra un Rīva, kur vai katru gadu pavasarī laivu nomnieki rīko upju tīrīšanas talkas, lai izzāģētu vismaz laivas platuma alas un vasaras laivotājiem būtu iespēja upi izbraukt bez laivas celšanas krastā un pārnešanas.
- Jaunu maršrutu tīkotājiem, kuri uzskata, ka viss jau ir izlaivots, un kuri nebaidās no nelielām grūtībām un piedzīvojumiem, Rolfs Jansons no laivu nomas Redzēt debesis iesaka doties trīs upju laivojumā: Mazā Ruņa–Apše–Bārta. Laivojuma sākums ir pie Ķera Ostnieku māju tilta Mazajā Ruņā. Pēc ļoti šaura, bet pietiekami dziļa Mazās Ruņas lejteces posma seko Apše: interesanta, mazapdzīvota, garu un mežonīgu posmu pilna Latvijas un Lietuvas robežupe, kura ietek Bārtā. Ja ir laiks, laba kompānija un laba veselība, tad šo ceļojumu ir iespējams beigt Liepājas promenādes piestātnē.
- Klasiska vērtība ir atsegumi un dabas skaistums Gaujas Nacionālajā parkā. Visiespaidīgākā no upēm šeit ir Brasla ar saviem daudzajiem augstajiem atsegumiem. Garāku laivojienu var sākt no Straupes, pa ceļam piestājot un dodoties ekskursijā pa Vējiņu pazemes ezeriem. Bieži ūdens tūristi izvēlas beigt Braslas maršrutu pie Rīgas–Valmieras ceļa tilta. Tā nebūs pareizā izvēle, jo Braslas skaistākais posms tikai šeit sākas. 1,3 km aiz A3 ceļa tilta ir Braslas HES un zivju audzētava. Jau uzplūdinājums līdz tai ir gleznains, sārtu smilšakmens atsegumu ieskauts dīķis. Pēc HES Brasla sāk savu skrējienu pretī Gaujai, un šis uzskatāms par Braslas skaistāko posmu. Atsegumi seko cits citam, krasti ir neapdzīvoti un liela meža ieskauti. Ir jaukas akmentiņu sēres un pludmales. Pēc 8,2 km ir Braslas ieteka Gaujā, un šī ir lieliska iespēja turpināt aptuveni 14 km garo ceļojumu līdz Siguldai. Jāņem vērā, ka vēlā rudenī vai agrā pavasarī, kad ir augsts ūdens līmenis, Braslas HES – Gaujas posms nepieredzējušiem laivotājiem var būt izaicinošs.
Paškritiski izvērtējiet savas spējas laivas vadīšanā un lūdziet profesionāļiem, no kā īrējiet laivas, visu iespējamo informāciju par drošību, rīcību apgāšanās gadījumā un nomājamās laivas specifiskajām īpašībām!
Vienas mazupītes stāsts
Lai izvēlētos upi, pētījām laivošanas maršrutus upesoga.lv ceļvedī. Mūsu kritērijs ir mežaini krasti. Ir bijusi laba pieredze Rojas upē, kur skaistākajā posmā upe plūst pa skujkoku mežu. Rīva, kas ietek jūrā pie Jūrkalnes, ir fantastiska mazupīte un vasarā būs ideāla peldvieta bērniem, jo upes dibenu daudzviet klāj smiltis, bet dziļums reti kur ir lielāks par 50 cm. Netālu no Rīgas, Zemgalē, var laivot pa Misu, kur vasarā laivas saskarsies ar kritušiem un bebru nograuztiem kokiem, bet tas var izvērsties par lielisku piedzīvojumu ar iespēju pašiem ieraudzīt kādu ūdens zvēru – bebru vai ūdeli.
Skatāmies Vidzemes virzienā – nav laivots pa Sedu, kas ietek Burtniekā, un ceļvedis sola pilnvērtīgu mežonīgas dabas sajūtu. Taču šīs upītes piedzīvojums mums paliek kā iespēja kādai nākamajai reizei, jo laivu nomas cenas Vidzemē nav konkurētspējīgas ar piedāvājumu Kurzemē. Rezultātā dodamies laivot uz Durbi – kontrastainu mazupīti, kas līkumu līkumiem vijas gan gar mežainiem krastiem, gan pāri laukiem, vietām strauja, tad atkal teju stāvoša. Mūsu lielākais prieks un izaicinājums ir sagāzumu pārvarēšana, katru reizi no jauna vērtējot, vai ar laivu izlīdīsim zem kokiem. Vietām laiva jāceļ ārā no upes un jāpārnes sagāzumam apkārt. No jūnija vidus upe vairākos posmos aizaug. Laivojot ar kanoe, tā nav problēma, bet kajaku un smaiļu airētāji dabūtu mazliet vairāk pasvīst. Piepūšamajām laivām Durbe, līdzīgi kā citas mazupītes, nav piemērota.
Tradicionāli laivošanu pa Durbi uzsāk Cīravā, tā darījām arī mēs. Dodoties laivot, vēlme ātrāk tikt upē pārņem visu. Tomēr ir vērts apskatīt arī pašu Cīravu ar muižas apbūvi – savulaik grezno, bet tagad likteņa varā pamesto pili, kas apskatāma tikai no ārpuses. Vasarā ir iespēja iekļūt Cīravas muižas ūdensdzirnavās, kurām šogad paliek jau 140 gadu, un tur šobrīd darbojas mākslinieku rezidenču un kultūras centrs Cita abra.
Kāpjot upē jau zinām, ka nesteigsimies. Ašākie laivotāji Durbes upes 42 kilometrus no Cīravas līdz Pāvilostai varētu aizairēt divās dienās. Mēs dienā pat 10 km nenoairējām, līdz ar to divās dienās, ko paredzējām laivošanai, nekur tālu tikuši nebijām. Toties krietni uzlabojām prasmes sagāzumu pārvarēšanā un mierīgākās upes vietās arī makšķerēšanas iemaņas. Lai arī sajūta ir tāda, ka esam tālu no civilizācijas, laivu nākas izcelt arī pie ganību tiltiņa, un pēcāk pie dzelzsbetona tilta, kas, iespējams, arī paredzēts ganību vai lauku apsaimniekošanai, jo ved uz nekurieni – ceļš šeit nepienāk. Izkāpjam labiekārtotā vietā Kauķi, kas būtu ideāla nakšņošanai, bet diemžēl tikai nesen esam sākuši. Pa ceļam satiekam vienu vienīgu makšķernieku, kas izskatās ļoti izbrīnīts par to, ko šeit laivotāji dara. Savukārt mēs brīnāmies, kāpēc ar visu izslavēto zivju bagātību, ne pie viena loma netiekam, un vakarā svaigu zivtiņu uz ugunskura nevarēsim pagatavot.
Kad tuvojas vakars un sāk burkšķēt vēders, atrodam kādu avotiņu. Nolemjam, ka tā ir ideāla nakšņošanas vieta, jo mums būs pieejams tīrs ūdens ēdiena pagatavošanai. Velkam laivas krastā un paši dodamies augšā pa stāvkrastu iekārtot nometni. Tā ir absolūta mazupītes un nesezonas priekšrocība – laivas var droši atstāt zemāk pie upes ar pārliecību, ka tās būs drošībā. Uzceļam teltis, kurinām ugunskuru un baudām vakaru ar sarunām, lai no rīta dotos jaunos mazupītes piedzīvojumos.
Ūdenstūrisma ceļojums Latgalē
Šovasar plānojam doties ūdenstūrisma ceļojumā uz Zilo ezeru zemi pie Rāznas ezera.
Tā ir iespēja iegūt jaunu laivošanas pieredzi – nevis laivot pa upi, bet no viena ezera uz otru un ieplānot garāku maršrutu.
Laivu nomas Latgalē piedāvā 35 km maršrutu pa Ežezeru, kas ir Latvijā ar salām bagātākais ezers, un salas var izpētīt, tikai piebraucot ar laivu. Ezera līkumainā krasta līnija ar pussalām, salām un līčiem rada gleznainu un savdabīgu ainavu. Salas ir apaugušas ar liepām, ozoliem un melnalkšņiem, dažviet atgādinot pils parku. Ežezera krastā apskatāma Piloru ozolu birzs, kas ir viena no retajām tīrajām ozolu audzēm Latvijā ar aptuveni 200 gadu veciem dižkokiem. Pārnakšņot teltī uz kādas no saliņām ar vakaru pie ugunskura un satriecošiem dabasskatiem pāri ezeram saulrietā ir tas, ko es vēlos piedzīvot šajā vasarā.
No Ežezera iztek Narūte – upe, kas ved cauri Gaļšuna ezeram līdz Dagdas ezeram, no kura iztek Asūnīca. Piedzīvojumu meklētāji var izpētīt šo ūdensceļu līdz pat Baltkrievijas robežai. Un ir citi varianti, kā ar laivu apskatīt Latgales ezerus, kam raksturīgs dzidrs un tīrs ūdens un smilšaina grunts. Dubna savij kopā vairāku ezeru ķēdi – Siveru, Ārdavu, Leju, Cārminu un citus, un arī būs laivojama tūristiem, kas meklē retāk brauktus maršrutus un maz apdzīvotas vietas. Populārāks ir laivojiens pa Tartakas upi, kas ved cauri pieciem ezeriem un vienai ūdenskrātuvei. Latgalē tapis arī īpašs maršruts, kurā iespējams doties ar gidu pa Sauleskalna ezeru sistēmu un piedzīvot īstus džungļus ezeru zemē. Vairāk informācijas var uzzināt, meklējot internetā informāciju par Lost in Latgale. Autentisks ekotūrisma piedzīvojums. Maršrutu ir daudz, atliek tikai izvēlēties vienu šīs vasaras ceļojumam.
Eksperta ieteikums
Lai laivu brauciens būtu patīkams pašiem un dabai!
Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas Dabas aizsardzības daļas vecākā eksperte Vita Caune:
«Domājot par to, kā laivot dabai draudzīgi, prātā nāk daudz dažādu lietu. Vēl pirms došanās ceļā obligāti vajadzētu noskaidrot, vai upes krastos nav aizsargājamas dabas teritorijas, kurās ir jāievēro kādi papildu nosacījumi.Taču svarīgi arī, kā mēs dabā izturamies, kādas izvēles izdarām, lai laivu brauciens būtu patīkams pašiem un saudzīgs dabai. Pirmkārt, savāksim aiz sevis atkritumus, un, redzot citu atstātos atkritumus, būtu vēlams savākt arī tos. Otrkārt, ugunskuram izvēlēsimies vietu, kur uguns jau ir kurināta, nevis veidosim jaunu. Ugunskuram izmantosim nelielus, nokaltušus kokus vai koku zarus. Neizmantosim ļoti resnas – resnākas par 20 cm diametrā – kritalas un sausos kokus. Treškārt, uzvedīsimies klusu, lai neizbiedētu dzīvniekus un putnus. Redzot upē putnus ar mazuļiem, centīsimies netraucēt – apbrauksim apkārt gar pretējo krastu. Noteikti nepeldēsim tuvāk, lai nofotografētu vai apskatītu, jo bēgot kāds no mazuļiem var noklīst, pazust un iet bojā. Nepazīstamus augus labāk neplūkt, bet nofotografēt. Ja ir aizdomas, ka tas ir kāds retums, ielikt šeit. Par invazīvo sugu novērojumiem – svešzemju augiem un dzīvniekiem – aicinām ziņot šajā vietnē!
Dabā drīkstam izmantot tikai videi saudzīgus trauku mazgāšanas līdzekļus ar atbilstošu marķējumu. Mazgāšanas līdzekļus labāk izmantot krastā, pēc iespējas tālāk no ūdens, nevis upē. Izlejot ziepjūdeni krastā, tas pa ceļam uz upi tiek izfiltrēts caur augsni un upē nonāk mazāk kaitīgu ķīmisku vielu.
Dabā visapkārt ir dzīvība un dzīvie organismi. No mums ikviena ir atkarīgs, vai šī dzīvība tiks pasargāta vai – gluži pretēji – izpostīta. Dosimies dabā cieņpilni!»
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
