Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Ievas Dārzs arhīva
Dabas aizsardzības pārvalde izveidojusi Melno sarakstu ar 36 invazīvajām augu sugām Latvijā, kas sparīgi vairojas vietējā ekosistēmā un apdraud vietējās sugas. Viena no tām ir Kanādas zeltgalvīte. Vairāk stāsta Laura Grīnberga, Latvijas Dabas muzeja vecākā botāniķe.
Kanādas zeltgalvītes vizītkarte:
- Latīniskais nosaukums: Solidago canadensis
- Zied no jūlija līdz oktobrim.
- Daudzgadīgs kurvjziežu dzimtas lakstaugs.
- Augstumā var sasniegt pat pusotru metru.
- Blīva skarveida ziedkopa ar dzelteniem ziediem.
- Auglis – cilindrisks, apmatots sēklenis.
- Vairojas gan ar sēklām, gan sakņu dzinumiem. Ļoti dziļa sakņu sistēma.
- Dzimtene – Ziemeļamerika mērenajos platuma grādos.
Kā tik mēs šīs svešzemnieces neesam ieraduši saukt – zeltslotiņas, zelta žagariņi, zeltrīkstītes… Bet nekoptas pļavas, ceļmalas un dīķmalas tikmēr pārvēršas par zeltainām prērijām. Ne mums vienīgajiem tā notiek – Kanādas zeltslotiņa iekarojusi visu Eiropu (ja neskaita pašus dienvidus un galējos ziemeļus) un visur tiek uzskatīta par vienu no agresīvākajām un izplatītākajām svešzemju sugām. Ko nu Eiropu! Šī Ziemeļamerikas prēriju izdzīvotāja savu vietu iekarojusi un dabas aizstāvjiem galvassāpes uzdzinusi arī Austrālijā, Jaunzēlandē, Japānā, Ķīnā, Taivānā, Kaukāzā un Sibīrijā.
Turklāt nezinātājs nemūžam neiedomāsies, ka vēl intensīvāk šī izdzīvotāja iekaro pazemi – zeltgalvītes sakņu sistēma iestiepjas metru dziļi!
Ziemeļamerikā tās dzeltenās ziedkopas viļņojas prērijās, atmatās, ceļmalās, saulainās mežmalās. Kā tad šī madāma no prērijām atkļuva līdz mūsu sētmalām? Eiropā par Kanādas zeltgalvīti pirmās ziņas lasāmas ap 17. gadsimtu Anglijā. Jau nākamā gadsimta sākumā tā, visticamāk, ievesta arī kontinentālajās Eiropas zemēs, kur drīz vien, pieticīga un stipra prēriju iemītniece būdama, pārcēlās uz dzīvi savvaļā.
Tepat netālu, Tartu botāniskajā dārzā, tā reģistrēta jau 1807. gadā, bet Rīgā 19. gadsimta sākumā ierakstīta sēklu katalogos. Visticamāk, pie mums to ieveda leģendārais baltvācu izcelsmes puķu un sēklu tirgotājs Cigra, kas ar sēklām apgādāja vai visu carisko Krieviju. Un pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Kanādas zeltgalvītes Latvijā bija kļuvušas par iecienītu apstādījumu augu.
Kurš gan nojauta, ka dzeltenie ziedi rudeņos pārvērtīs visu Latvijas ainavu? Bet tas laikam bija nenovēršami – Kanādas zeltgalvītei ir tik daudz sēklu (Eiropā viena zeltgalvīšu mamma gadā laiž pasaulē pat 10 000 sēklu!), kas izplatās ar vēju, un piedevām ar augsni pārceļo sakņu gabaliņi, ar kuriem arī izplatās šī izdzīvotāja. Rokdarbniecēm gan Kanādas zeltgalvītes varētu patikt – tās ir sens, jau indiāņu atklāts krāsu augs, kas dod koši dzeltenu toni un labi izmantojams dziju krāsošanai.
Kā dabai kaitē Kanādas zeltgalvīte?
- Veido plašas audzes – aprij veselas pļavas, ja tās nav pietiekami pļautas!
- Izmaina Latvijas ainavu, ar savu spēcīgo sakņu sistēmu izkonkurē citus augus un noplicina sugu daudzveidību.
- Izmaina barības vielu apriti, kavējot augsnē mikrobioloģisko aktivitāti. Vienkāršāk sakot, padara augsni nabadzīgāku.
Ko darīt, lai Kanādas zeltgalvīte neizplatītos?
- Vairākas reizes gadā pirms ziedēšanas jānopļauj Kanādas zeltgalvītes ceri, un tā jārīkojas vairākus gadus pēc kārtas.
- Mazās platībās efektīvi ir to audzes pārklāt ar biezu, melnu plēvi uz visu veģetācijas sezonu.
- Mazdārziņos cerus var izrakt vai pēc noziedēšanas nogriezt un sadedzināt noziedējušās ziedkopas, neļaujot vējam aiznest sēklas.
Nav ko cerēt, ka pļavās to nograuzīs govis vai aitas! Mājlopi Kanādas zeltgalvīti ēd nelabprāt.
Citas zeltgalvītes Latvijā
Pie mums vēl sastopama arī viena vietējā zeltgalvīšu suga – dzeltenā zeltgalvīte Solidago virgaurea (viegli atšķirama no invazīvās kanādietes, jo ir daudz mazāka un neiekaro lielas platības), un vēl viena, taču retāk sastopama ārzemniece – milzu zeltgalvīte Solidago gigantea (līdzīga Kanādas māsai un arī mūsu dabā nevajadzīga svešzemniece).
Populārākie raksti
