Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Savas karjera laikā māksliniecei bijušas 11 personālizstādes, no kurām daudzas varēja apskatīt arī ārpus Latvijas robežām, piemēram, Parīzē, Venēcijā, Budapeštā un Sanktpēterburgā. Ar muzeja Rīgas Jūgendstila centrs atbalstu šī gada martā notika vēl viena Anitas izstāde Rīgas kaķi, kurā bija apskatāmas mākslinieces oriģinālilustrācijas Ineses Zanderes dzejoļu grāmatai Kaķis uz klavierēm, Māras Cielēnas grāmatai Ņau un Murr, kā arī Latvijas Pasta izdotās tematiskās pastmarkas un Latvijas Bankas izlaistā monēta Pasaku monēta I. Pieci kaķi. Tajā izstādē tika apkopoti desmitiem, ja ne pat simtiem mākslinieces zīmēto peļu junkuru. Cenšoties atlasīt darbus izstādei, māksliniece sapratusi, ka, par spīti tam, ka daudzas skices jau sen aizgājušas nebūtībā un darba procesā izmestas, mapēs varēja atrast veselu kalnu darbu, kas liek prātot par to, ka kaķi savas karjeras laikā dažādos leņķos un veidolos māksliniece zīmējusi simtiem reižu. «Nav tādas grāmatas bez kaķiem. Tie parādās gan dzejoļos, gan pasakās. Cilvēkiem patīk kaķi. Mēs viņus mīlam un par tiem domājam,» teic Anita. Sarunas gaitā māksliniece atklāj, ka noteikti sevi pieskaita pie kaķu cilvēkiem un murrātājiem vienmēr bijusi īpaša vieta viņas dzīvē. «Man patīk arī suņi, esmu zīmējusi arī tos, bet viņus es līdz galam nejūtu kā savējos. Ar kaķiem ir citādi,» viņa skaidro.
Kaķi ar raksturu
Māksliniece ar kaķiem satiekas ne tikai ar otu vai zīmuli uz papīra. Anita arī pati bijusi saimniece ne vienam vien peļu junkuram. «Kaķi manā dzīvē bijuši jau kopš bērnības. Dzīvojām laukos, un tur cilvēks un dzīvnieks dzīvo katrs savu dzīvi un abi satiekas tikai tad, kad paši to grib. Kopības sajūtas šajās attiecībās nebija,» viņa atzīst. Taču tas mainījās, kad dzimšanas dienā draudzene ilustratorei uzdāvināja kaķeni, ko bija izglābusi uz ielas. «Viņai bija ļoti slikts raksturs. Kaķene bija mežonīga un nepavisam negribēja draudzēties,» atminas Anita. Kad viņas mīlule aizgāja viņsaulē, māksliniece, kā jau daudzi pēc dzīvnieka nāves, domāja, ka nekad vairs neuzņemsies rūpes par citu četrkājaino draugu. «Atceros šo laiku ar lielu un nepierastu klusumu mājās…» viņa stāsta. Taču kādā aukstā un sniegotā ziemas vakarā Anita izdzirdēja kaķa ņaudienus. Cenšoties izdzīvot bargo ziemu, viņš izmisīgi sauca pēc palīdzības.
«Sadzirdēju viņu un paņēmu savā apgādībā. Pirmajās dienās viņš to vien darīja, kā sēdēja zem skapja un dzēra siltu pieniņu. Bija sagadījies tā, ka arī šis kaķis bija tikpat mežonīgs kā mana pirmā kaķene. Pirmos piecus mūsu kopdzīves gadus viņš sevi tikai retu reizi ļāva paglaudīt,» atminas Anita. Taču kādu dienu viņa raksturs mainījās. «Pēkšņi viņš sāka man sēdēt blakus uz darbagalda un piedalījās darbu tapšanas procesā. Pret svešiniekiem gan viņš turpināja būt neiecietīgs – koda un skrāpēja.» Šo kaķi māksliniece attēlojusi arī kādā no savām ilustrācijām. Tajā ar skumjām acīm un nosalušām ķepiņām murrātājs sēž kādā Pārdaugavas mazajā ieliņā – gluži kā tajā aukstajā ziemas vakarā, kad Anita viņu atrada. Taču arī šim mincim reiz pienāca laiks doties uz labākiem medību laukiem… Kaut neganta rakstura, šis kaķis bija piepildījis mākslinieces māju ar mīlestību. «Zaudēt dzīvnieku vienmēr ir ļoti smagi. Taču sapratu, ka bez kaķiem vairs nevaru,» neslēpj Anita. «Man vienmēr bijuši vecāki kaķīši ar savu raksturu, ko vairs nav iespējams mainīt. Un arī mans trešais kaķis nav izņēmums,» par savu 15 gadu veco britu īsspalvaino kaķi Kūciņu stāsta Anita.
«Atšķirībā no diviem iepriekšējiem minčiem Kūciņai ir burvīgs raksturs. Viņa ir īsta mīlule, gluži kā izkusis putukrējums,» ar smaidu sejā stāsta Anita.
«Kūciņa ir brīnišķīgs kompanjons darbā. Katru reizi, kad paņemu rokā zīmuli vai otu, Kūciņa skrien pie galda, liek savu ķepu man uz rokas un aktīvi iesaistās ilustrāciju tapšanas procesā.»
Iedvesmas avots
Kaķi māksliniecei ir ne tikai mīļuma, bet arī iedvesmas avots. «Savus kaķus uz papīra uzlieku ļoti reti, bet citu cilvēku murrātājus gan zīmēju visai bieži,» viņa saka. Piemēram, vienā no ilustrācijām, kas tapušas Ineses Zanderes dzejoļu grāmatai Kaķis uz klavierēm, redzams Anitas draugu kaķis – melns mincis ar baltām ķepiņām, kas stalti staigā pa klavieru melnbaltajiem taustiņiem, radot savu mūziku. Arī ielas kaķi nereti kalpo par iedvesmu kādām ilustrācijām. «Ieraugot kādu kaķi staigājam pa klusākām Rīgas ielām, cenšos šo brīdi noķert un saglabāt savā atmiņā, lai pēc tam to varētu uztriept arī uz lapas. Iespējams, zīmēšanas brīdī tu neatceries visas detaļas, ko esi redzējis ar aci, bet sajūtu gan nevar aizmirst. Tad tā arī tiek uzzīmēta,» viņa skaidro. Sajūtas, ko gribas nodot lasītājam, ilustrācijā atklāj ne tikai vieta un notikums, kurā dzīvnieks attēlots, bet arī viņš pats, precīzāk, viņa ķermeņa valoda. «Cilvēka raksturu un emocijas iespējams attēlot ar sejas vaibstiem, izteiksmēm un pozu, bet dzīvnieka gadījumā tas ir nedaudz sarežģītāk.
Vislabāk par kaķa raksturu ilustrācijā vēsta viņa acis.
Šķiet, ka kaķis skatās ne tikai tavās acīs, bet arī tavā sirdī, tāpēc tās vislabāk spēj nodot vēstījumu, ko kaķis grib pateikt.»
Katram sava iela
«Ilustrāciju tapšanas process ir garš un laikietilpīgs, tas prasa daudz pacietības un iedziļināšanās. Grāmata parasti top aptuveni divus gadus, un ceļš pie tās tapšanas no mākslinieka puses sākas ar manuskripta izlasīšanu un pareizās sajūtas atrašanu,» stāsta Anita. Iedvesmu māksliniece parasti smeļas, dodoties pastaigās pa Rīgas ielām. «Pastaigu laikā cenšos atrast ielu un mājas, kas ilustrācijā varētu vizuāli palīdzēt nodot iecerēto vēstījumu. Ir svarīgi iet pa ielām ne tikai ar plaši atvērtām acīm, bet arī sirdi un prātu, jo tikai tā vari atrast meklēto.
Es vienmēr skaidri apzinos, kādas sajūtas vēlos, lai tā vieta dod, bet reti kad zinu, kur šo vietu meklēt.
Tā staigājot, to nejauši var atrast.»
Lielākajā daļā Anitas Paegles ilustrāciju kaķi attēloti ielās kādā no Pārdaugavas rajoniem, piemēram, Āgenskalnā. Skatoties muzejā izliktās ilustrācijas, uz vienu no tām māksliniece norāda un atklāj, ka, piemēram, šajā ilustrācijā zīmētā zaļā koka māja kādā Āgenskalna šķērsielā jau sen nojaukta. «Tā bija skumja un pamesta, bet ļoti skaista māja. Taču pilsēta aug un mainās. Un šī ilustrācija ir palikusi kā piemiņa par šo māju un ielu pirms pārmaiņām,» viņa teic. Anita par Rīgas ielām stāsta ar tādu aizrautību un mīlestību, ka rodas sajūta, ka viņa šo pilsētu redz un jūt ļoti personīgi. Un tā patiesi arī ir. Anita ir dzimusi Rīgā, tāpēc daudzas no ielām un vietām, kas redzamas viņas ilustrācijās, ir piepildītas ar viņas atmiņām. «Ziedoņdārzs ir mans bērnības parks. Ilustrācijās esmu to iemūžinājusi tādu, kādu to atceros – ar visiem pieminekļiem un apkārtnes koka mājiņām,» viņa skaidro. Līdzīgi viņas ilustrācijās parādās arī Čaka iela, pa kuru bērnībā viņa nereti gājusi. «Bez šādām personīgām iezīmēm būtu grūti mēnešiem ilgi sēdēt un zīmēt vienu darbu. Tam, gribot negribot, ir jākļūst par tavu personīgo projektu, kurā izliec sakrātās emocijas, pārdomas un atmiņas.» Uzzīmētās ielas un mājas, pie kurām attēloti kaķi, ir īpašas ne tikai māksliniecei, bet arī lasītājiem un izstādes apmeklētājiem. Ilustratore atklāj, ka cilvēki, skatoties viņas darbus, atpazīst attēlotās ielas un ar prieku dalās savos personīgajos stāstos par tām. «Kāds tur reiz dzīvojis, cits braucis katru dienu garām, dodoties uz skolu vai darbu, bet vēl kādam tur mitinājies kāds mīļš un svarīgs cilvēks.»
Ielas un mājas nav vienīgās, kas katru ilustrāciju padara īpašu. Liela nozīme ir arī citām detaļām un niansēm, kas atklāj kādu privātu stāstu par pašu mākslinieci. Piemēram, tumši zilās zvaigžņotās debesis. «Bērnībā dienās, kad nācās uz mājām doties pa tumšām ielām, vienīgie, kas man palīdzēja pārvarēt bailes, bija uz ielas sastaptie kaķi. Viņi deva drošības sajūtu, ka viss ir kārtībā. Tā es veikliem soļiem gāju no viena stūra, kur sēdēja kāds kaķis, līdz nākamajam,» stāsta ilustratore. Anitas darbos bieži parādās arī ziemas skati. «Tas man ir īpašs gadalaiks, jo ziemā man ļoti salst. Šādu sajūtu, baiļu un nepatikas izzīmēšana ir kā sava veida terapija, kas pamazām ļauj no tām atbrīvoties,» atklāj Anita. «Manās ilustrācijās viss ir ļoti sarežģīti, bet reizē arī vienkārši,» viņa smaidot piebilst.
Pieķeršanās un skumjas atvadoties
Īstās ielas, mājas un sajūtas atrašana ir tikai pirmais solis ilustrācijas tapšanas procesā. Nākamais ir redzēto un iedomāto uzlikt uz lapas. «Tas parasti sākas, ar zīmuli uz lapas uzzīmējot vienu nelielu detaļu, kas pēcāk tiek apaudzēta, beigās veidojot kopumu. Tu sāc ar nelielu figūriņu vai stūrīti un centies nekļūdīgi zīmēt uz priekšu,» viņa skaidro. Dažkārt procesa laikā vienai ilustrācijai tiek uzzīmētas 100 un pat 1000 skices, no kurām tiek atlasītas labākās. Arī mākslinieces izstādē bija redzama tikai neliela daļa no skicēm un izgriezumiem, kas tapuši darba procesā. Ar neapbruņotu aci skatoties, tie visi šķiet tik līdzīgi cits citam, padarot atlasi īpaši sarežģītu. «Jā, šis process nekad nav viegls, bet, sekojot manis pašas izvirzītajiem kritērijiem, tas ir izdarāms. Galvenais nosacījums, lai man pašai ilustrācija patiktu ne tikai šodien, bet arī rīt, pēc nedēļas un pat pēc mēneša. Tāpat liela nozīme arī sajūtām, ko tā rada.» Kad visas ilustrācijas ir atlasītas un nodotas grāmatas autoram vai izdevējam, mākslinieci vienmēr pārņem nelielas skumjas. Sarunas laikā viņa saldsērīgi atklāj, ka dienu pirms mūsu tikšanās ir uzvilkusi pēdējo otas triepienu grāmatas ilustrācijām, pie kurām strādājusi beidzamos divus gadus. «Vispirms pārņem prieks par izdarīto, bet pēc brīža to aizstāj tukšuma sajūta,» viņa atklāj. Taču šīs sajūtas dominē tikai līdz brīdim, kad rokās nonāk nākamais manuskripts, un viss var sākties no jauna.
