Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bioloģijas zinātņu doktors, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģijas universitātes asociētais profesors Gunārs Pētersons jau 45 gadus pēta sikspārņus un ir viens no pieciem sertificētajiem sikspārņu ekspertiem Latvijā. Viņš studentiem māca zooloģiju, kā tagad saka, dzīvnieku bioloģiju, un sugu un biotopu aizsardzību, paralēli dodoties sikspārņu pētīšanas ekspedīcijās.
No kiangiem līdz sikspārņiem
«Studēt bioloģiju izvēlējos īsi pirms vidusskolas beigšanas. Tā bija pirmā no alternatīvām, bet domāju arī par ģeogrāfiju un lauksaimniecību,» atceras Gunārs. «Otrā kursa beigās vajadzēja izvēlēties tēmu, par ko vēlāk taps diplomdarbs. Gribēju to saistīt ar dzīvniekiem, tāpēc docente Nora Sloka man ieteica pētīt kiangus, kas pēc izskata ir kaut kas pa vidu starp zirgiem un ēzeļiem. Savā laikā Rīgas zoodārzs bija viens no retajiem Eiropā, kur dzīvoja šie Ķīnas izcelsmes dzīvnieki. Liekas, tur viss ganāmpulks bija cēlies no viena pāra, un tuvradnieciskās krustošanās dēļ kumeļi dzima ar dažādām kroplībām. Nolēmu pētīt, kā tas ietekmē kiangu ganāmpulku. Ķērām un mērījām kumeļus, bet viss beidzās ar to, ka potenciālā darba vadītāja aizgāja bērna kopšanas atvaļinājumā un man vajadzēja izvēlēties citu tēmu. Tad zooloģijas pasniedzēja man pateica, ka iepriekšējā gadā fakultāti beigusi Ināra Buša, kas sākusi pētīt sikspārņus, un viņa meklē palīgu. Inārai piemita talants aizraut, kas manā gadījumā nemaz nebija grūti, un tā viss aizgāja.»
Sākums Latgales baznīcās
«Mana diplomdarba tēma bija par sikspārņu izplatību Latvijā vasarā, savukārt Ināra bija pirmā, kura sāka pētīt alās ziemojošos sikspārņus. Kad cilvēki ziņoja, ka atraduši sikspārņus, kūlāmies ar autobusu vai stopiem pāri visai Latvijai. Tas bija brīnišķīgs laiks! Lielu daļu diplomdarba veltīju sikspārņiem Latgales baznīcās. Tolaik šajā novadā nekas nebija pētīts, bet bija vairāki iedzīvotāju ziņojumi, ka tur ir daudz sikspārņu. Ināra man iedeva cilvēku vēstules, un es kāpu autobusā. Pāris mājās neko neatradu, bet tad sākās veiksmes stāsts. Manam kursabiedram Izvaltā dzīvoja radinieki. Aizbraucu uz turieni, paņēmu mugursomu un staigāju pa mājām.
Kāds vīrietis sacīja, ka daudz sikspārņu lidojot pie ezera, bet izrādījās, ka viņš tos bija sajaucis ar spārēm.
Pāris dienās nogāju kādus 40 kilometrus un nonācu Dagdā, kur ir liela, balta baznīca.
Grāmatās biju lasījis, ka sikspārņiem patīk dzīvot baznīcās. Gāju pie mācītāja, kājām trīcot, jo man nekad ar baznīcām nebija bijusi darīšana. Baidījos velti – baznīckungs bija vēlīgs un jokojot sacīja, lai es savācot sikspārņus maisā un nesot prom. Uzkāpjot bēniņos, uzreiz sajutu specifisko, pētniekiem atpazīstamo smaku. Visa telpa skanēja – īpatnēja sanēšana saplūda ar pīkstieniem. Man aiz satraukuma dauzījās sirds, un tādā stāvoklī noķēru dīķu naktssikspārni – tolaik ļoti retu sugu Latvijā un visā Eiropā. Priecīgi saviļņots, steidzos pie Ināras, kur viņai Cēsu apkaimē bija prakse studentiem. Viņa visu pameta, abi kāpām autobusā un devāmies atpakaļ uz Dagdu. Tā man sākās Eiropā reto dīķu naktssikspārņu pētījumi. Turpināju kāpelēt pa Latgales baznīcu bēniņiem. Šīs būves viņiem ļoti patīk, jo ir lielas, un tajās var atrast daudz vietu, kur paslēpties. Sikspārņi īpaši iecienījuši ēkas ar skārda jumtiem un koka dievnamus, kur slēpjas sienās.»
Skaitīt sikspārņus Moricsalā
«Mūža lielāko daļu dzīvoju pilsētas dzīvoklī un vienmēr priecājos, kad tieku uz laukiem. Iekāpjot mašīnā, pārņem atvieglojuma sajūta – viss, es braucu! Sākumā sikspārņi man vairāk bija kā vaļasprieks, bet vēlāk pārvērtās par darbu. Pēc dabas esmu ļoti konservatīvs un cenšos neko nemainīt. Ja es būtu pētījis zivis, droši vien turpinātu darīt arī to. Savā ziņā neuzskatu, ka tas ir labi,» atzīst Gunārs.
«90. gados, pateicoties zviedru kolēģiem, kas sagādāja finansējumu, notika visas Latvijas sikspārņu apsekošana. Gandrīz visos braucienos bija superīgi līdzbraucēji. Man īpaši patīk ziemas monitoringi, kad dodamies uz alām. Ir tik jauki kaut kur aizbraukt arī ziemā, turklāt ar mērķi – skaitīt sikspārņus.
Ziemā lūdzam saimniekiem atļauju ieiet pagrabos, kur varētu mitināties sikspārņi. Joprojām atceros, kā reiz Ļaudonas apkārtnē iegāju mājā, kur veca sieviņa vēlīgi atļāva apskatīt pagrabu. Bet, kad no tā iznācām, pa ceļu tuvojās vīrietis, kurš pēkšņi pazuda aiz šķūņa un tad atkal parādījās ar cirvi rokās, jo bija ieraudzījis, ka gar viņa īpašumu lodā divi garmataini čaļi. Apstulbuši stāvējām un gaidījām, kas notiks, bet, par laimi, viss beidzās labi.
Jau desmit gadus strādāju uzņēmumā Dabas eksperti, kur veicam sikspārņu monitoringu un inventarizāciju aizsargājamās dabas teritorijās, gatavojam atzinumus projektos, kuriem var būt negatīva ietekme uz sikspārņiem. Man ir paveicies ar tēmu, jo, atšķirībā no vardēm, spārēm vai sienāžiem, visām sikspārņu sugām ir īpaši aizsargājamo dzīvnieku statuss. Ir tik jauki braukt uz Latvijas skaistākajām vietām, piemēram, reizi trīs gados dodos skaitīt sikspārņus uz Moricsalu.
Sikspārņus mums palīdz atrast ultraskaņas detektori, kas uztver viņu raidītos signālus un pārveido cilvēkam dzirdamās skaņās. Pēdējā laikā ar tiem staigāju apkārt mazāk nekā agrāk. Parasti vakarā aizbraucu, nolieku pie koka vairākus automātiskos detektorus, eju gulēt, no rīta savācu un pa dienu sēžu pie datora, analizējot iegūtos datus.
Savulaik mūsu prezentācijas starptautiskajās konferencēs ieinteresēja vācu pētniekus, un viņi kopš 2014. gada Papē nodarbojas ar specifiskiem pētījumiem, piemēram, par sikspārņu fizioloģiju. Pāri šai vietai ved sikspārņu migrācijas ceļš, un šajā ziņā tā ir unikāla vieta visā Eiropā. Tāpēc šeit pie jūras 15 metru augstumā uzstādīts Berlīnes Leibnica institūta finansētais sikspārņu murds dzīvnieku izpētei nebrīvē un savvaļā. To pārsvarā izmanto augustā un septembra sākumā, kad notiek sikspārņu monitorings. Pēc tam to nojauc, un ornitologi uzbūvē mazāku versiju, jo lielie murdi vējā ir grūti ekspluatējami.»
Kas apdraud sikspārņus?
Sikspārņiem, tāpat kā putniem, ir apdraudētas sugas, un tādas, kas sastopamas salīdzinoši bieži. Pašreizējā Sarkanajā grāmatā ir ierakstītas astoņas sikspārņu sugas, bet tagad tiek veidots Sarkanais saraksts projektā Life for Species, kuram būs stingri starptautiski noteikti kritēriji. Šķiet, ka tur tiks ierakstītas četras no Latvijā sastopamajām 15 sikspārņu sugām. Divas no tām ir Eiropā īpaši aizsargājamas sugas – dīķu naktssikspārnis un Eiropas platausis. Tajā pašā laikā visas sugas ir iekļautas aizsargājamo dzīvnieku sarakstā ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā.
Bonnas konvencijai Par migrējošo dzīvnieku sugu aizsardzību ir līgums Eurobats par sikspārņu aizsardzību, kam pievienojušās 38 valstis, ieskaitot Latviju. Reizi četros gados notiek dalībvalstu sanāksme, nosakot uzdevumus nākamajiem četriem gadiem, piemēram, pieņem rezolūciju, ka jāizstrādā vadlīnijas par sikspārņiem draudzīgu mežkopību, ka jābūt vietai, kur savāc savainotos dzīvniekus, un tamlīdzīgi.
«Nesen kolēģe man jautāja – kāpēc sikspārņi ir aizsargājami? Šķiet, tāpēc, ka viņi ir saistīti ar cilvēku, piemēram, daudzi dzīvo ēkās. Sikspārņi ir potenciāli apdraudēti, jo ļoti lēni vairojas. Viņiem piedzimst tikai viens vai divi mazuļi gadā. Līdz ar to suga atjaunojas daudz lēnāk nekā, piemēram, mežacūkas, kurām pēc mēra sadzimst vesels bars sivēnu,» skaidro Gunārs.
«Ārzemju kolēģi ir veikuši pētījumus, sikspārņiem uzliekot raidītājus. Ir zināms, ka viņi neveido pārus kā putni, bet tā sauktās aukļkolonijas, kurās dzīvo sikspārņu mammas. Vienai kolonijai mežā vajag vismaz 30 kokus. Sikspārņiem patīk plaisas un dobumi kokos, un tiem jābūt pietiekami daudz, ko grūti savienot ar intensīvu mežsaimniecību.
Sikspārņus ietekmē arī klimatiskās pārmaiņas. Novērots, ka ir sugas, kas pārvietojas uz Eiropas ziemeļiem, tāpēc klimata sasilšana diez vai samazinās sugu skaitu Latvijā. Pie mums sāk ziemot sugas, kuru iepriekš te nebija. Katru ziemu nāk arvien vairāk ziņojumu, pārsvarā no Latvijas pilsētām un īpaši Rīgas, ka sikspārnis ielidojis birojā vai parādījies kāpņu telpā. 90 procenti no tiem ir divkrāsainie sikspārņi. Šai sugai pierādīti vairāki tāli pārlidojumi, piemēram, no Igaunijas uz Austriju.
Tā kā klimats kļūst siltāks, divreiz pagājušajā ziemā pie mums tika atrasts tālu migrējošais Natūza sikspārnis. Arī agrāk ziemās pamanīti vairāki šīs sugas sikspārņi, kaut tiem būtu jāatrodas vismaz sešsimt kilometru attālumā no mums. Pirms diviem gadiem Rīgā Ķengaragā ziemā uz zemes tika atrasts arī rūsganais vakarsikspārnis, kas ir tālu migrējoša suga.
Par laimi, Rīgas Zooloģiskais dārzs pieņem sikspārņus mākslīgai pārziemināšanai. Pagājušajā ziemā tur aprūpēja vairāk nekā desmit lidoņu, no kuriem lielākā daļa bija divkrāsainie sikspārņi.
Nelabvēlīgi sikspārņus ietekmē pesticīdu lietošana, jo samazina kukaiņu daudzumu.
Pētījumi par tiem ir satraucoši. Vācijā bumu izraisīja publikācija, ka aizsargājamās teritorijās kukaiņu biomasa 27 gadu laikā samazinājusies par 75 procentiem. Automašīnu vējstikli gadu no gada kļūst arvien tīrāki, jo kukaiņu naktī ir mazāk. Iespējams, viens no iemesliem ir pesticīdu lietošana. Arī mitrāju nosusināšana, kas ir svarīgi daudziem kukaiņiem, ar ko sikspārņi barojas.
Sikspārņi reizēm iet bojā ēkās. Piemēram, Daugavpils cietoksnī tuvu ārējam valnim ir veca padomju laika dzīvojamā māja, kurā ziemoja sikspārņi. Mums bija pētījums, tāpēc rudenī ķērām sikspārņus tīklos un vācām asins paraugus trakumsērgas pētījumiem. Naktī pēkšņi detektors sāka klabēt, liecinot par sikspārņu klātbūtni. Mājas pirmajā stāvā bija dubultlogs ar augšpusē izsistu ārējo stiklu, un tur ieraudzījām bēdīgu skatu – ja pareizi atceros, 406 beigtus sikspārņus. Ja viens atrod kādu dobumu, uz to dodas arī pārējie. Tā viņi ielien starp stikliem, kur iet bojā. Tāda paša tipa slazdi ir atvērtas trīslitru stikla burkas pagrabos, no kurām sikspārņi nespēj tikt laukā.»
Kuš, sikspārņi guļ!
No Latvijā reģistrētajām 15 sikspārņu sugām pa ziemu tepat pagrabos, alās, militārās būvēs, vecās akās un citās slēptuvēs paliek astoņas. Pārējās no oktobra līdz aprīlim pārziemo siltākās vietās – Rietumeiropā vai Dienvideiropā, veicot tālus rudens un pavasara pārlidojumus, tāpat kā gājputni.
«Sikspārņiem ir ļoti svarīgi ziemot netraucēti,» uzsver Gunārs. «Šajā laikā nav kukaiņu, ko ēst, ārā ir auksts. Viņi rudeņos pastiprināti barojas, lai uzkrātu taukus ziemai, svaram palielinoties apmēram par trešdaļu, piemēram, mūsu vismazākajam pigmejsikspārnim tas nozīmē piepildīt kuņģīti ar vismaz 400 odiem. Vielmaiņa guļot ir lēna, bet pamostoties strauji paaugstinās līdz līmenim, kāds ir normālam zīdītājam, kas arī izraisa strauju barības rezervju patēriņu. Tomēr ziemas laikā, neatkarīgi no tā, vai tiek traucēti vai ne, sikspārņi pamostas apmēram reizi mēnesī vai pat biežāk. Tam ir dažādi skaidrojumi. Viens no tiem – viņi sevi aktivizē, lai iedarbinātu imūnsistēmu un neciestu no vīrusu infekcijām. Citi skaidro, ka jātrenē muskuļi un tāpēc viņi pāris stundas pavingrinās. Ir arī teorijas, ka nepieciešams pačurāt. Lai gan citi pētījumi, kas veikti ar katetriem, liecina, ka sikspārņiem urīns neuzkrājas. Tātad ir dabīgi iemesli, kāpēc sikspārņi pamostas, taču papildus tos nekādā gadījumā nedrīkst modināt, jo katru reizi pamostoties dzīvnieciņš zaudē tauku rezerves, kuru līdz pavasarim var nepietikt. Modināšanas aizliegums ir noteikts Sugu un biotopu aizsardzības likumā.
Sikspārni spēj pamodināt spēcīgi kairinājumi – pieskāriens, spilgts apgaismojums, troksnis, pārāk zema temperatūra. Ļoti nevēlama ir lāpu un sveču nešana alās, smēķēšana. Daugavpils cietoksnī konstatējām, ka pēc riepu dedzināšanas sikspārņi šo telpu vairs daudzus gadus neapdzīvo, jo viņiem nepatīk deguma smaka.
Alu tūrisms jāatliek uz vasaras sezonu. No pozitīviem piemēriem varu minēt Riežupes alas, kuru saimnieki tās rudenī slēdz. Tur sikspārņi ziemā guļ uz alas sienām, un, ja cauri izietu ekskursantu grupa, viņi tiktu iztraucēti. Protams, var diskutēt par termiņu. Esmu dzirdējis, ka sikspārņi tomēr tur ir redzēti, jo ekskursijas atsākas jau ziemas beigās, taču labi, ka panākts vismaz daļējs kompromiss. Tomēr kopumā es neatbalstu, ka visas vaļējas alas aizslēdz. Labāk vairāk izglītot sabiedrību. Ne jau vienmēr sikspārņus var redzēt karājamies pie griestiem. Citreiz viņi nav manāmi, jo salīduši spraugās. Domāju, ka liela daļa cilvēku, ja to zinātu, sikspārņus netraucētu. Novērojumi liecina, ka pēc pamodināšanas viņu nereti alā vairs nav. Nav zināms, vai atraduši līdzvērtīgi labu mītni vai arī gājuši bojā.
Regulāriem cilvēku apmeklējumiem un gaismas ieslēgšanai ziemā spēj pielāgoties tikai brūnais garausainis un ziemeļu sikspārnis, kas guļ māju pagrabos, bet arī viņus nedrīkst speciāli traucēt.
Interesentiem, kas mums, pētniekiem, nāk līdzi alās, liekam runāt čukstus, piemēram, Riežupes alās sikspārņi ir ļoti tramīgi, jo ala ir silta, ap +8 grādiem. Tie, kas ziemo zemākā temperatūrā, guļ dziļākā miegā.»
Nāvējošie vēja ģeneratori
«Pēdējā laikā mums ir liels darba apjoms plānoto vēja parku dēļ, jo pirms to būvēšanas nepieciešams atzinums par iespējamo ietekmi uz sikspārņiem. Par vēja ģeneratoriem kā lielu problēmu attiecībā uz dzīvnieku aizsardzību runā visā pasaulē. Pārsvarā šajā sakarā piemin putnus, taču sikspārņi nereti iet bojā vēl lielākā skaitā, jo tie viņus pievilina. Iespējams, vēja ģenerators dzīvnieciņiem atgādina milzīgu koku, kas varētu noderēt kā slēptuve. Turklāt tur salasās kukaiņi, un sikspārņi dodas augšā baroties, kur iet bojā. Ir arī teorija, ka viņi meklē vietu, kur pāroties. Migrējošo sikspārņu tēviņi sēž uz ģeneratora, tāpat kā kokā, un raida vilinošus riesta saucienus garām lidojošajām mātītēm.
Dažās publikācijās raksta, ka sikspārņiem vēja ģeneratoru tuvumā pārplīst iekšējie orgāni, jo viņi nokļūst straujas spiediena maiņas ietekmē. Apakšā ģeneratora spārna gals kustas ar milzīgu ātrumu, un, ja sikspārnis tur nolido garām, viņš nokļūst gaisa retinājumā. Tās sauc par barotraumām jeb spiediena radītiem bojājumiem. Pēc citas teorijas, šādi sikspārņiem tiek bojāta iekšējā auss, kas viņiem ir ārkārtīgi svarīga, jo viņi orientējas ar dzirdes palīdzību.
Tā ir arī juridiska problēma, jo Eiropas Savienībā sikspārņu nogalināšana aizliegta ar likumu, taču vienlaikus tiek būvēti viņiem nāvējošie vēja ģeneratori. Vācijā, kas ir vēja enerģijas lielvalsts, kā kompromiss ir pieņemti noteikumi, kas pie turbīnas pieļauj ne vairāk kā divu sikspārņu bojāeju gadā. Ņemot vērā, ka viņi galvenokārt lido lēnā vējā, zem 6–8 metriem sekundē, šādā laikā turbīnu apstādina. Tas gan rada zināmus zaudējumus enerģijas ražotājam, taču tie nav milzīgi, jo lēns vējš ražo maz enerģijas.
Vēl ir mēģinājumi uzstādīt atbaidītājus, lai sikspārņi netuvotos ģeneratoram. To princips ir radīt mākslīgu ultraskaņu tajā diapazonā, ko sikspārņi izmanto orientācijai. Tas būtu līdzīgi kā mums uzturēties telpā, kur no visām pusēm spīd prožektori. Skaņu haosā sikspārņiem būs grūti orientēties un, domājams, viņi izvairīsies no vietām, kur ir ļoti daudz ultraskaņas. Ja katram ģeneratoram būtu atbaidītājs un sikspārņi tam netuvotos, mums nebūtu jāveic ekspertīzes. Atzīšos, ka man pašam šis darbs ne visai patīk, jo nav pārliecības, ka tā rezultātā sikspārņi patiešām tiks pasargāti.
Pagaidām situāciju varam ietekmēt, galvenokārt konstatējot vietas, kur sikspārņu ir daudz vairāk nekā citur. Būtu jāaizliedz izvietot turbīnas tur, kur ved viņu migrācijas ceļš, kā arī sikspārņu vairošanās mītņu un nozīmīgu ziemošanas vietu tuvumā. Vēlamies panākt, lai vēja ģeneratorus nebūvētu tuvāk par diviem kilometriem Latvijas rietumu krastam, kas ir ļoti nozīmīgs sikspārņu rudens migrācijā.»
Gredzenošana var kaitēt
«1986. gadā Papes pētījumu stacijā sākām sikspārņu masveida gredzenošanu, rudeņos migrācijas laikā ķerot ar murdu. Apgredzenojot tūkstošiem sikspārņu, uzzinājām, kur un cik ātri viņi lido, kad ierodas ziemošanas vietās. Esam noskaidrojuši, ka sikspārņi dodas ziemot dienvidrietumu virzienā no Latvijas. Rekordattālums, ko veica kāds Papē gredzenots sikspārnis, bija 2200 kilometri, tas gan tika atrasts beigts. Cits sikspārnis bija aizlidojis 1900 kilometrus līdz Dienvidfrancijai mēneša laikā.
Sākumā gredzenus gatavojām paši. Rīgā bija veikals Prasmīgās rokas, kur pirkām alumīnija plāksnes, sagrafējām un izgriezām. Gredzentiņiem noapaļojām galus, salocījām, un to visu darījām ar rokām.
Braucot vilcienā no Jelgavas uz Rīgu, varēju izgriezt un salocīt 50 gredzenus.
Gada laikā vajadzēja kādus četrus tūkstošus. Mums tas likās normāli, pat neiedomājāmies, ka var citādāk. Kad šito stāstīju vācu kolēģiem, viņi teica, ka tas ir kaut kas neiedomājams.
Tagad sikspārņu ķeršana un gredzenošana Eiropā ir atļauta tikai noteiktu projektu ietvaros. Es, tāpat kā vairāki pētnieki, daudzos gadījumos neatbalstu gredzenošanu, jo tā nav nekaitīga. Pēc tam esmu redzējis pietiekami daudz savainotu sikspārņu. Gredzens jāliek nevis uz kājas, bet spārna, un ļoti uzmanīgi, lai nebojātu lidplēvi, bet viņi to mēdz plēst nost.»
Sikspārņu sadzīve
«Sikspārņi informāciju par apkārtni iegūst ar ultraskaņas palīdzību, kas cilvēka ausij nav saklausāma. Arī barību viņi notver ar eholokāciju, raidot ultraskaņu, kas no objektiem atstarojas. Latvijā dzīvojošo sikspārņu ēdienkartē galvenokārt ir dažādi kukaiņi. Platausis pārtiek pārsvarā no naktstauriņiem, bet garausainais sikspārnis ēd arī zirnekļus.
Zemas frekvences skaņām, lai atstarotos, vajag lielāku šķērsli. Jo augstāka frekvence, jo sikspārnis var nopeilēt mazāku kukaini. Piemēram, rūsganais vakarsikspārnis pārsvarā ēd lielākus kukaiņus, bet odu nespēs noķert, jo izdod salīdzinoši zemu skaņu.
Ziemā sikspārņi labprāt uzturas alās, kurās temperatūra svārstās no nulles līdz plus astoņiem grādiem, kas ir pietiekami dziļas, ap pieciem metriem. Svarīgs ir arī alas ieejas platums. Piemēram, Gūtmaņa ala mums, pētniekiem, nav īpaši interesanta, jo tā ir auksta, ar milzīgu ieeju, lai gan sikspārņi tur var slēpties klints spraugās.
Sikspārņi ir slaveni ar savu gulēšanas pozu – ar galvu uz leju. Tas ir stāvoklis, no kura viņi var ērti uzsākt lidojumu – atlaiž kājas, sāk lēnām vicināt spārnus un tad kādu metru krīt. Taču alās, kur ir plaisas, viņi mēdz gulēt arī uz vēdera, ielienot spraugās.
Viņi ir sabiedriski dzīvnieki. Pie dažām alām esam novērojuši spietošanu – kur paspīdini bateriju, tur priekšā ņudz sikspārņi. Vasaras beigu un rudens spietošana ir īpaša ziemojošo sikspārņu sugu uzvedība.
Mīlēšanās trakums viņiem uznāk uz rudens pusi, bet mazuļi dzimst vasaras sākumā. Mātītes un tēviņi kopā saiet tikai tad, kad jau sākas migrācija. Pie mums ziemojošo sugu īpatņiem pārošanās mēdz notikt arī ziemas guļas laikā, mātītei pat lāgā nepamostoties. Apaugļošanās gan nenotiek uzreiz, bet pavasarī mostoties.
Daļa sikspārņu ar seksu nodarbojas mītnēs, kuras tēviņi aizņem rudens pārlidojuma laikā. Piemēram, novērots, ka Natūza sikspārņa tēviņš iekārtojas kādā caurumā – kokā, būrītī vai mājas spraugā. Izbāzis galvu, viņš raida riesta saucienus desmit kilohercu frekvencē, ko varam dzirdēt tāpat, bet vēl labāk tas saklausāms detektorā. Viens tēviņš var iekarot vairākas mātītes, kā nu kuram veicas.
Jūnijā, kad piedzimst mazuļi, mātītes sapulcējas aukļkolonijās un baro bērnus ar pienu mēnesi vai pusotru. Viņas pazīst savu mazuli pēc skaņas un zīda tikai savējo. Jūlija vidū jaunuļiem jau jāprot lidot.»
Sikspārņi matos
«Daudzi baidās, ka sikspārņi var iepīties matos. Līdz 2018. gadam biju pārliecināts, ka tas nav iespējams. Man, tāpat kā daudziem vīriešiem 80. gados, bija gari mati, bet nekad nekas tāds neatgadījās, kaut sikspārņi bijuši apkārt ka mudž. Taču reiz redzēju, ka sikspārnis Papes murdā kādai kolēģei ielidoja matos un netika laukā. Skaidrojums varētu būt tāds, ka mati pietiekami labi neatstaro sikspārņa raidīto ultraskaņu, taču principā tā drīzāk ir sikspārņa kļūdīšanās.
Mēs, pētnieki, protams, būtu laimīgi, ja sikspārņus varētu tik viegli noķert. Tad staigātu garās parūkās, atliktu tikai iziet cauri mežam un no tām izlasīt sikspārņus.
Taču gara auguma cilvēkiem iesaku uzmanīties zemos pagrabos, lai ar galvu nenotrauktu pie griestiem karājošos sikspārni.»
Kož, jo aizsargājas
«Lielāko sugu sikspārņi, piemēram, rūsganais vakarsikspārnis, var pārkost cilvēka ādu, taču dara to tikai aizsargājoties. Laika gaitā esmu iemācījies viņus paņemt rokās gana saudzīgi, bet kopumā pa visiem šiem gadiem man ir iekoduši tūkstošiem sikspārņu. Viņiem ir visas tiesības to darīt, jo ķerdams neesmu bijis pret viņiem labs.
Taču, ja sikspārnis ir ielidojis mājās, vari droši uzmest virtuves dvieli, lai izlaistu ārā, – viņš caur to nevarēs iekost.
Pētījumi liecina, ka sikspārņi pārnēsā trakumsērgu. Dažādām sugām trakumsērga ir atšķirīgi izplatīta. Sikspārņiem ir atklāti vairāki trakumsērgas vīrusa tipi, kas ir atšķirīgi no tiem, kuri savulaik šo sērgu izraisīja suņiem un lapsām. Vīruss pamatā cirkulē sikspārņu populācijās un citus dzīvniekus vai cilvēku skar ārkārtīgi reti. Turklāt vairāk nekā desmit gadus, kopš sākta lapsu un jenotsuņu orālā vakcinācija, Pasaules Veselības organizācija Latviju ir oficiāli atzinusi par trakumsērgas brīvu valsti.
Lai gan uzskata, ka arī no sikspārņu trakumsērgas vīrusiem cilvēkiem ir ļoti augsta mirstība, šādi gadījumi bijuši mazāk nekā desmit visā Eiropā. Esmu lasījis tikai par pāris dokumentētiem gadījumiem, kad sikspārnis, iespējams, cilvēkam ir iekodis tāpat vien. Protams, nekad nav par ļaunu sevi pasargāt un, ņemot rokās sikspārni, uzvilkt cimdus.»
Būsim saudzīgi!
«Mums, sikspārņu pētniekiem, diezgan bieži zvana. Zvanītājus var dalīt divās grupās. Vieni grib remontēt māju un mainīt ārsienu, bet vēlas sikspārņu mītni saglabāt. Otri zina, ka sikspārņi ir aizsargājami, bet nevar izturēt, ka mājās grab un pīkst, it īpaši, kad piedzimst mazuļi.
Pirmajiem iesakām mājas ārpusē uzbūvēt papildu sienu, kāda bijusi agrāk, vai pagatavot liela izmēra būri, kur mēģināt radīt apstākļus, kādi bijuši pirms remonta.
Tos, kam nepatīk, ka viņu mājā mitinās sikspārņi, mierinām, ka viņi nav visu gadu – atlido tikai maijā, bet augusta beigās jau ir prom, un ēd odus. Atliek četrus mēnešus paciesties un būs mazāk jācīnās ar asinssūcējiem.
Stāstām arī, ka, pārbūvējot māju, noteikti nedrīkst aizsprostot spraugas, kad sikspārņi ir iekšā.
Remontu nebūtu labi veikt viņu vairošanās laikā, īpaši jūnijā un jūlijā. Jāpagaida vasaras beigas, vai arī tas jātaisa ļoti agri, kamēr sikspārņi vēl nav atgriezušies no ziemošanas vietām.
Ja mājās dzīvo daudz sikspārņu, cilvēki to noteikti zina, bet, ja tikai kāds vientulis tēviņš, var arī nenojaust. Kam gribas to noskaidrot, iesaku paskatīties, vai uz mājas ārsienām un logu rūtīm ārpusē nav pielipinātas peļu ekskrementiem līdzīgas spiriņas. Mātītes nekad nedzīvo vienas, bet veido kolonijas. Tad būs redzamas ne tikai spiriņas, varēs dzirdēt arī skaņas un, vēlu vakarā izejot ārā, pamanīt sikspārņu lidojumu.»
Kur ieraudzīt sikspārni?
«Daudz sikspārņu pulcējas ūdeņiem bagātās vietās, kad kārtīgi satumst. Savukārt citus interesē meži. Viņiem nepatīk gaisma, bet tajā pašā laikā vairākas sugas pievilina ielu lampas, pie kurām viņi ķer kukaiņus. Sikspārņus varētu piesaistīt arī zirgi un govis, jo viņu mēslos dzīvo mēslēdāji. Turklāt naktī ap lopiem lidinās odi, ar ko sikspārņi barojas.
Tiem, kuri grib redzēt sikspārņus, iesaku satumstot doties uz neapgaismotiem vecu muižu parkiem, kuros ir dīķis.
Varbūtība, ka tur būs sikspārņi, ir 99 procenti. Ja varat atļauties, nopērciet par 100–200 eiro vienkāršu ultraskaņas detektoru, kas sikspārņu tuvumā klabina.
Sikspārņus iespējams ieraudzīt, piedaloties Sikspārņu naktīs. Šis pasākums notiek katru gadu Eurobats ietvaros ar mērķi, lai cilvēki vairāk uzzinātu par sikspārņiem. Jau daudzus gadus tas tiek rīkots Ķemeru nacionālajā parkā, taču ik pa laikam arī citās vietās, piemēram, pērn bija Straupes pilī, Cēsīs, Dundagā.
Ikvienu, kurš atrod daudz sikspārņu, aicinām ziņot dabas novērojumu portālā dabasdati.lv vai ekspertiem, kuru saraksts ievietots Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā. Īpaši svarīgi ir apzināt mītnes, kur dzīvo sikspārņu kolonijas, vai vietas, kur tie ziemo. Vajadzētu nofotografēt, ja atrasts savainots sikspārnis. Fotografējot jāatceras, ka svarīgākā ķermeņa daļa sugas noteikšanai ir ausis. Attēlam nav jābūt ļoti kvalitatīvam, jo zibspuldzes vai luktura gaisma var sikspārni pamodināt.»
Fakti
- Latvijā dzīvo 15 sikspārņu sugas, bet pasaulē vairāk nekā 1400.
- Mūsu faunas lielākais sikspārnis ir lielais vakarsikspārnis, kurš sver līdz 76 gramiem, bet spārnu izpletums – 40 cm. Mazākais ir pigmejsikspārnis, kurš sver tikai 4–6 g un kura spārnu izpletums ir ap 20 cm.
- Reiz astoņus kilometrus no Latvijas robežas ir pamanīts lielais vakarsikspārnis, kurš sver līdz 45 gramiem un ķermeņa garums ir līdz 80 centimetriem. Tā ir vienīgā suga Eiropā, kas migrācijas laikā ķer arī putnus, bet pamatā tomēr barojas ar kukaiņiem.
- Latvijā lielākā sikspārņu aukļkolonija atrasta kādā koka baznīcā Daugavpils rajonā. Vakara izlidojuma laikā 1989. gada 8. jūlijā novērots 400–500 dīķu naktssikspārņu, 600–700 Natūza sikspārņu un pundursikspārņu.
- Sikspārņi dzīvo vidēji 3–5 gadus. Pēc Krievijas pētnieku ziņām, kāds Branta naktssikspārnis ir nodzīvojis līdz pat 41 gada vecumam.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
