Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē Baiba Vītoliņa, Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktore, Ilze Neimane, Ekodizaina kompetences centra valdes locekle.
Kāpēc zaļmaldināšana (greenwashing – angļu val.) ir radusies? Kā secina Ilze Neimane, Ekodizaina kompetences centra valdes locekle, vides organizācijas var priecāties, ka cilvēki, sabiedrība kopumā ir augusi un mainījusies, un tas atspoguļojas arī ikdienas izvēlēs, tai skaitā – cenšoties izvēlēties produktus ar mazāku ietekmi uz vidi. «Tā ir tendence, cilvēki tam vairāk pievēršas. Un līdz ar to ir gatavi par to vairāk maksāt, apzinoties savas izvēles nozīmi. Bet līdz ar brīdi, kad arī mārketings saprata, ka šo tendenci var pārvērst naudā, izceļot precēs to zaļās priekšrocības, tirgū sākās apjukums – kas tad īsti ir zaļš, un kas nav.»
Eksperta viedoklis
Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktore Baiba Vītoliņa: «Pašlaik nepārprotami ir redzams, ka savu ikdienas ieradumu un pirkumu vērtēšana kontekstā ar to ietekmi uz vidi vairs nav tikai marginālu sabiedrības grupu dzīvesveids, bet gan lielas daļas patērētāju ikdienas ieradums. Piemērojoties tirgum, zaļie paziņojumi ir kļuvuši par neatņemamu mārketinga elementu.»
1. Nolasām ar acīm
Klasiskie zaļmaldināšanas veidi ir balstīti cilvēka psiholoģijā. Izrādās, tieši zaļās krāsas lietošana vien jau zemapziņā var nostrādāt un dot signālu, ka prece vai produkts ir dabai saudzīgs. Par to liecina arī vārda semantika, vārdam zaļš mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā varam atrast skaidrojumu: saistīts ar ekoloģiju, vides aizsardzību. Produkta vizuālā informācija, piemēram.
Tas vien, ka uz produkta vai tā iepakojuma ir attēlots dabasskats vai objekts (piemēram, mežs, koki, lapas, ūdens, debesis), turklāt zaļā, zilā krāsa, vai arī iepakojumam izmantots nebalināts papīrs, pats par sevi nenozīmē, ka produktam ir mazāk kaitīga ietekme uz vidi nekā citiem produktiem vai pakalpojumiem.
Šādi attēli, simboli, krāsas un citi elementi var radīt maldinošu priekšstatu, ka produkts ir videi saudzīgāks, ja tam papildus nav objektīva pamatojuma.
Ilze Neimane stāsta par marķējuma Zaļā karotīte fenomenu. Pēc savas būtības šis marķējums nozīmē tikai to, ka produktam ir Latvijas izcelsme, bet tas nenozīmē, ka tas ir bioloģiskās lauksaimniecības produkts. «Lai karotītes zaļums nemulsina. Vislabāk, ja uz preces ir atrodama Eiropas Savienības ekolapiņa un marķējums, ka produkts ir ražots Latvijā. Tā tad būtu vislabākā iespējamā izvēle – bioloģiski ražots Latvijas produkts.”
2. Zaļie paziņojumi
Vispārēji apgalvojumi jeb paziņojumi par produkta labvēlīgo vai mazāk kaitīgo ietekmi uz vidi (piemēram, «videi saudzīgi», «zaļš», «dabisks», «nav piesārņojošs», «vidi saudzējošs», «ekoloģisks», «ilgtspējīgs» vai «klimatam saudzīgs») bez papildu skaidrojuma arī var būt maldinoši. Piemēram, pie paziņojuma «videi saudzīgs tīrīšanas līdzeklis» vai paziņojuma «mūsu auto vienmēr ir zaļš» ir jābūt arī paskaidrojošai informācijai, kas pamato attiecīgo apgalvojumu. Minētajai informācijai jābūt viegli pieejamai un saprotamai patērētājiem. Savukārt, ja paziņojumi par vidi jeb zaļie paziņojumi tiek lietoti bez pamatojošas papildu informācijas, kas apstiprina to saudzīgumu videi, tos var uzskatīt par maldinošiem.
Pircējam ir jāprot izlasīt un uztvert arī korekti veiktus paziņojumus. Piemēram to, uz kuru produkta dzīves cikla posmu zaļums attiecas – vai uz produkta ražošanu, pašu produktu vai tā iepakojumu.
Tā paziņojumā, kurā norādīts, ka «iepakojums ir izgatavots no 85% pārstrādājama materiāla», ir skaidri uzrakstīts, ka paziņojums attiecas tikai uz iepakojumu, nevis iepakojumā esošo produktu.
3. Citi zaļuma kritēriji
Zaļmaldināšana ir iemesls arī mītam, ka bio vai eko līdzekļi, piemēram, veļas mazgāšanas līdzekļi, nemazgā pietiekami labi. Ilze Neimane: «Nepietiek ar to, ka ražotājs no produkta sastāva izņem ārā kaitīgas vielas. Jo, ja prece ir saražota, bet nepilda savas funkcijas, tā rezultātā ir nelietderīga un dabai nesaudzīga resursu izlietošana, tātad – nevar saukties bio vai eko.» Var būt arī situācijas, kad uz kāda produkta mārketinga nolūkos ir uzrakstīts – nesatur parabēnus u. tml., bet receptūrā šim produktam tādi nemaz nav bijuši nepieciešami. Un, ja ražotājs uzliek vēl papildus kādu vizuālu zaļas lapas elementu – jautājums, kādiem kritērijiem tad šis produkts īsti atbilst, un ko patērētājs nopērk? Ilze rosina apdomāties arī par pakalpojumiem. Ja runā par viesnīcu biznesu, tad – vai ar vienu lūgumu par dvieļu nemešanu uz grīdas, lai tos lieki nemazgātu, ir attaisnots sauklis par zaļi domājošu viesnīcu? Kas tikmēr šajā vietā notiek ar elektroenerģijas patēriņu, atkritumiem, ēdināšanu, uzkopšanu – vai šīs jomas neatstāj vēl būtiskāku ietekmi uz vidi? Tai skaitā, piemēram, veikala paziņojums, ka «gaidām klientus ar velosipēdiem, jo tā mēs domājam par dabu», vēl nav pietiekams apgalvojums tam, lai viss veikals kopumā būtu dēvējams kā dabai saudzīgs.
4. Drošības garants – sertifikāts
Šobrīd attīstās arī zaļmaldināšana. Tā kļūst filigrānāka, un par zaļmaldinātāju ar spēcīgu mārketinga vai sabiedrisko attiecību, tātad, arī lielu finanšu līdzekļu atbalstu kļūst atsevišķas personas (tai skaitā – influenceri) vai organizācijas. Kā piemēru Latvijā var minēt TrashMob kustību vai organizāciju Apvienība par ilgtspējīgu lauksaimniecību, par kuru darbības finansētājiem un finansējuma mērķiem caurspīdīgas informācijas nav. Un mums kā patērētājiem vienmēr ir jāprot uzdot jautājumu – kas gan aiz tā slēpjas?
Vienīgais veids, kā būt drošam, ka pārtikas produkts, saimniecības prece vai pakalpojums tiešām ir videi saudzīgs, ir atbilstoša sertifikāta iegūšana. Jā, tieši saudzīgs, jo, kā uzsver Ilze Neimane, «īsti zaļš ir tikai tas, kas ir palicis dabā un nav nonācis līdz veikalu plauktiem. Jebkas, kas ir izgājis ražošanas ciklu, ir atstājis savu ietekmi. Var vērtēt to, vai atstātā ietekme ir lielāka vai mazāka. Iesākumā, lai no izsvērtu, vienojās par kritērijiem vai standartiem un izveidoja ekomarķējuma shēmas. Ekomarķējums pēc būtības ir kritēriju kopums. Ja produkts tam atbilst, tas var saņemt tiesības (sertifikātu) šo marķējumu lietot».
Ir svarīgi turēties pie uzticamām ekomarķējuma shēmām, piemēram, Eiropas Savienības ekomarķējums EU Ecolabel ir uzticams. Patērētāju tiesību aizsardzības centrā skaidro, ka ekomarķējuma izmantošanas tiesības var saņemt tikai ražotājs (vai pakalpojuma sniedzējs), kuru produkts (vai pakalpojums) atbilst noteiktiem kritērijiem, kurus nosaka un arī pārbauda neatkarīga iestāde un eksperti, pētot katras preču grupas pilna dzīves cikla ietekmi uz vidi. Ilze Neimane uzsver, ka būtiski ir arī tas, cik caurspīdīgs un pārskatāms ir kritēriju izstrādes process. «ES gadījumā kritēriju izstrādes procesā ir izmantotas zinātniskas metodes, analīze. Ekspertu lokā ir ietverti gan pārstāvji no nevalstiskām organizācijām, gan zinātnieki, un izstrādes procesā tiek ņemts vērā arī izlīdzsvarošanas princips – kas ražotājam vispār ir reāli izdarāms, izpildāms, vai eksistē atbilstošas ražošanas alternatīvas. Kritērijiem ir jābūt arī pieejamiem. Ja kāda marķējuma kritērijus nevar atrast, tas ir pirmais signāls, ka kaut kas ar to nav kārtībā.»
Svarīgi ir arī tas, ka kritēriji nav konstanti. Tie ik pēc 4–5 gadiem tiem pārskatīti. Ilze Neimane skaidro: «Paskatoties ES ekomarķējuma prasības sadzīves preču, tīrīšanas līdzekļu klāstam – pašlaik ir 18 vielas, ko tās nedrīkst saturēt. Tai skaitā ekomarķējuma kritērijos ir iekļauta mūsdienu aktualitāte – mikroplastmasa. Faktiski tādējādi ekomarķējuma kritēriji ir pussolīti priekšā Eiropas likumdošanā noteiktajam, jo drīz mikroplastmasa nebūs atļauta arī pārējos produktos.»
5. Uzticēties ekspertiem un ceļazīmēm
Kontrolējošās iestādes nesaņem daudz sūdzību par zaļmaldināšans gadījumiem. Iespējams, tāpēc, ka sabiedrība tam vēl nav pievērsusi tik plašu uzmanību. Tomēr, ja vēlamies netikt apkrāpti, ir jākļūst gudrākiem. Baiba Vītoliņa: «Aicinu patērētājus ikreiz pirms ļauties «zaļajam valdzinājumiem», iedziļināties un papētīt, kāds ir pamatojums, kādēļ ražotājs apgalvo, ka tieši šis produkts ir videi saudzīgāks vai zaļāks par citiem!» Savukārt Ilze Neimane komentē: «Vides saudzēšanas joma ir attīstāma un pilnveidojama. Jāatceras, ka zaļmaldināšana negatīvi var ietekmēt arī tos, kas ir sertificējušies godīgi. Zaļmaldinātāju dēļ rodas tādi vispārinājumi kā «tie zaļie nemaz tik zaļi nav» un citi. Jā, var šķist, ka process ir garš, ilgs un vēl arī sarežģīts, tomēr, lai patērētājs varētu ekomarķējumam uzticēties, tas ir nepieciešams. Patērētājam būtu jādomā tā – manā vietā jau kāds ir izpētījis, kas ir kaitīgs, kas nav, un regulāri to arī pārskata. Mēs nevaram katrs pats par visiem produktiem un pakalpojumiem visu zināt. Izvēli un kontroli mēs tādējādi atstājam šauras jomas ekspertu ziņā.»
Uzziņai
- Jēdziens «zaļais paziņojums» attiecas uz praksi patērētajam norādīt vai citādi radīt iespaidu (komerciālos paziņojumos, mārketingā vai reklāmā), ka precei vai pakalpojumam ir pozitīva, neitrāla vai mazāk kaitīga ietekme nekā konkurējošām precēm vai pakalpojumiem. Tas var būt saistīts ar preces sastāvu, ražošanas un pārstrādes procesu, vai enerģijas samazināšanos izmantošanas laikā. Ja šādi paziņojumi nav patiesi vai arī tos nevar pārbaudīt, to sauc par zaļmaldināšanu (greenwashing)
- Bioloģiska un ekoloģiska pārtika ir viens un tas pats! Tomēr šos vārdus nedrīkst lietot neatbilstoši.
Par ekomarķējumiem lasi «IEVA DZĪVO ZAĻI» vasaras numurā!
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
Pēc publikācijas izdevniecībā Žurnāls Santa saņēma vēstuli, kurā pausts viedoklis, kas atšķiras no rakstā paustā. Vēstuli publicējam saīsinātu:
“Vēršos pie Jums jaunas lauksaimnieku nevalstiskās organizācijas ‘’Apvienība par ilgtspējīgu lauksaimniecību un lauku vidi’’ vārdā, kas izveidota, lai izplatītu patiesu un uz zinātniskiem pamatojumiem balstītu informāciju par lauksaimniecību Latvijā un Eiropas Savienībā, izceļot mūsdienu lauksaimniecības pozitīvās puses un trūkumus. Pamanījām un esam nepatīkami pārsteigti, ka apvienības vārds izskanējis negatīvā gaismā publikācijās Santā un Ievā, organizāciju minot kā zaļmaldināšanas piemēru.
(..)
Publikācijā norādīts: “Šobrīd attīstās arī zaļmaldināšana. Tā kļūst filigrānāka, un par zaļmaldinātāju ar spēcīgu mārketinga vai sabiedrisko attiecību, tātad, arī lielu finanšu līdzekļu atbalstu kļūst atsevišķas personas (tai skaitā – influenceri) vai organizācijas. Kā piemēru Latvijā var minēt TrashMob kustību vai organizāciju Apvienība par ilgtspējīgu lauksaimniecību, par kuru darbības finansētājiem un finansējuma mērķiem caurspīdīgas informācijas nav. Un mums kā patērētājiem vienmēr ir jāprot uzdot jautājumu – kas gan aiz tā slēpjas?”
Mani kontakti ir publiski pieejami gan apvienības Facebook lapā (https://www.facebook.com/ilgtspejigi), gan LETA preses relīzēs. Neredzu nekādus šķēršļus žurnālistei ar mani sazināties. Žurnālistu ētikas kodekss reglamentē, ka žurnālistu pienākums ir gādāt, lai sabiedrība saņem pilnu informāciju par procesiem un notikumiem. Žurnālisti ir par daudzpusīgu viedokļu apmaiņu, analītisku un kritisku nostāju pret politisko, ekonomisko un tiesu varu, aizstāvot sabiedrības un indivīda tiesības. Žurnālista galvenais uzdevums ir sniegt sabiedrībai patiesu un pārbaudītu informāciju. Faktu izklāstam žurnālista veidotajā saturā jābūt objektīvam, skaidram, bez falsifikācijas vai maldināšanas. Rodas jautājums, kā jūsu autore Zane Kazāka ir pildījusi žurnālista galveno uzdevumu, ja neesam saņēmuši nedz viņas zvanu, nedz e-pastu, pat ne jautājumu apvienības sociālajos tīklos?
Korekta, profesionāla žurnālista uzdevums būtu pārbaudīt šo informāciju. Piemēram, LETAs relīzē ir uzskaitīti apvienības biedri, kas ir arī apvienības darbības finansētāji. Arī Lursoft vai Firmas.lv datu bāzē var uzzināt informāciju par apvienību, tās juridisko adresi, valdes locekļus.
Mūsu juridiskā adrese ir Elejā pie lauksaimniecības kooperatīvās sabiedrības LATRAPS, kas ir viens no apvienības dibinātājiem. No 12 zemnieku kooperatīva LATRAPS ir izaudzis par lielāko lauksaimniecības uzņēmumu Latvijā ar 1118 biedriem.
Par organizācijas mērķiem plaši informējām, kad pavēstījām par apvienības nodibināšanu. Viens no apvienības dibināšanas iemesliem kā reiz ir vēršanās pret maldinošu un nepatiesu žurnālistiku par lauksaimniecības tematiku. Žurnālistiem, kas ir interesējušies par apvienības biedru sastāvu, šo informāciju esam snieguši. Esam uz komunikāciju ar sabiedrību, ar medijiem vērsta organizācija.
Mūsu biedru sastāvs nav nekāds noslēpums. Mūsu biedri ir Latraps, Vaks, Elagro Trade, Linas Agro, Baltic Agro, Scandagra, Zemnieku Saeima, Yara Latvija un LITA. Plānojam biedru klāstu palielināt, vēl plašāk aptverot pārtikas ķēdi, lai soli pa solim kā valsts un sabiedrība labākajā veidā īstenotu noteiktos Zaļā kursa mērķus. Arī dabas organizācijas, kuru mērķis ir racionāla diskusija, esam laipni aicinājuši pievienoties. Mums jau bija ļoti konstruktīva, uz turpmāku sadarbību vērsta komunikācija ar Latvijas Dabas fondu un Pasaules dabas fondu jautājumā par apputeksnētājiem.
Esam arī veikuši vairākus neatkarīgus pētniecības projektus, piemēram, SKDS pētījumu un CERTUS pētījumu. Līdz ar to nesaprotam, kā mūsu organizācija var tikt nosaukta par zaļmaldināšanu. Starp citu, aizrādījumu par finansējuma avotiem tikpat labi varētu veltīt biedrībai “Ekodizaina kompetences centrs”, kura valdes locekle ir viena no tikai divām Z.Kazākas rakstā aptaujātajām ekspertēm. Nevienai biedrībai nav jāuzrāda un neviena biedrība, tostarp zaļās NVO, neuzrāda savus ienākumu avotus.
(..)
Cerot uz sadarbību,
Valters Zelčs
Apvienības par ilgtspējīgu lauksaimniecību un lauku vidi valdes priekšsēdētājs, jaunais lauksaimnieks, zemnieku saimniecība Rīveri”.
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
