Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē Jānis Ūdris, ūdens filtrācijas iekārtu speciālists, tirsudens.lv, un Renārs Bērziņš, projektu vadītājs, ReWater.
Kvalitātes novērtēšana
Kaut ko par ūdens kvalitāti, protams, liecina acīmredzamais (nokrāsa, kaļķainu vai rūsganu nosēdumu veidošanās), tomēr patieso ainu atklās tikai ūdens analīzes. Kā signāls, ka noskaidrot ūdens kvalitāti ir tiešām svarīgi, var kalpot arī īpašuma apkārtnē esošie objekti un veids, kā ūdens tiek iegūts. Piemēram, ja tas nāk no seklas spices vietā, kur nodarbojas ar konvencionālo lauksaimniecību vai lopkopību, ūdens, ļoti iespējams, var būt piesārņots. Ja ūdens tiek iegūts no dziļurbuma, piesārņojuma iespējamība ir niecīga – visticamāk, tas nesatur nevēlamus savienojumus un baktērijas, taču var būt pārlieku ciets, ar palielinātu kalcija (Ca) un magnija (Mg) koncentrāciju vai arī – ūdenī, iespējams, ir daudz dzelzs (Fe). Šo ķīmisko vielu klātbūtne ilgtermiņā apdraud siltumsūkņa, boilera, veļasmašīnas un mazās sadzīves tehnikas ekspluatāciju. Tējkannu nomainīt ir vienkārši, bet bojāts siltumsūknis sagādās lielas raizes un izdevumus. Tādēļ pirms izmantošanas ūdeni ir svarīgi attīrīt.
Kāda tieši attīrīšana nepieciešama, visprecīzāk atklās ūdens analīzes. Rūpēs par veselībai drošu dzeramo ūdeni būs vajadzīga mikrobioloģiskā analīze, kas nosaka patogēno mikroorganismu klātbūtni, savukārt ķīmiskās analīzes ļaus konstatēt ūdens ķīmiskā sastāva īpatnības, piemēram, ūdens cietības pakāpi. Viens no informatīviem rādītājiem ir arī ūdens pH līmenis. Tiesa, analīžu rezultāta iekļaušanās pieļaujamajā intervālā 6,5–9,5 vēl nebūt negarantē ūdens tīrību un atbilstību lietošanas vajadzībām.
Kāds ūdens labs dzeršanai, kāds – tehnikai?
Izslēdzot kaitīgo baktēriju klātbūtni ūdenī, dažādu ķīmisko vielu jonu sastāvs nav būtisks kritērijs, lai ūdeni kvalificētu kā labu vai sliktu. Tomēr tas var ietekmēt garšu. Ja, piemēram, ūdens satur lielu daudzumu hlorīdu, var būt mazliet sāļa garša, savukārt sulfātu jonu pārbagātība var piešķirt ūdenim rūgtenumu. Garšas sajūta ir subjektīva – var garšot vai negaršot kā viens, tā otrs. Ja vien kāds rādītājs nav īpaši paaugstināts, uzņemtas ar ūdeni, šīs vielas nekaitēs veselībai, drīzāk otrādi – organismam nelabvēlīgs būs tāds ūdens, kas satur pārāk maz minerālsāļu.
Latvija atrodas uz dolomīta plātnes, kas ietekmē ūdens ķīmisko sastāvu – tas satur daudz kalcija, magnija. Pazemes ūdeņos ir arī samērā daudz dzelzs. Šie minerāļi iespaido gan sadzīves tehnikas darbību, gan to, kā izskatās vannasistaba un duša. Cieta ūdens karsēšanas rezultātā kalcijs un magnijs sadalās, veidojot ūdenī nešķīstošus savienojumus, kas nogulsnējas uz ierīču sildelementu virsmām. Mazgājot cietā ūdenī veļu, pieaug arī mazgājamā līdzekļa patēriņš. Tātad ciets ūdens nenoliedzami ir problēma, kas būtu jānovērš. Kopējā ūdens cietība nozīmē ūdens karbonātu un nekarbonātu summu (kalcija un magnija). Latvijā visbiežāk to izsaka mmol/l vai mgekvl/l mērvienībās. Retos gadījumos laboratorijās tiek izmantotas arī citas mērvienības. Cieta ūdens rādītājs ir > 2,5 mmol/l, ļoti cieta > 6 mmol/l.
Dzelzs saturu ūdenī mēra miligramos litrā (mg/l). Maksimāli pieļaujamais dzelzs daudzums dzeramajā ūdenī ir 0,2 mg/l, taču daudzviet nereti tas pārsniedz pat 10 mg/l.
Ja privātmāja ir pieslēgta centralizētajai ūdensapgādei, par ūdens cietību un dzelzs saturu var painteresēties pašvaldībā. Pat ja centralizētā ūdens kvalitāte ir normāla, der ņemt vērā, kādā stāvoklī ir caurules, kas centralizēto ūdensvadu savieno ar māju. Veca, nolietojusies caurule var pabojāt ienākošā ūdens kvalitāti, tādēļ, iespējams, tomēr vajadzētu veikt ūdens analīzes.
Detalizēti ar dzeramā ūdens kvalitātes kritērijiem var iepazīties Ministru kabineta noteikumos Nr. 547 Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība.
Ņemot vērā, ka visdrīzāk (neatkarīgi no mājas atrašanas vietas) ūdens nebūs ideāls, jālūko saprast, kāda tieši attīrīšana tam ir nepieciešama. Ūdens attīrīšanai var būt divi lielie mērķi: bakterioloģiskā piesārņojuma novēršana un ķīmiskā sastāva regulēšana.
Ūdens attīrīšana
Plaši pieejami ir desmit collu korpusa tipa filtri ar maināmiem kārtridžiem. Labākais to lietojums – mehāniska ūdens attīrīšana no smiltīm vai vieglas duļķes, ja, piemēram, ūdens nāk no spices. Ir kārtridži, kas paredzēti tieši atkaļķošanai vai atdzelžošanai, tomēr, vērtējot objektīvi, no tiem nav lielas jēgas, ja uzstāda kā vienīgos ūdens filtrus visām mājsaimniecības vajadzībām. Galvenokārt tie paredzēti caurplūdes dzeramā ūdens sistēmai. Standarta kārtridža ūdens mīkstināšanai reālais resurss, pieņemot, ka ūdens ir vidēji ciets, būs aptuveni 200–300 izfiltrēti litri. Viena cilvēka ūdens patēriņš mājsaimniecībā tiek lēsts ap 100 litriem diennaktī. Tas nozīmē, ka šāda filtra efektivitātes laiks ir neliels.
Ūdens bioloģiskais piesārņojums ir smaga problēma un rast veidu, kā to novērst, var būt visai sarežģīti. Vispirms ir svarīgi pareizi paņemt ūdens paraugu, tādēļ, iespējams, to vajadzētu uzticēt speciālistam. Tad – nogādāt ūdeni laboratorijā (ir vairākas sertificētas laboratorijas, piemēram, Bior, E.Gulbja laboratorija, Vides audits) un izvērtēt rezultātu, ja nepieciešams, konsultējoties ar speciālistu.
Nereti ūdenī mēdz būt bioloģiskais piesārņojums, piemēram, privātmāju vai dārza mājiņu teritorijā, kur katram ir sava kanalizācijas bedre, taču daļa no tām netiek apsaimniekotas atbilstoši noteikumiem un piesārņojums nonāk gruntsūdeņos. Protams, ir arī citi piesārņojuma iemesli.
Pret bioloģisko piesārņojumu var mēģināt cīnīties, izmantojot speciālas ultravioletās lampas – ūdens plūst gar ultravioletā starojuma spuldzi, kas ievietota stikla kapsulā, tādējādi atbrīvojot ūdeni no baktērijām. Taču iespējams, ka, pirms ūdens sastopas ar šo lampu, būs nepieciešama arī atdzelžošanas iekārta, jo dzelzs var veidot rūsas kārtiņu, kas ar laiku aiztur starojumu – lampa strādā, tomēr nesniedz paredzamo efektu.
Dzeramā ūdens bakterioloģisko piesārņojumu var būtiski samazināt ar reversās osmozes dzeramā ūdens sistēmas palīdzību. Šādu sistēmu uzstāda virtuvē zem izlietnes, un būs jāuzstāda arī atsevišķs dzeramā ūdens krāns. Sistēma ir aprīkota ar savu ūdens rezervuāru, kur tiek uzkrāti aptuveni pieci litri dzeramā ūdens.
Ja mājsaimniecībā ūdenim ir konstatēts bioloģiskais piesārņojums, prātīgākais risinājums – pieslēgties centralizētajai ūdensapgādes sistēmai (ja šāda iespēja pastāv) vai veikt dziļurbumu.
Ūdens ķīmiskā sastāva regulēšanai galvenokārt izmanto trīs veidu iekārtas: atdzelžošanas; mīkstināšanas; mīkstināšanas + attīrīšanas no organikas (piemēram, ja no spices nāk dzeltenīgs ūdens). Ja privātmāja ir pieslēgta pašvaldības centralizētajam ūdensvadam, tad no dzelzs ūdens jau būs attīrīts, taču, visticamāk, tas arvien būs ciets.
Ūdens mīkstināšanas iekārtas ir dažādas. Klasiskā standarta iekārta sastāv no filtrācijas tvertnes ar automātiku, kas regulē skalošanos, un sāls kastes. Iekārtas piedāvā vairāki ražotāji, un tās atšķiras ar tvertnes pildījumu, automātikas apkalpošanas (tīrīšanas) parocīgumu un attīrīšanas ražību. Šāda mīkstināšanas iekārta telpā aizņem diezgan daudz vietas, jo tās augstums variē no 130 līdz 160 cm, diametrs ir aptuveni 30 cm. Savukārt sāls tvertne ir mazāka – augstumā ap 90 cm un diametrā 30–50 cm. Ja, piemēram, analīzes uzrādījušas gan paaugstinātu cietību, gan augstu dzelzs saturu, nepieciešama arī atdzelžošana, līdz ar to iekārta būs lielāka.
Iekārtas pievieno ūdensvadam, kanalizācijai, un to darbībai nepieciešama elektrības padeve. Shēma sekojoša: piemēram, ja saimniecībā ir spice, sūknis no tās pumpē ūdeni uz savu ūdens rezervuāru, aiz kā ir ūdens mīkstināšanas iekārta.
Pieejamas arī kompaktas atkaļķošanas iekārtas, kas aizņem krietni mazāk vietas (50 × 50 × 25 cm) un bieži vien tērē arī mazāk sāls. Strādā bez elektrības – iekārtu darbina ūdens plūsma un spiediens ūdensvadā. Tā spēj izfiltrēt pat 25 litrus ūdens minūtē (+ vienlaikus lietota viena duša + viens vai divi ūdens krāni). Arī šai iekārtai vajag sāli, taču tās pildījums ir jonu apmaiņas sveķi, kas ūdeni apstrādā aptuveni 10 reižu ātrāk nekā lielo iekārtu pildījumi. Ja ūdens ir ciets, attīrīšanai vajadzēs vidēji 5 līdz 10 kg sāls uz 10 m3 attīrīta ūdens, kas ir diezgan ekonomiski. Šīm iekārtām ir iespēja regulēt ūdens cietību pēc izfiltrēšanas. Kāpēc tā ir priekšrocība? Ja iekārta bez cietības regulatora strādā pareizi, tā mīkstina ūdeni teju par 100%. Tad ūdens kļūst it kā mazliet slidens, ir grūti noskalot no ādas ziepes. To var novērst, piejaucot ūdenim minimālu daļu cietības, kas kompaktās iekārtas gadījumā ir iespējams.
Pēc mīkstināšanas iekārtas ūdenī palielinās nātrija saturs (jo cietāks ūdens, jo vairāk). Ja ūdens cietība sasniedz aptuveni 3 mmol/l, parasti pēc attīrīšanas jau var manīt garšas izmaiņas, savukārt, ja cietība sasniedz 5 mmol/l, to ne tikai jūt – dzeramajā ūdenī tiek pārsniegta noteiktā Na norma. Šādā gadījumā ieteicams virtuvē zem izlietnes uzstādīt dzeramā ūdens attīrīšanas sistēmu ar reversās osmozes membrānu – tā noņems Na jonu radīto piegaršu, kā arī citus nevajadzīgus piemaisījumus, papildus bagātinot dzeramo ūdenim ūdeni ar nelielu daudzumu kalcija un magnija minerāļu. Reversās osmozes filtrs ir labs risinājums arī tiem, kam ir, piemēram, dārza (vasaras) māja blīvi apdzīvotā ciematā bez vienotas ūdens un kanalizācijas sistēmas, jo šis filtrs var attīrīt gan no amonija, gan bakterioloģiskā piesārņojuma, lai ūdens ir drošs lietošanai.
Ja ūdens mīkstināšanas iekārtas noregulē pareizi, atbilstoši analīžu rezultātiem, to darbība ir ekonomiska. Svarīgi, lai iekārta mazgātos gan pēc ūdens patēriņa apjoma, gan pēc noteikta laika intervāla. Ja iekārta mazgāsies tikai pēc laika intervāla, visticamāk, būs daudz lielāks sāls patēriņš un arī ūdens kvalitāte pēc filtrēšanas var būt nevienmērīga.
Atdzelžošanas iekārta attīra ūdeni no dzelzs un papildus – no mangāna un sērūdeņraža nepatīkamās smakas. Pārējās ķīmiskās vielas ūdenī saglabājas. Atdzelžošanai ir paredzētas aerācijas iekārtas, kas oksidē dzelzi. Tās sastāv no divām tvertnēm – pirmajai ir pieslēgts gaisa kompresors, un veidojas gaisa slānis, caur ko plūst ūdens. Tur dzelzs oksidējas un nonāk otrā – filtrācijas kolonnā, kurā ir katalītisks materiāls, kas uz savas virsmas oksidē atlikušo dzelzi. Ik pēc noteikta laika iekārta ieslēdz skalošanas režīmu, kas uzkrāto dzelzi aizskalo uz kanalizāciju. Aerācijas iekārtas mēdz būt aprīkotas ar nelieliem, klusiem gaisa kompresoriem. Vai arī tās ir bez gaisa kompresoriem, un gaisa iesūkšana oksidācijas tvertnēs notiek ar citiem paņēmieniem.
Ir atdzelžošanas iekārtas, kas filtra darbības un reģenerācijas procesam izmanto kālija permanganātu (zilos graudiņus). Tās gan nav ieteicamas, ja mājā ir bioloģiskā kanalizācija, jo kālija permanganāts nogalina baktērijas, kas nodrošina kanalizācijas bioloģisko attīrīšanu. Līdz ar to – ūdens būs tīrs, bet kanalizācijas sistēma nestrādās. Tiesa, šādas iekārtas tiek izmantotas salīdzinoši reti, vien specifiskos gadījumos, piemēram, ja ūdens kvalitāti nevar nodrošināt ar cita veida atdzelžošanas iekārtām.
Ko ņemt vērā?
- Ūdens attīrīšanas iekārtas atkaļķošanai un atdzelžošanai maina ūdens ķīmisko, bet ne bakterioloģisko sastāvu.
- Izvēloties iekārtu, jāņem vērā, cik un kādas ierīces ir mājsaimniecībā. Visvairāk ūdeni tērē vanna un duša. Cik to ir, cik cilvēku tās vienlaikus lieto?
- Nozīmīgi arī, cik ražīga ir spice vai urbums un kā strādā sūknis, kas ūdeni piegādā, – kādi ir tā jaudas parametri, kā tiek nodrošināts spiediens.
- Attīrīšanas iekārtām ir jāspēj labi izskaloties. Īpaši būtiski tas ir atdzelžošanas iekārtai – lai tā kvalitatīvi izskalotos, īsā laika sprīdī vajag lielu ūdens daudzumu. Svarīgi apzināt, vai to iespējams nodrošināt.
- Visas attīrīšanas iekārtas ir jāpievieno kanalizācijai.
- Filtrēts ūdens nebūs piemērots dārza laistīšanai. Viens no iemesliem – pēc attīrīšanas ūdenī nonāk nātrijs (augiem nepatīk). Jo cietāks ir ūdens, jo vairāk nātrija tajā nonāk filtrācijas procesā.
Cik maksā?
- Korpusa filtri ar maināmiem kārtridžiem
Korpusa filtrs – no 10 eiro
Kārtridži – no 1,50 eiro - Atdzelžošanas iekārta
No 750 eiro - Atkaļķošanas iekārta
No 700 eiro - Reversās osmozes filtrs
No 200 eiro
