Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sākumā šī izvēle bija vairāk sagadīšanās pēc, bet vēlāk darbošanās ievilka sevī un tas ļoti iepatikās.
– KĀ NONĀCĀT LĪDZ IDEJAI NODARBOTIES AR LAUKSAIMNIECĪBU?
Vienā teikumā to grūti atbildēt. Jau kopš bērnu dienām visas brīvdienas, visus brīvlaikus esmu pavadījis laukos pie vecmāmiņas. Līdz ar to no bērnības esmu pazīstams ar lauku darbiem. Lai gan līdz tam un arī tagad dzīvoju pilsētā. Manu vecvecāku vecāki iebrauca Latvijā no Vācijas un Gulbenes pusē muižā nopietni strādāja par saimniecības vadītājiem. No vecāsmammas un vecātēva esmu guvis pamata attieksmi saistībā ar darbu lauksaimniecības jomā – darba kultūru, attiecības ar zemi. Mana tēva dzīve arī bija saistīta ar lauksaimniecību. Viņš mācījās zootehniķos Jelgavā un visu mūžu strādāja šajā jomā. Tagad šo pašu fakultāti ir izvēlējies mans dēls.
– KĀPĒC TIEŠI KAŅEPES?
Sākām pirms 7–8 gadiem. Izpētīju, ka Vācijā ir pieprasījums pēc bioloģiskiem kaņepju graudiem. Ar Altum programmas palīdzību uzņēmums iegādājās zemi kaņepju audzēšanai. Zeme gan dažādu apstākļu sakritības pēc ir Kurzemē, nevis manu senču pusē. Lai varētu nokārtot dokumentus kā bioloģiskā saimniecība, gan zemes iegādei, gan audzēšanas un ražošanas sertificēšanas procesam bija nepieciešama arī lauksaimnieciskā izglītība. Tā bija noteikts prasībās. Tādēļ Jelgavā apguvu garākus kursus par bioloģisko lauksaimniecību, dabūju pirmo apliecību. Un tagad joprojām ziemā katru gadu apgūstu kādus divus papildu kursus par lauksaimniecības tēmām.
– KĀ JŪSU SAIMNIECĪBĀ GADA GRIEZUMĀ NOTIEK SAIMNIEKOŠANA?
Pavasaris un rudens – sēšana, audzēšana, novākšana. Ziemā pārsvarā nodarbojamies ar izaudzētās produkcijas pārstrādi. Ražotne mums ir Rīgā. Spiežam kaņepju eļļu, graudu pārstrādes procesā ražojam kaņepju proteīnu. Attiecīgi vasarā vairāk laika pavadu laukos, bet ziemā – Rīgā. Kaņepes kopumā dalās divās lielās grupās. Vienas ir šķiedras ražošanai – šīs kaņepes ir garākas, masīvākas. Bet otras – sēklas audzēšanai. Pa šiem gadiem ir izmēģinātas dažādas šķirnes. Drīkstam sēt tikai sertificētas šķirnes, kas ir paredzētas pārtikas ražošanai, ir selekcionētas un tiek atbilstoši uzturētas. Strādājam tā, lai izmantotu visu, kas mums pieejams. Sēklas kaņepes neizaug pārāk lielas, līdz 2 metriem, un rugāji arī nemaz tik gari nepaliek. Bet visa zaļā masa, kas paliek pāri pēc sēklu savākšanas, tiek sasmalcināta un izlietota kā zaļmēslojums.
– KAS KAŅEPĒS IR LABS UN VĒRTĪGS?
Mans favorīts ir kaņepju eļļa. Tā no citām eļļām atšķiras ar savu fantastisko sastāvu. Tajā ir gan omega 3, gan omega 6, gan omega 9 neaizvietojamās taukskābes. Omega 6 un omega 3 ir proporcijā 1 pret 3, kas ir faktiski ideāls sastāvs cilvēka organisma. Pats arī to kursa veidā lietoju – pēc sajūtām. Ir posmi, kad to neprasās, bet ir, piemēram, pāris intensīvāki mēneši, kuros jūtu, ka vajag.
Eļļa ir vērtīga ar to, ka ar tās palīdzību iespējams pieregulēt tā saucamā sliktā holesterīna līmeni asinīs.
To šādos gadījumos iesaka lietot pat ārsts, un, pēc laika vēlreiz izmērot holesterīna līmeni, ir novērojams uzlabojums. Kaņepju eļļā esošās vielas labvēlīgi ietekmē smadzeņu darbību, tātad kopumā visu organismu. Palīdz arī ādas veselībai un vielmaiņai. Protams, vērtīgas ir arī sēklas, no sēklām ražotais proteīns. Tas, starp citu, ir lielisks olbaltumvielu avots tiem, kam ir glutēna nepanesība.
– PAR KAŅEPJU NOZARI INTERESĒJATIES ARĪ PLAŠĀKĀ MĒROGĀ.
Jā. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, kur ar kaņepju audzēšanu nodarbojas vairāk – Poliju, Itāliju, Vāciju, Franciju –, pie mums ir gan savi plusi, gan mīnusi. Latvijā ir interesanta situācija, jo CBD jeb kanabidiola eļļu, protams, te tirgo gan internetā, gan veikalos, bet legāli, oficiāli iekšķīgai lietošanai tā nav apstiprināta. Kosmētikā gan to drīkst lietot, tas ir pilnībā atļauts. Eiropā to liek klāt dažādos pārtikas produktos, piemēram, gumijas lācīšos, želejkonfektēs, dzērienos, Francijā pat ir vīns, kur tiek likts klāt CBD. To karstā veidā – smēķējot – iespējams uzņemt arī ar veipiem, kur to pievieno kārtridžos. Bet nevajag sajaukt – runa joprojām ir par CBD, kas nav psihoaktīva viela. Diemžēl kaņepju nozarei līdzi nāk tas imidžs, kas saistīts ar narkotiskajām vielām. Tas ir ticis kultivēts gadu desmitiem un ir stingri iesēdies cilvēku apziņā. Apziņa, ka pirms tam gadu simtiem latvieši audzēja un lietoja kaņepes uzturā, lēnām atgriežas, bet lielākajā vairumā sabiedrības tas no apziņas pazudis. Bet salīdzinoši kaņepju audzēšanas un ražošanas jomā Latvijā nav tā sliktākā situācija.
– VAI SITUĀCIJU MAINĪTU, JA SABIEDRĪBA TIKTU PLAŠI AICINĀTA SAVOS MAZDĀRZIŅOS SĒT SĒJAS KAŅEPES?
Sēj jau cilvēki, sēj. Bet tad atrodas kaimiņi, kas ziņo policijai, ka varbūt tur tiek audzētas narkotikas. Plaši izskanēja atgadījums Latgalē, kur sievai, kas audzēja kaņepes, policija nogrieza pārsimt augu, bet beigās izrādījās, ka no narkotikām tur nekā nav. Kopumā izglītotības līmenis ir stipri labāks nekā pirms pieciem gadiem, bet tomēr ir vēl daudz kur augt.
– VAI BIOLOĢISKĀ SERTIFIKĀTA NOKĀRTOŠANA LATVIJĀ IR GRŪTA VAI VIEGLA?
Tas nav pārāk sarežģīti. Ja ir zeme, kur iepriekš nav notikusi bioloģiskā saimniekošana, ir jānogaida divi gadi kā pārejas periods. Attiecīgi jau trešajā gadā var saņemt pilntiesīgu biosertifikātu. Tas, ko ievērot ir grūtāk, ir saistībā ar agrotehniku un pašu augu audzēšanu, piemēram, nedrīkst lietot nekādus minerālmēslus. Pagaidām man, paldies Dievam, nav nācies saskarties ar augu kaitēkļiem, ar ko būtu jātiek galā bioloģiskā veidā, bet vispār kaņepēm dažādi kaitēkļi ir. Piemēram, tauriņi, kuru kāpuri dzīvo kaņepes stiebrā, un attiecīgi kaņepe pēc tam nolūst. Kaimiņiem ir bijis arī tā, ka nedaudz sadīgušas kaņepes ir noēdis briežu bars.
– KO DOMĀJAT PAR BIOLOĢISKĀS SAIMNIEKOŠANAS NĀKOTNI LATVIJĀ UN PLAŠĀKĀ MĒROGĀ?
Es, protams, labāk veikalā izvēlos bioprodukciju. Un tagad bioprodukcijas cenas arī ir kļuvušas diezgan samērīgas. Jāņem gan vērā, ka bioprodukcijai izmaksas objektīvi tiešām ir lielākas. Man, piemēram, ir vairākus gadus jāaudzē āboliņš kā zaļmēslojums nākamajiem gadiem, un tajā laikā no āboliņa laukiem man nekādu ienākumu nav, ir tikai izdevumi. Pats kaņepju lauks ir lieku reizi jānoecē pret nezālēm, kas atkal kaut ko maksā. Tā pati sertifikācija nav bez maksas, arī tur ir nepieciešami līdzekļi. Tas prasa arī vairāk darba, tīri laika ziņā. No hektāra būs mazāk ienākumu. Tas viss kopā salasās, tāpēc arī gala produkts ir dārgāks.
– KAS JUMS LIEK VISPĀR ŠĀDI RAŽOT?
Eksportam uz Vāciju nebioloģiskas kaņepes nebija pieprasītas. Bet nu viss ir aizgājis tik tālu, ka es tagad pārliecības dēļ vairs nevarētu strādāt konvencionāli. Iepriekš man nebija bijusi nekāda saistība ar bioloģisko lauksaimniecību. Bet mācībās Jelgavā satiku citus lauksaimniekus, kas ar to jau bija strādājuši. Satiekoties un runājoties, saliekot visu kopā, mana pārliecība šajā virzienā tikai nostiprinājās. Ir sastopami gan zaļi domājoši ekstrēmisti, gan ir mērenāki saimnieki – ir vērts katrā no viņiem ieklausīties, un iegūt pašam sev kaut ko jaunu, izveidot savu redzējumu.
Jā, no vienas puses, šādi saimniekot ir grūtāk, bet rezultāts man ļoti patīk.
– KĀ KOPUMĀ SKATĀTIES UZ DZĪVI, KĀDĀM PĀRLIECĪBĀM SEKOJAT?
Viss pamats nāk no vecvecākiem. Par pārējo – visupirms darīt to, kas patīk, kas rada prieku. Jo bez tā darbā nebūs nekādu panākumu un nebūs arī gandarījuma. Un noteikti vienmēr apgūt jaunu informāciju, neatpalikt un neiesūnot.
– VAI LATVIJA IR LABA VALSTS, KUR ATTĪSTĪT IDEJAS UN DARBOTIES?
Pati labākā! Ja kādam tā nešķiet, tad vajag nedaudz paceļot, un tad varbūt arī skatījums mainīsies. Jo, lai cik labi kāds dzīvotu ārzemēs, turīgs vai mazāk turīgs, tu vienmēr sirdī atcerēsies Latviju. Tas var reizēm aizmirsties dažādu materiālu problēmu dēļ, un ārzemes kā risinājums ir saprotams. Bet te tu esi savās mājās un vari veidot un radīt sev un savējiem. Tagad daudzi atgriežas Latvijā – ar jaunu pieredzi, ar jaunu skatījumu uz lietām. Un tas, manuprāt, ir ļoti labi.
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
