Topinambūri pa vasaru izstiepjas cilvēka augumā un garāki, bet vasaras beigās un rudens sākumā izplaucē dzeltenus ziedus – kā nekā tiem rados ir skaistumkaralienes saulespuķes. Bet pazemē briest bumbuļi, kas izskatās kā mazi, punaini kartupeļi vai resnas ingvera saknes ar saldenu, baltu, svaiga kartupeļa konsistences mīkstumu.
Topinambūrs ir īsts amerikānis, un viens no tā zināmākajiem nosaukumiem nācis no Tupinambu indiāņu cilts. Taču, kā reiz mīlētam bērnam, dzelteni ziedošajam pazemes bumbulim jau pie latviešiem vien bijis daudz vārdu – Jeruzalemes artišoks, zemes ābols, zemes bumbieris, zemes artišoks…
Eiropā topinambūrs ieradās 17. gadsimta sākumā. Viens no pirmajiem to atveda franču ceļotājs Samuels de Šamplēns, kurš atklāja, ka indiāņi audzē saknes, kas garšo pēc artišoka. 1607. gadā topinambūrs nonāca gardēžu zemē Francijā, pēc tam Holandē, Itālijā, Dānijā, Anglijā, britu kolonijās Indijā, izklīda pa Āziju… Pirmais izglītotais Rīgas dabas pētnieks, vācbaltiešu aptiekārs Jakobs Benjamins Fišers, savā Vidzemes lauksaimniecības enciklopēdijā raksta, ka arī Latvijā suga ievesta 17. gadsimtā.
Principā topinambūram pienācās kartupeļa slava – viegli audzējams dārzenis ikdienas pārtikai. Taču 17. gadsimta vidū eiropieši pēkšņi attapās, ka reiz tāpat no Amerikas ievestais skaistumaugs kartupelis ir ēdams un garšīgs, turklāt ražīgāks un vieglāk tīrāms par mazo, punaino topinambūra bumbuli. Un topinambūrs palika ēnā.
Padomju gados topinambūram parādījās vareni aizbildņi – Latvijas kolhozniekiem to uzstājīgi ieteica audzēt kā perspektīvu lopbarības kultūru, kā pieticīgu un vērtīgu augu.
Un te nu amerikāņa plusi sāka pārvērsties par mīnusiem. Tas ātri pārceļas savvaļā un kā īstens izdzīvotājs spēj augt gan skopā, gan leknā augsnē. Tā kā topinambūrs zied vēlu, Centrāleiropā tā sēklas nogatavoties nepaspēj. Bet topinambūrs par to tikai pasvilpo, jo braši vairojas ar sakneņiem.
Savvaļā saulespuķu brālēni saaug blīvos zelmeņos un vienā mierā aug desmitiem gadu. Vai tur apakšā ir gardēžu paradīze? Nez vai. Nekopto topinambūru gumiņi panīkst, turklāt piesārņotās vietās sasūc no augsnes arī piesārņojumu.
Kā Latvijas dabai kaitē topinambūrs?
Tas veido blīvas audzes un izspiež vietējo sugu augus. Vietām bijušo mazdārziņu vietā veidojas īstas topinambūru birzis.
Ko darīt, lai neveicinātu izplatīšanos? Izrakt vai lielās platībās izart.
Pārziemo sakneņi, un pavasarī jauns topinambūrēns var izspraukties pat no pavisam maza guma. Topinambūra bumbulis ir nobriedis oktobra vidū, novembra sākumā. Ja topinambūrs stādīts vagā, tad, tāpat kā kartupelim, sakneņu sauja veidojas pie galvenās saknes.
Populārākie raksti