Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Esmu Latgales ekoapzinīgā modes dizainere,» žiperīgā balsī stāsta Velga. «Man ir svarīgi uzsvērt, ka esmu no Latgales, – gribu vēl un vēlreiz atgādināt, ka viss foršais nav tikai Rīgā. Lepojos ar savu Rēzeknes novadu – man kā uzņēmējai ir daudz palīdzēts, dodot atspērienu tam, ko daru. Terminu «ekoapzinīgā» iztulkoju no angļu valodas – eco responsible. Tik labi skan: ekoapzinīgā! Tas nozīmē, ka tērpus darinu, nekaitējot videi – taupot resursus un neradot atkritumus. Tērpu radīšanai izmantoju materiālus, kas citādi kaut kur mētātos neizmantoti vai nonāktu atkritumos.»
Vai nu es, vai kodes
«Mana dizaineres un šuvējas karjera sākās jau 11 gadu vecumā, kad ar vecmammas šujmašīnu darināju apģērbu lellēm un arī sev. Jau tolaik sapņoju, ka būšu dizainere, bet nebija tādu iespēju un bija jāizstaigā daudz maldu ceļu. Tikai tad, kad jau biju ieguvusi augstāko juridisko izglītību un strādāju ar savu izglītību saistītā profesijā, Rēzeknes Augstskola piedāvāja jaunu programmu Apģērba dizains un tehnoloģija. Pametu darbu, sameklēju savu vidusskolas atestātu un gāju klātienē studēt. Tieši tad sapratu, ka astoņu stundu darba laikā vairs neatgriezīšos – man vajag brīvību un radošumu. Profesionāli darbojos jau astoņus gadus, un šobrīd tas ir arī mans maizes darbs, papildus lasu arī lekcijas par ilgtspējīgu modi, vadu meistarklases. Manī nekad nav bijusi alkatība, drīzāk gribu strādāt ar misiju, dot kaut ko pasaulei un mudināt to darīt citus. Man var pārmest: tu pati arī veicini patērētājkultūru, jo tirgo apģērbus! Bet cilvēkam jebkurā gadījumā vajadzēs kaut ko pirkt, lai vilktu mugurā.
Labāk lai izvēlas vietējo ražotāju, kam rūp vide un kura apģērba radīšanā nav lietas asaras un asinis kā Bangladešā vai Ķīnā.
Uzņēmuma zīmols ir VelgaCode, ko var tulkot dažādi. No vienas puses: tas ir Velgas kods, turklāt ar starptautisku skanējumu, jo es tirgojos arī etsy.com. Bet vārdu Code var izlasīt arī kā kode. Jā, jā – kode, tas tauriņš, kura kāpuri drēbēs mēdz izcirst caurumus! Es taču esmu kodēm konkurente! Ja skapī ilgi glabājas kāds apģērbs, ir divi varianti: vai nu es pāršūšu, vai arī kodes sagrauzīs. Tā mēs sacenšamies, kura būs pirmā – es vai kode. Nejūtos zaudētāja, ja kādu audumu kodes jau iesākušās bojāt. Tā viņām vēl nav uzvara! Ja no kožu bojātā auduma var izmantot kaut mazu gabaliņu – tas ir punkts manā labā. Meklēju stilizētu kodes attēlu, ko varētu izmantot kā savu firmas zīmi: sēžu es kā kode uz materiālu kaudzes un šuju.
Manos krājumos ir ļoti daudz materiālu, un tie patiešām jāsargā no kodēm. Meklējot īsto, savus krājumus bieži pārcilāju, un tas kodēm nepatīk. Vēl izmantoju dabīgu izsmidzināmu līdzekli, kura sastāvā ir ēteriskās eļļas – ģerānija, ciedrs. Visu šo gadu laikā kodes man nav neko sabojājušas, tātad – es atkal uzvaru!»
Izglābt bezcerīgo
«Izejmateriālus VelgaCode zīmola apģērbiem pārsvarā pērku humpalās. Eju uz veikalu nevis tad, kad izlikta jauna kolekcija, bet tad, kad pārdots viss labais, ne tik labais un pat sliktais – kad palicis tikai tas, ko vairs neviens nepērk pat par centiem. Ir forši izglābt šķietami bezcerīgus apģērbus un audumus. Tie, kam patīk nogludināta valoda, lai nākamo teikumu nelasa. Es saku tā: es varu no sūda radīt konfekti!
Pērku neveiksmīga piegriezuma apģērbus, kas nevienam nederētu, teiksim, izteikti plata kleita ar nesamērīgi šaurām piedurknēm. Nevienam nav vajadzīgi arī brāķi vai nepraktiskas drēbes – balles kleitas, tērpi, kuros cilvēks nejūtas ērti. Ļoti bieži atrodu labus lētus apģērbus, kam trūkst tikai pogu, ir izplīsis rāvējslēdzējs, trikotāžai norisis valdziņš vai ir kāds cits defekts. Kādi man bijuši atradumi! Reiz nopirku krustdūrienā izšūtu šifona halātu un pāršuvu to tik šikā kleitā!
Diez kur paliek visi neizpirkto apģērbu kalni? Nevaru nopirkt visu, un reizēm sāp sirds, cik daudziem audumiem ir potenciāls, bet nevienam tie nav vajadzīgi… Šad tad esmu aicināta pārskatīt arī labdarībai ziedotos apģērbus: visi ir tik pārsātināti ar drēbēm, ka nevienam neko vairs nevajag – sak, aizej, paskaties, varbūt tev kas noderēs. Vēl par ļoti labām cenām nopērku audumu atgriezumus no ražošanas uzņēmuma.
Nav noslēpums, ka masveida apģērba ražošanā 20–30% auduma nonāk atgriezumos vai tiek izmests.
Gadās, ka klientes vai paziņas atnes drēbes un saka: ņem, gan tev noderēs! Ja jautā, vai man vajag audumus, parasti smejos: gan vajag, gan nevajag, jo man jau tāpat ir daudz, bet kā tu atteiksies no kaut kā ģeniāla? Pat ja neder jauna apģērba darināšanai, noderēs meistardarbnīcās, ko vadu gan bērniem, gan pieaugušajiem.
Labprātāk izvēlos dabīgas šķiedras audumus, tomēr varu paņemt arī poliesteru, ko miksēju ar kādu dabīgo audumu – lai, piemēram, odere ir lins vai zīds. Lai no viena apģērba radītu citu, svarīgi novērtēt auduma kvalitāti un svaigumu. Pagalam nonēsātos apģērbus krāju tepiķu tamborēšanai.»
Apģērbs kā mīļas atmiņas
«Strādāju divos virzienos: pārdodu jau gatavus manis radītus tērpus, kā arī pāršuju apģērbus speciāli klientam no viņa atnestajām drēbēm. Lielai daļai sieviešu ir drēbes, kuras nenēsā, bet arī izmest žēl. Mēs taču zinām, ka apģērbi skapī mēdz sarauties, un sieviete tur nekādā ziņā nav vainīga: saraujas, un viss! Skapī mēdz stāvēt arī drēbes, kas vienkārši nenēsājas: īsti nevar saprast, kur un kad vilkt. Tāpat arī mammu un vecmammu drēbes: modelis neder, bet tik labs audums – mūsdienās tādu pat nopirkt nevar! Jebkuras sievietes skapis ir pārveidojams līdz nepazīšanai! Tā nu sieviete saliek sava skapja krājumus tašiņā un nāk pie manis.
Klientēm, kas grib, lai pāršuju viņu apģērbus, parasti saku: ja zināt, ko gribat, tad ejiet pie šuvējas, bet es esmu ideju ģeneratore – man patīk pašai izdomāt jaunus, oriģinālus risinājumus un pašai sašūt. Neatceros, kad būtu pateikusi, ka sievietes atnestais apģērbs nekam neder. Man nav neiespējamās misijas, jo izglābt var jebkuru apģērbu. Kā var atteikt, ja kliente atnesusi savu vismīļāko apģērbu, kurš diemžēl neder!
Savulaik skapjos bija daudz mazāk drēbju, tāpēc ar tām parasti saistās vairāk atmiņu. Atceros klienti, kas bija izaugusi no sava zaļā kostīma, kuram reiz naudu bija devis tētis. Viņai kostīms nebija tikai kostīms, tās bija atmiņas par tēti.
Ieraugot, kā tērps, kas ilgi un bēdīgi stāvējis skapī, ir pārtapis par kaut ko jaunu, bet tikpat mīļu, sievietes mēdz teikt: cik žēl, ka es pirms tam izmetu tik daudz labu apģērbu! Klientes, kas atnes pāršūt mammu apģērbus, saka: «Mammai būs mute vaļā, ieraugot, ka nēsāju viņas jaunības kleitu!» Reiz kāda kliente, ieraugot par kleitu pāršūto blūzi, atzinās: «Nezinu, ko kolēģe teiks, kad ieraudzīs: viņa man šo blūzi atdeva kā nekam nevajadzīgu… Lai tagad paskatās un pabrīnās!»
Kā kurpīte Pelnrušķītei
«Uzskatu, ka ilgtspējīga mode nedrīkst maksāt nesamērīgi dārgi – apģērba cenai jābūt saprātīgai. Tā kā manu apģērbu izejmateriāli ir lēti, varu tos pārdot par pieejamu cenu, ko veido manas darbnīcas izmaksas un darbs. Radot jebkuru jaunu apģērbu, piedomāju, kā ieguldīt iespējami mazāk darba, lai to nesadārdzinātu. Ja, piemēram, tērpam ir labs rāvējslēdzējs, cenšos to saglabāt un nešūt jaunu tikai tādēļ, lai tas būtu jauns.
Mani tērpi pārdošanai vienmēr top jūtu uzplūdā – ne par vienu nedomājot, bet radot ko pilnīgi oriģinālu un vienlaikus praktisku. Tikmēr šūt apģērbu konkrētam cilvēkam ir grūtāk, jo ļoti jāpiedomā – kādas ir vēlmes, figūras īpatnības, raksturs, nodarbošanās, vai būs, kur šo tērpu vilkt.
Lai sieviete manu apģērbu nopirktu, viņai tam jāder kā kurpītei Pelnrušķītei. Katrs apģērbs ir tikai vienā eksemplārā, ja neder, tad neder – otru tādu pašu pasūtīt nevar. Man ir trīs izmēru manekeni, tāpēc šuju trīs izmēru tērpus – cik audums atļauj, tik lielus šuju. Mēģinu šūt tā, lai apģērbu varētu nēsāt ilgstoši: ar gumiju stingras jostas vietā vai ar sasienamu jostu. Kā saka, uz izaugsmi. Sievietes taču zina, cik ļoti mēdz mainīties ķermeņa proporcijas: mēneša sākumā der, beigās – neder, bet vēl pēc mēneša atkal der!
Tērpam jābūt kā grāmatas vākam: ieraugu un gribu izlasīt! Domāju, ka lielāko daļu manu pircēju uzrunā tas, ka viņas pazīst mani un tāpēc izvēlas manis radīto apģērbu. Pircējas ir ļoti dažādas – radošas, ar neordināru domāšanu un augstu pašapziņu. Radu apģērbu personībām. Man ir darbnīca ar tirdzniecības vietu, labprāt braucu uz tirdziņiem, savukārt pārdot tērpus internetā ir daudz grūtāk: konkurence ir milzīga, ir vajadzīgs veiksmīgs mārketings.
Nekad nemēģinu pierunāt kaut ko nopirkt. Drīzāk otrādi. Ja kāda pircēja grib ņemt piecas vai sešas kleitas, pārjautāju: vai būs šim apģērbam piemērotas kurpes, vai būs mētelītis, ko uzvilkt virs šādām piedurknēm? Lieku domāt, vai tiešām šo tērpu vajag. Negribu, lai sieviete aizbrauc mājās un tad satraucas: nu kāpēc es nopirku to trešo kleitu! Cik sievietēm esmu pāršuvusi drēbes, kas jūtu uzplūdā nopirktas internetā, tirgū vai veikalā, kur smuks spogulis, viss smaržīgs un pārdevēja nepārtraukti žūžo: «Vai, vai, cik jums labi izskatās!»
Ilgtspējīgas modes pamatā ir apģērba izmantojamība – tas ir ar prieku jānēsā, nevis jāglabā skapī!
Pati principā nēsāju tikai manis pašas radītas un šūtas drēbes. Kas tad es būtu par mākslinieci, ja necienītu savu darbu!»
Vērtīgs padoms!
Modes dizainere Velga Krukovska iesaka:
«Lai apģērbu varētu nēsāt iespējami ilgi, tas pareizi jākopj. Zinu, ka ir audumi, kas pūkojas kā traki, – neko nevar izdarīt! Zinu, cik bieži tiek izmesti trikotāžas apģērbi, jo to šķiedras savēlušās bumbuļos. Tomēr pat bezcerīgākajos gadījumos vērts pacīnīties, mēģinot audumu atpūkot. Meitenes, nopērciet auduma atpūkotāju un turpmāk reizi mēnesī pārbrauciet ar to saviem trikotāžas džemperiem vai jaciņām, neļaujot šķiedrai pārāk savelties!»
Eksperta komentārs
Arī auduma atkritumiem būs dalītās savākšanas sistēma!
Artūrs Toms Plešs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs:
«Eiropas Savienības direktīvas nosaka, ka dalībvalstīm līdz 2025. gada 1. janvārim jāizveido dalītās savākšanas sistēma tekstilmateriālu atkritumiem. Latvijā prasība par dalīto vākšanu ir pārņemta Atkritumu apsaimniekošanas likumā. Šobrīd izstrādāti un saskaņošanas procesā atrodas Ministru kabineta noteikumi, kas paredz, ka līdz 2023. gada 31. decembrim visas Latvijas pašvaldības sadarbībā ar atkritumu apsaimniekotājiem organizēs dalītu sadzīves atkritumu savākšanu tekstilmateriāliem.
Jāatzīmē, ka kopš 2019. gada augusta Rīgā un Pierīgā ar Latvijas Zaļā punkta un Eco Baltia grupa atbalstu pakāpeniski izvietoti pirmie konteineri tekstila atkritumu – apģērba, mājas tekstila (gultasveļa, segas, aizkari), apavu – dalītai vākšanai. Iedzīvotājiem ir iespēja savus lietotos tekstila izstrādājamus nodot arī labdarības mērķiem vai atkārtotai izmantošanai organizācijām, kas nodarbojas ar šādu izstrādājumu tālāku realizāciju vai nodošanu dažādām sociālajām grupām, piemēram, Otrā elpa, Hoppen, Latvijas Sarkanais Krusts u. c., tā dodot tiem otro dzīvi.
Lai arī cilvēki arvien atbildīgāk izturas pret atkritumu šķirošanu, tomēr mums priekšā arī darbs ar sabiedrības informēšanu un paradumu maiņu, mudinot šķirot atkritumus. Tāpat plānots izstrādāt labvēlīgāku nodokļu politiku ražotājiem, ja tie iesaistīsies tā saucamajā ražotāju atbildības sistēmā, proti, iesaistās tekstila atkritumu savākšanā.»
Raksts sagatavots ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
