Smiltsērkšķu sakņu atvases var izmantot pavairošanai, tās saglabā visas šķirnes īpašības. To drīkst tikai tad, kad smiltsērkšķis ir bezlapu stāvoklī, bet smiltsērkšķi ļoti vēlu nomet lapas… Līdz ar to rudenī šos augus parasti nepārstāda, bet to dara pavasarī – martā vai aprīlī, kad tikko atkususi zeme.
Turklāt jāņem vērā fakts, ka smiltsērkšķa sakņu atvasei nav savas autonomās sakņu sistēmas, tā barojas caur nabas saiti no mammas saknes, un, tiklīdz jauno atvasi atdala no mammas, tā ir spiesta veidot pati savas saknes. Tomēr šis process nav tik viegls kā daudziem citiem augiem, kuriem jau ir sīkās saknītes.
Tāpēc ar atdalītu un pārstādītu smiltsērkšķa atvasi jāapietas gandrīz kā ar spraudeni – pārstādīšanas gadā pastiprināti jālaista un jāseko līdzi, lai neiežūst augsne.
Otrs variants – smiltsērkšķa atvasi var atdalīt no mātes auga, apcērtot apkārt ar lāpstu, bet neizrokot to no zemes.
Pa vasaru atvasei izaugs pašai savas skaistas saknītes un nākamajā pavasarī varēsi to pārstādīt. Jā, arī tā var darīt, bet jebkurā gadījumā – abos variantos! – jāatceras, ka sakņu atvasei, kad tā atdalīta no mammas saknes, jāapgriež arī virszemes daļa – viena trešdaļa no garuma. Un tas jādara, atkārtoju vēlreiz, – tikai bezlapu stāvoklī, kad augam iestājies fizioloģiskais miera periods. Smiltsērkšķus pavairot ar lapainajiem spraudeņiem ir visai piņķerīgi, jo nepieciešams salāgot trīs faktorus – apgaismojumu, gaisa mitrumu un temperatūru.
Tas bez īpašām gaisa dzesēšanas un mitrināšanas iekārtām mājas apstākļos ir gandrīz neiespējami. Līdz ar to, ja gribi smiltsērkšķus, kas aug mazdārziņā, pavairot, tas jādara ar koksnainajiem spraudeņiem. Nekā īpaša šajā tehnoloģijā it kā nav, pavairošana ar koksnainiem spraudeņiem aprakstīta jebkurā dārzkopības grāmatā – to dara līdzīgi kā, piemēram, ar upenēm. Bet, protams, ir arī savi knifi. Tāpēc, manuprāt, vieglāk ir stādus nopirkt no profesionāļiem, nekā mēģināt pavairot pašam.