Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mēnesī dārzkopji un zemnieki ir lūkojušies jau kopš pasaules pirmsākumiem. Viens no senās Romas zināmākajiem – dabaszinātnieks Plīnijs Vecākais – ieteica dārzeņus tirgum vākt pilnā Mēnesī, jo tad tajos vairāk esot ūdens, bet savam patēriņam – jaunā Mēnesī, jo tad tie labāk glabājas. Viņam bija arī ieteikumi attiecībā uz kokmateriālu sagatavošanu – tie jāzāģē dilstošā Mēnesī. Arī senās medicīniskās prakses augu novākšanu un ārstniecības preparātu gatavošanu vienmēr ir saistījušas ar Mēness ceļu debesīs. Visi šie novērojumi gadsimtiem ilgi tika nodoti no paaudzes paaudzē, bieži vien bez dziļākas sapratnes, kāpēc tiek darīts tieši tā un ne citādi.
Kā radies sējas kalendārs?
Jau 20. gadsimta sākumā Mēnesi un citus debesu spīdekļus ar svaigu aci sāka vērot antropozofijas pamatlicēja, filozofa un aktīvista Rūdolfa Šteinera iedvesmotie zemkopji. Savās lauksaimniecības lekcijās Šteiners klāstīja, kā atgriezt zemei vitalitāti, un viens no veidiem, kā, viņaprāt, to izdarīt, bija ņemt vērā kosmiskos ciklus, kas spēcīgi ietekmējot ne tikai augus, bet arī zemi un mājlopus. Tas bija aizsākums biodinamiskajai lauksaimniecībai. No viņa lekcijām iedvesmu smēlās Francis Rulne, kurš izveidoja pirmos sējas kalendārus saskaņā ar biodinamiskās lauksaimniecības idejām. Savukārt pagājušā gadsimta 40. gadu otrajā pusē Šteinera lauksaimniecības lekcijas nonāca vācietes Marijas Tūnas rokās. Viņu jo īpaši uzrunāja šī neparastā austrieša ideja, ka augus ietekmē zvaigžņu un planētu kustība. 1952. gadā viņa aizsāka sistemātiskus stādīšanas izmēģinājumus, kur pārbaudīja, kā Mēness un citu spīdekļu ceļš debesjumā ietekmē dārzā audzēto. Piemēram, no desmit dažādos laikos iesētiem redīsiem, vislabākais rezultāts bija tiem, kas sēti, Mēnesim atrodoties Jaunavas zvaigznājā, bet sliktākie – Merkura mezglos. Tūna pat novēroja, kad un kuros zemes slāņos sliekas atrodas – vistuvāk augsnes virskārtai tās esot laikā, kad Mēness šķērso Ūdens elementa zvaigznājus – Zivis, Vēzi un Skorpionu. Pēc desmit gadiem Tūna bija uzkrājusi tādu pieredzi, ka uzdrošinājās publicēt savu pirmo sējas kalendāru, kas vēl joprojām tiek izdots (arī latviešu valodā). Tas ir globāli vispazīstamākais biodinamiskais kalendārs, ko izmanto lielākā daļa biodinamisko lauksaimnieku. Kaut vēsture ir krietni sapiņķerēta un tiešas atbildes nesniedz, tomēr uzdrošināmies apgalvot, ka tieši Tūna ir radījusi sējas kalendāru tādu, kādu mēs tos pazīstam. Arī agronomes Ārijas Rudlapas veidotā sējas kalendāra (pirms viņas to darīja agronome un grāmatu autore Ilze Žola) pamatā ir Tūnas principi.
Ietekme uz dārzu
Ar Mēnesi dārzā var rēķināties dažādi, proti Mēness cikli ir dažādi skaidrojami. Kā tos izprast?
1. Vērot Mēness fāzes debesīs
Tas ir visvienkāršākais paņēmiens, kam nav nepieciešams kalendārs, tik vien kā neapmākusies debess – te jauns, te augošs, te drīz jau pilns Mēness, tad atkal dilstošs un vecs, un tā pēc aptuveni 29 dienām atkal sākas viss no gala. To dēvē par Mēness sinodisko ciklu. Dārzkopji mēdz teikt – jo vairāk Mēness gaismas, jo ātrāk aug lapas, tāpēc jaunā un augošā Mēnesī jāstāda viss, kam raža ir virs zemes.
Pilnmēnesī gaisma mazinās, bet gravitācija palielinās, tāpēc tas ir labākais laiks sakņu attīstībai un augu pārstādīšanai.
Savukārt dilstošs Mēness ir piemērotākais laiks ražas vākšanai, griešanai un pļaušanai. Marija Tūna piekrīt, ka Mēness fāzēm ir spēcīga ietekme uz ūdens elementu (paisums un bēgums, kā arī sula augā), tomēr kopumā tā ietekme uz augiem un zemi esot minimāla. Ja vien dārzs nav pārāk bagātīgi mēslots (arī ar dabiskiem mēslojumiem) un pārmēru laistīts. Tādā gadījumā tieši Mēness fāzes ietekmē augus un nevis Mēness atrašanās kādā no 12 zvaigznājiem.
2. Vērot Mēness ceļu virs horizonta
28 dienu laikā Mēness atkārto Saules ceļu gada laikā – to sauc par tropisko ciklu. Sākumā Mēness, virzoties no austrumiem uz rietumiem, paceļas arvien augstāk virs horizonta, līdzīgi kā Saule līdz vasaras saulgriežiem, tad pakāpeniski nolaižas arvien zemāk, tāpat kā tas notiek ar Sauli gada otrajā pusē, tuvojoties ziemas saulgriežiem. «Augšupejošajā periodā tas izskatās kā bļoda, kurā var ko ielikt,» skaidro Ārija Rudlapa un turpina: «Augšupejošais Mēness velk visas sulas uz augšu. Svarīgs ražas novākšanai, konservēšanai un skābēšanai.» Pēc tam, Mēnesim pakāpeniski nolaižoties zemāk virs horizonta, bļoda krīt otrādi, un tas ir lejupejošais Mēness, kas labs stādīšanai, pārstādīšanai un apsakņošanai, arī augļu koku apgriešanai, dzīvžogu cirpšanai un koku zāģēšanai. Tūnas kalendārā to dēvē par Pārstādīšanas laiku. Biodinamiskie lauksaimnieki poētiski izsakās, ka augšupejošā Mēnesī Zeme izelpo un aktivizējas gaismas spēki, savukārt lejupejošā – ieelpo un aktivizējas Zemes spēki. Šo Mēness ciklu mēdz dēvēt par tropisko, un Mēness ir augšupejošs, kad tas virzās cauri Strēlnieka un līdz pat Dvīņu zvaigznājam, savukārt no Dvīņiem līdz Strēlniekam bļoda krīt uz mutes – Mēness ir lejupejošs. Tropiskajam Mēness ciklam nav nekāda sakara ar fāzēm – lejupejošs vienu reizi būs augošā, citu – pilnā Mēnesī utt. Galva jau dulla? Nekas, tālāk būs vēl sarežģītāk!
3. Vērot 12 zvaigznājus
Un te nu esam nonākuši pie trešā Mēness cikla, ko svešvārdā dēvē par siderisko Mēness ciklu. Tas kalpo par pamatu biodinamiskajam sējas kalendāram. 27 dienu laikā Mēness ne tikai apriņķo ap Zemi, augot un dilstot, ceļoties augšup un ejot lejup, bet kustas arī uz 12 zvaigznāju jeb zodiaku fona. Pēc biodinamiskās lauksaimniecības teorijām, katram zvaigznājam ir sava ietekme jeb spēks, ko Mēness koncentrēti kā pastnieks nodod augiem un zemei. Šie zvaigznāju spēki ir sadalīti pēc četriem klasiskiem dabas elementiem – siltums jeb uguns, gaisma jeb gaiss, ūdens un zeme. Tas ir identisks tam, kā klasiskā astroloģija iedala zodiaka zīmes: piemēram, Vērsis gan astroloģijā, gan biodinamiskajā lauksaimniecībā ir Zemes zīme, bet Strēlnieks – Uguns jeb siltuma zīme (te gan ar astroloģiju līdzības beidzas). Šie elementi savukārt ietekmē četras auga daļas: Uguns spēki ietekmē augļus (augļu dienas), Gaisa – ziedus (ziedu dienas), Ūdens – lapas (lapu dienas), Zemes – saknes (sakņu dienas). Kad Mēness šķērso Dvīņus, kas ir Gaisa zīme, tas pastiprināti ietekmē ziedus, savukārt, kad tas šķērso, piemēram, Vērsi, kas ir Zemes zīme, tas pastiprināti ietekmē saknes. Mēness katrā zvaigznājā atrodas no divām līdz četrām dienām, un pēc aptuveni deviņām dienām Mēness atrodas tāda paša spēka ietekmē. Ja par atskaites punktu ņemsim, piemēram, Zivs zvaigznāju, tad Mēness vispirms šķērso Ūdens elementu, tad Uguns, tad Zemes un visbeidzot Gaisa, lai atkal visu sāktu no gala – no Ūdens elementa (Vēža zvaigznājs).
Pēc biodinamiskās teorijas, visas darbības (bet jo īpaši tās, kur tiek traucēta augsne) ar konkrēto augu jāveic tam atbilstošā spēka dienā, tātad burkāni jāsēj, jākopj un jāvāc sakņu dienā, bet brokoļi – ziedu dienā.
Ārija Rudlapa atklāj, ka lapu dienas nav īsti piemērotas ražas vākšanai, jo augos tad ir daudz ūdens, kas uzglabājot var izraisīt bojāšanos. Auglīgs ir Dvīnis un Svari (ziedu dienas), ja sakrīt ar lejupejošu Mēnesi. Bet kā visauglīgākās tiek uzskatītas sakņu dienas Jaunavā, kad Mēness debesjumā iet lejup. Tad stādītais labi iesakņojas.
Cik tālu no Zemes?
Vienlaikus svarīgi ir ne tikai, kurā zvaigznājā Mēness atrodas, bet arī cik tālu vai tuvu tas atrodas no Zemes. Mēness riņķo mums apkārt pa elipsi. Kad tas ir vistuvāk Zemei, to sauc par perigeju, bet kad vistālāk – par apogeju. Katru mēnesi ir viens perigejs un viens apogejs.
- Perigejs. Agronome Ārija Rudlapa stāsta, ka šis laiks ir nepiemērots dārza darbiem – tad nevajagot aizrauties ne ar augu sēšanu, stādīšanu, ne arī ar laistīšanu un apgriešanu, jo var iemesties kāda infekcija. Arī Marija Tūna, balstoties uz izmēģinājumos novēroto, uzskata, ka šajā laikā sēklas dīgst slikti un asni ir tik vāji, ka nespēj pretoties kaitēkļiem un slimībām. Perigejā palielinās mitrums, jo īpaši, ja tas ir tuvu pilnam Mēnesim, un šajā laikā aktīvāki kļūst sēnīšu slimību izraisītāji un kaitēkļi.
- Apogejs. Šo laiku Ārija Rudlapa vērtē kā ne īsti labu, ne sliktu: «Ja apogejs iekrīt lapu vai zemes dienās, tad tās šajā laikā vairāk līdzinās ziedu dienām – laiks ir saulaināks un siltāks nekā pienākas drēgnajām lapu vai sakņu dienām.» Marija Tūna raksta, ka apogejs liek augiem spēkus koncentrēt uz sēklām, kas, piemēram, nav tas, ko mēs gribam no lapu dārzeņiem. Toties kartupeļiem šis laiks patīkot.
Ideālā kombinācija – reti
«Man gadās iesēt arī neatbilstoši kalendāram, bet, ja labi kopj un ievēro pārējos priekšnoteikumus, tad jau nav tik traki. Jutīgāki ir kāpostu dzimtas dārzeņi, piemēram, ziedkāposti, arī redīsi un kāļi. Vairāk Mēness būtu jāņem vērā pie ražas novākšanas ilgstošai uzglabāšanai un pārstrādāšanas. Piemēram, kāpēc skābi kāposti vienu reizi padodas, bet citkārt ne? Ja skābēs lapu dienā vai kādā no nelabvēlīgo laiku dienām, var sagaidīt arī ne pārāk labu rezultātu,» skaidro agronome Ārija Rudlapsa.
Viņasprāt, svarīgi ir ne tikai, vai ir lapu vai sakņu diena, bet arī kāda ir Mēness fāze, tas atrodas augšupejošā vai lejupejošā periodā.
To visu savienot vienā sistēmā nav nemaz viegli. Un no visiem skatpunktiem ideālas kombinācijas sagadās gaužām reti. «Tāpēc katram dārzkopim vajadzētu dienasgrāmatu, kur fiksēt savu pieredzi, gadu gaitā novērojot, kas izdodas, kas ne un kāpēc,» viņa iesaka.
Par mezgliem un aptumsumu
- Mēness mezgli, ko kādreiz poētiski dēvēja par pūķa galvu un pūķa asti (kalendāros apzīmē ar pakavu), ir laiks, kad Tūna neiesaka ne sēt, ne vākt ražu (rušināt zemi var). Toties Ārijas Rudlapas pieredze rāda, ka, lai gan šis laiks nav labvēlīgs, tomēr ļoti slikts tas arī nav. Parasti ir divi mezgli viena mēneša laikā ar aptuveni 14 dienu starplaiku. Mezgliem astronomi aprēķina precīzu laiku, bet to negatīvā ietekme jūtama četras stundas pirms un pēc šī laika.
- Saules un Mēness aptumsumu laikā dārzā gan neko neiesaka darīt. Arī laiks no Lielās Piektdienas līdz Pirmajām Lieldienām nav paredzēts dārza darbiem. Pēc Marijas Tūnas pieredzes – ja arī kas sadīgs, tas tomēr neaugs tā, kā vajadzētu.
