Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kas tas ir – sabiedrības vajadzības?
Īpašumu var atsavināt valsts, vides, veselības aizsardzības vai sociālās nodrošināšanas vajadzībām, sabiedrībai nepieciešamu kultūras, izglītības un sporta objektu, inženierbūvju un inženierkomunikāciju būvniecībai vai transporta infrastruktūras attīstībai, kā arī citām sabiedrības vajadzībām, ja šis mērķis nav sasniedzams ar citiem līdzekļiem. Ja ir pierādīts sabiedrības labums, atsavināšanas nepieciešamība un ir noteikta taisnīga atlīdzība, lai cik emocionāla un sāpīga ir īpašuma zaudēšana, iespējas aizstāvēties ir visai ierobežotas – atliek sevi mierināt, ka no atsavināšanas būs labums sabiedrībai: pašam, bērniem un mazbērniem.
Lai kur cilvēks dzīvotu, teorētiski var pienākt brīdis, kad valsts vai pašvaldība nolemj, ka šī vieta nepieciešama sabiedrības vajadzībām, tādēļ tā īpašniekam jāatsavina – tas nozīmē, ka cilvēks pilnībā zaudē sava īpašuma vai tā daļas īpašumtiesības, par to pretī saņemot atlīdzību. Pasargāti nav ne pilsētas daudzdzīvokļu namos, ne attālākajos lauku nostūros dzīvojošie – ikviena teritorija var kļūt vajadzīga sabiedrībai. Piemēru netrūkst: īpašumus sabiedrības vajadzībām atsavināja, būvējot lidostu Rīga un Latvijas Nacionālo bibliotēku, arī Terehovas robežpunktu, un tas paredzēts, arī īstenojot projektu Rail Baltic.
Saprotot, ka valsts pošas atsavināt privātīpašumu, var nākt prātā doma: kā tad tā – privātīpašumu taču sargā pat Satversme! Tiesa, sargā gan – Satversmes 105. pants sākas ar teikumu: Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Bet šajā pantā ir arī cits teikums, proti: Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību. Tātad jau Satversmē ir paredzēts nosacījums, ka izņēmuma gadījumos īpašumu var atsavināt. Tomēr, lai īpašumu atsavinātu piespiedu kārtā, jābūt visām četrām pazīmēm: tā notikusi uz atsevišķa likuma pamata; sabiedrības vajadzībām; izņēmuma gadījumos un pret taisnīgu atlīdzību. Šāda vai līdzīga kārtība ir visā pasaulē, un Latvijas situācija nebūt nav unikāla. Visur vajag būvēt sabiedriski nozīmīgus objektus – jaunus tiltus, dzelzceļus, skolas, slimnīcas, bērnudārzus, bet valstij vai pašvaldībai tam var aptrūkties zemes.
Zināšanai! Pirms iegādājies nekustamo īpašumu, vērts ieskatīties pašvaldības izstrādātajā teritoriālplānojumā, kurā noteikts, kāda veida apbūve nākotnē paredzēta attiecīgajā vietā. Tomēr nekas nav kā akmenī iekalts, jo laika gaitā arī pašvaldības noteiktais teritorijas zonējums var mainīties.
Labprātīga un piespiedu atsavināšana
Īpašuma atsavināšanas process ir secīgs un precīzs: izpēte, konsultācijas, variantu apspriešana utt. Kad skaidrs, ka konkrētā projekta īstenošanai būs jāatsavina privātīpašumi, attiecīgā valsts institūcija vai pašvaldība nosaka, cik lielu teritoriju – visu īpašumu vai tā daļu – vajadzēs atsavināt, un novērtē to. Tad privātīpašniekam piedāvā līgumā vienoties par labprātīgu nekustamā īpašuma atdošanu un kompensēšanu naudā, aizvietošanā ar citu īpašumu vai atlīdzību gan naudā, gan citā īpašumā.
Īpašnieks labprātīgai īpašuma atsavināšanai var piekrist, bet var arī nepiekrist. Prakse rāda, ka situācijas mēdz būt dažādas: ir īpašnieki, kas atsavināšanai piekrīt labprātīgi, ir, kas nepiekrīt, un ir arī tādi, kas piekrīt pēc būtības, tomēr grib, lai īpašuma zaudēšanu viņiem kompensē nevis naudā, bet aizvieto ar citu īpašumu, lai gan valstij šāda pienākuma nav.
Ja īpašnieks piekrīt labprātīgai atsavināšanai, puses slēdz līgumu, ja nepiekrīt – valsts vai pašvaldība īpašumu var atsavināt piespiedu kārtā uz atsevišķa likuma pamata. Par īpašuma piespiedu atsavināšanu Saeima katram konkrētajam gadījumam izdod atsevišķu likumu, īpašums nonāk valsts vai pašvaldības īpašumā, bijušais īpašnieks saņem atlīdzību. Bijušajam īpašniekam atliek respektēt šo likumu.
Zināšanai! Saeimai, lemjot par īpašuma atsavināšanu, ir jānodrošina īpašnieka tiesības tikt uzklausītam, kas nozīmē, ka cilvēkam jābūt iespējai izteikt savus iebildumus, bet likumdevējam tie jāizvērtē, ņemot tos vērā vai arī noraidot ar pienācīgu pamatojumu. To dara komisijas sēdēs, kas atbildīga par attiecīgā likumprojekta virzību. Ja šķiet, ka likums īpašuma piespiedu atsavināšanai pieņemts aplami, to var apstrīdēt Satversmes tiesā.
Vērtējot, kas ir izdevīgāk – piekrist vai nepiekrist labprātīgai atsavināšanai –, advokāte Annija Kārkliņa saka: «Ikviena līguma slēgšana ir vienošanās, un tā ir iespēja panākt abām pusēm labvēlīgāku risinājumu. Tas nozīmē, ka īpašnieks, piekrītot labprātīgai īpašuma atsavināšanai, var panākt izdevīgākus nosacījumus nekā tad, ja tas notiek piespiedu kārtā. Nereti gudrāk ir nevis iecirsties un nekam nepiekrist, bet gan sarunāties un labprātīgi slēgt atsavināšanas līgumu, nevis nonākt līdz piespiedu atsavināšanai.»
Zināšanai! Lai gan biežāka ir nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšana, teorētiski valstij noteiktos gadījumos ir iespēja atsavināt arī kustamo mantu. Piemēram, ja izrādās, ka kādam pieder ārkārtīgi rets un augstvērtīgs mākslas darbs, bet ir pamatotas aizdomas, ka mantinieki to var pazudināt, valstij ir tiesības to atsavināt.
Kas ir taisnīga atlīdzība?
Īpašumu sabiedrības vajadzībām nevis atņem, bet atsavina pret taisnīgu atlīdzību. To veido nekustamā īpašuma tirgus vērtība un atlīdzība par zaudējumiem, kas saimniekam nodarīti līdz ar īpašuma atsavināšanu. Tieši zaudējumu pierādīšana dod iespēju īpašniekam panākt, ka kopējā summa par atsavināšanu tiek paaugstināta. Piemēram, zaudējumi var būt pārcelšanās izmaksas, izdevumi par kādas būvniecības ieceres (projekta) izstrādi atsavināmajā īpašumā, kāda eksotiska koka pārstādīšanas izmaksas un tamlīdzīgi. Protams, īpašniekam būs jāuzrāda dokumenti, kas apliecina konkrētu zaudējumu apmēru.
Kā stāsta advokāte, deviņdesmito gadu beigās, kad īpašumu atsavināšana sabiedrības vajadzībām Latvijā nebija sakārtota, gadījās, ka valsts par īpašumu samaksāja pat simtreiz mazāk, nekā cilvēks iegūtu, to pārdodot. Pēc tam, kad valsts zaudēja tiesās, arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā, likumi tika sakārtoti – tagad atlīdzība pamatā ir taisnīga, tātad atbilstoša tirgus cenai. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka nesamērīgu atlīdzību var attaisnot tikai ārkārtēji izņēmuma apstākļi, kas vērtējami individuāli katrā konkrētā situācijā.
! Ja tomēr cilvēkam šķiet, ka maksa par atsavināmo īpašumu ir pārāk zema, viņam ir tiesības vērsties tiesā par citas atlīdzības summas noteikšanu.
3 svarīgi jautājumi
Nojaušu, ka manu īpašumu valstij vajadzēs. Pagaidām vēl ir klusums, bet gan jau drīz saņemšu ziņu labprātīgai atsavināšanai. Vai drīkstu savu īpašumu veikli pārdot?
Jā, neviens likums to neliedz. Vienīgi maz ticams, ka tik riskantā vietā kāds gribēs īpašumu pirkt – arī pircējs, visticamāk, nojautīs, ka drīzumā valsts šo īpašuma atsavinās.
Vai varu prasīt valstij, lai man atlīdzina morālo kaitējumu par sava īpašuma zaudēšanu?
Lai arī sava īpašuma zaudēšana var būt emocionāli smaga, nevar prasīt, lai valsts atsavināšanas atlīdzībā iekļauj arī maksu par morālo kaitējumu.
Manas mājas tuvumā grib celt lielveikalu. Pie manis jau bija atnācis cilvēks, kas aicināja ēku par labu samaksu nopirkt. Bet man nevajag pat visas pasaules bagātības – es gribu palikt savā senču mājā! Vai lielveikala būvniekiem ir kādi tiesiski mehānismi, lai piespiestu mani viņiem pārdot savu īpašumu, līdzīgi kā Saeima pieņem likumu, kad īpašumu grib atsavināt valsts?
Nē, privātpersonu darījumos nekādu tiesisku piespiedu līdzekļu nav – visi savstarpējie darījumi ir abpusēja vienošanās. Privātpersona arī nevar prasīt, lai Saeima pieņem likumu, kas piespiestu kādam pārdot savu īpašumu.
