Kā nekļūdīties, izvēloties krāsu telpā?

«Krāsa ir iespēja, kā vienkāršiem līdzekļiem un toņu salikumiem var veidot vidi sev apkārt. Atrast īsto krāsu nav viegli, tas ir sarežģīts un laikietilpīgs ceļš,» uzskata dizainere. 

Nereti gadās tā, ka cilvēks nokrāso sienas – ilgi domājot, ko un kā, tomēr izrādās, ka nauda izdota, darbs ieguldīts, bet neizskatās, kā gribējies. Izvēloties krāsu pēc veikalā esošajiem paraugiem, neviens parasti nebrīdina, ka tas, ko redz mazajā papīra gabaliņā, uz sienas izskatīsies pavisam citādi. 

Krāsu teorijas zināšanas atvieglo izvēli 

Visizplatītākais mūsdienu krāsu teorijas pamats ir krāsu aplis. To veido visa krāsu spektra toņu vienmērīga pāreja no viena uz otru, līdzīgi kā varavīksnē – no sarkanā uz oranžo, tad dzelteno, zaļo, zilo, violeto, ar visām starptoņu niansēm.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Karaliskā ģimene

Brīvdienās apzaguši princi Viljamu un princesi Keitu

Estere Jansone

Attiecības

Ieva Sutugova pirmo reizi atklāj, kāpēc savulaik izšķīrās ar Jāni Miltiņu: Daudz atļāvām citiem iesaistīties

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Sarkanā, dzeltenā un zilā tiek uzskatītas par pamatkrāsām, bet saliktās krāsas ir oranžā, zaļā un violetā, jo tās iegūstamas, sajaucot puslīdz vienādās daļās kādas no šīm pamatkrāsām. Krāsas no krāsu apļa sauc par spektrālajām krāsām. 

Krāsas raksturojums

• Vēsie un siltie toņi.

Ir vēsie – zilie un violetie toņi. Un siltie – dzeltenie un oranžie toņi. Bet sarkanais var būt silti vai vēsi sarkans, tāpat kā sarkanā pretkrāsa – zaļā – var būt silta vai vēsa atkarībā no tā, uz kuru pusi krāsu aplī tā atrodas. Ikviena krāsa krāsu aplī uz zilo pusi ir vēsāka, uz dzelteno – siltāka. Balto, melno un to sajaukumus (pelēkos) dēvē par neitrālajām krāsām. Tas viss ir vairāk vai mazāk nosacīti, jo arī neitrālie toņi mēdz būt ar spektrālo krāsu piejaukumu, līdz ar to – vēsāki vai siltāki.

Tiek uzskatīts: ja telpas logi ir ziemeļu pusē, tad tajā jau valda vēsa noskaņa un tāpēc būtu vairāk jāizvēlas krāsas no silto toņu gammas.

Turpretī, ja visi telpas logi atrodas uz dienvidiem un tie ir lieli, tad telpu atvēsinātu zilie toņi. Tā ir teorija, kas darbojas. Turklāt krāsas ietekmē cilvēkus neatkarīgi no tā, vai viņi to pamana vai ne. Protams, daži ir krāsu jutīgāki, citi ne tik ļoti.

• Spilgtums jeb toņa piesātinājums.

Krāsu raksturo arī tās spilgtums jeb toņa piesātinājums (gaišums, tumšums) un tas, cik tā ir krāsaina vai nekrāsaina (to nosaka melnā vai baltā pigmenta piejaukums). Jo vairāk melnā pigmenta ir krāsas sastāvā, jo tumšāks, nekrāsaināks un neitrālāks tonis; jo vairāk baltā, jo tā ir gaišāka, blāvāka.

Ir arī zemes toņi, kas teorētiskajā spektra krāsu aplī neparādās, tās ir atvasinātās krāsas, un tie ir visi tie toņi, ko mēs redzam dabā: zemes brūnie, mālu sārtie, smilšu pelēkie un tiem līdzīgie. Tā visa ir teorija, kas būtu jāzina, lai ar sapratni domātu par dažādajiem krāsu toņiem un plānotu to izvēli, saskaņošanu un sajaukšanu.

Kāpēc paraudziņa krāsa uz sienas izskatās pavisam citāda

Patīkamā ziņa ir tā, ka krāsojums nav uz mūžu… Turklāt nav viena slikta krāsas toņa, bet var būt tikai slikti izvēlētas, neveiksmīgas krāsu attiecības.

Mūsdienās lielākoties vairs nedara kā kādreiz, kad nopirka vienu krāsas toni, sajauca ar ko citu un skatījās, kas sanāk. Tagad krāsu izvēlas no katra krāsu ražotāja izdotas sava nosaukuma un sistēmas krāsu toņu skalas jeb krāsu vēdeklīša (paraudziņu kopuma) vai arī lielas un nopietnas krāsu grāmatas. Tas ir ļoti ērti arī tad, ja vēlreiz jāietonē krāsa, kas jau ir uz sienas – ar vēdeklīti ir iespējams ātri noteikt vajadzīgo toni.

Veikalā arī jebkurš, ne tikai interjera dizainers, var nopirkt īpašas lapiņas ar numurētiem krāsu paraugiem, ko atnest mājās un pārliecināties, kā krāsa varētu tur izskatīties. Iespējams arī atrast kādu auduma vai lielu papīra gabalu iecerētajā tonī un pavērot, vai gaidītais atbilst redzamajam.

Visos specializētajos būvniecības un krāsu veikalos ir īpašas datorprogrammas, pēc kurām tiek jauktas krāsas. Katram ražotājam gan ir sava sistēma, un tas nozīmē, ka, izvēloties krāsu paraugus, jāņem vērā katra veikala tehniskās iespējas. Lielākā daļa veikalu jauc jebkuru izvēlēto krāsu pēc gandrīz jebkuras sistēmas, tomēr – ne gluži visas, un ir nianses, jo atšķiras bāzes krāsas, kas ir veikalu pārdevēju rīcībā. Vēl jau arī siena pareizi jāsagatavo, jāuzliek grunts un jākrāso vairākas reizes, lai panāktu kvalitatīvu pareizo toni. 

Daudzām krāsu firmām ir arī aktuālā gada krāsu katalogi, tikai jautājums – vai tiešām jākrāso tieši šāgada krāsā?

Labāk krāsot tā, kā patīk, un tad būsi aktuāls visu laiku! Jāsaprot, ka telpā, kuru tu veido, pašam vien būs jādzīvo!

Lai neviltos, izvēlētais tonis jāpārbauda, uzkrāsojot kādā laukumā uz sienas. Piemēram, mazajā paraudziņā ļoti patikusi citrondzeltenīga krāsa, bet rezultāts istabā var izrādīties nepanesami kliedzošs. Lielā plaknē krāsa iekštelpā būs daudz, daudz spilgtāka un līdz ar to – nomācošāka. Un tā ir galvenā problēma – saprast, kā krāsa izskatīsies konkrētajā telpā. 

Lai paraudziņā redzamais tonis patiktu 

1. Pirmais noteikums: ja mājās vienojas, ka gribētu, lai sienas izskatītos, piemēram, noteiktā brūnā tonī, tad krāsu skalā jāizvēlas apmēram divus toņus gaišāka krāsa. (Īpaši noderīgs vēdeklītis ar krāsu paraugiem ir tad, ja nepieciešams izvēlēties vairākas krāsas telpā, piemēram, sienas ir paredzētas vienā krāsā, logi un durvis otrā, bet palodzes – trešajā.)
2. Otrais solis: kad krāsa pēc vēdeklīša vai kataloga izraudzīta, jāuzjauc mazākais tilpums un ar to mājās jānokrāso kāds lielāks laukums. Iesaku tiešām nepažēlot naudu un veikalā tonēt puslitru krāsas, un nokrāsot vienu kvadrātmetru divās kārtās. Arī tad, ja pērk tapetes, vispirms tapešu rullis jāatnes uz māju un jāpiemēra uz sienas – kā tas patīk. Jānovērtē, kā krāsas izskatās dienas apgaismojumā un kā – krēslā, vakarā, no rīta un elektriskajā apgaismojumā. Mākslīgajā apgaismojumā svarīgi, kādas būs gaismas – siltas vai vēsas, luminiscentās, LED lampas vai citas. Tas viss ir būtiski un ļoti maina krāsu uztveri, īpaši violetos un dzeltenos toņus.

Vēl ir tā, ka katrai vietai, katrai telpai ir sava gaisotne, sava atmosfēra, un tas, kas patika veikalā, ienesot to dzīvoklī vai mājā, var izrādīties netīkams. Katru krāsu būtu vēlams pārbaudīt tieši šīs telpas kontekstā, gaisotnē. 

Lielākā daļa veikalu pret ķīlas naudu izsniedz gan tapetes rulli, gan audumu paraugus, un to var dabūt ne tikai interjera dizainers, bet jebkurš cilvēks. Nav jāžēlo laiks, lai ienestu vidē to, ar ko vēlies sadzīvot vēlāk. Jo – kā mēs uztveram krāsu? Tikai saistībā ar tās tuvāko apkārtni.

Piemēram, viens un tas pats pelēkais tonis, uzlikts uz diviem atšķirīgas krāsas foniem, atšķirsies.

Nozīme ir tam, vai fons ir neitrāls vai arī izvēlēta pretkrāsa. Pretkrāsa ir tā, kas atrodas pretī krāsai krāsu apļa pretējā pusē: sarkanajai – zaļa, dzeltenajai – violeta, zilajai – oranža. Ideja ir tāda: ja gribam izcelt savu zilo jūras ainavu, tad sienu nokrāsojam dzeltenu vai oranžu, un zilā ainava uzreiz kļūs daudz spilgtāka. Ja pelēkais ir neitrāli pelēks un uz tā uzliek koši dzeltenu citronu, pelēkais kļūst violetīgs, it kā iegūst objekta pretējās krāsas efektu. Krāsošana ir sajūtu lieta. Patiesībā – krāsot sienas telpā ir ļoti radošs process. 

Darbojoties ar krāsām, nav vienas vienīgas patiesības, kā ir pareizi. Svarīgas arī personīgās sajūtas – katram patīk un vajadzīgs kas cits.

Jo krāsas mūs ļoti ietekmē, tās var veicināt un var arī graut mūsu veselību. Krāsa, kas mums katram patīk, arī ir tā, kas padara mūs veselīgus. Tāpēc nav akli jāseko modernajai krāsu tendencei un draugu ieteikumiem. Vairāk jāiedziļinās savā krāsu izjūtā – kādu tad to telpu, kas man apkārt, vēlos redzēt, jo tieši tas padarīs mani dzīvespriecīgu, veselīgu un darboties spējīgu. 

Melnu, baltu vai krāsainu?

Melnā joprojām ir modes krāsa, bet – man tā lielākoties šķiet garlaicīga un neinteresanta. Tomēr reiz redzēju divpadsmit kvadrātmetru lielu guļamistabu, kas bija krāsota viscaur melna – gan sienas, gan grīda, gan griesti –, un pēc teorijas šai telpai optiski vajadzētu vēl sarauties, jo šāda aktīva krāsa padara telpu mazāku. Taču nē – pretēji teorijai šī telpa ieguva bezgalības izjūtu: tur bija kā naktī, kad ir dziļas un zvaigžņotas debesis… Tā bija cilvēka, kas tur dzīvo, izvēle. Telpa izskatījās neticami labi. Iespējams, arī pateicoties pārdomātajam apgaismojumam un īpaši izvēlētajām mēbelēm. 

Ir grūti kļūdīties, nokrāsojot sienas baltas – tā ir viegla, laikmetīga krāsa, kas visu apvieno, bet, manuprāt, dzīve tikai ar balto krāsu, tāpat kā ar melno, kļūst garlaicīgāka.

Daudz grūtāk nokrāsot krāsaini, vairāk vai mazāk piesātināti, un tā, lai pašiem patiktu, turklāt ilgu laiku.

Taču ne velti balto krāsu sauc par neitrālu, jo tā sadzīvo ar visām pārējām. Turklāt baltajai ir daudz dažādu nokrāsu, un tās ir gan vēsas, gan siltas. Ja sienas nokrāso vēsi baltas, efekts ir viens, ja silti baltas – pavisam cits.

Ja grib krāsainu interjeru, jāsaprot, ar ko sākt. Viens ir – izvēlēties kādu priekšmetu, no kura atsperties. Piemēram, ja patīk oranža vanna, tad tieši tas oranžais arī noteiks, kādas būs sienas, kāda grīda. Tagad ir neierobežotas iespējas uzjaukt jebkuru krāsas toni, bet tas, kas mums būs interjerā, pēc krāsas nav tā vienkārši piemeklējams. Nevaram viegli nopirkt jebkuras iedomātās krāsas dīvānu, arī grīdas tonis parasti ir ierobežotā izvēlē, izņemot dabisko linoleju, kas pieejams plašā krāsu gammā. 

Reiz klienti ļoti gribēja kaut ko krāsainu un māja to atļāva, tāpēc izvēlējāmies ne tikai katru telpu krāsot citā krāsā, bet arī dažādas sienas vienā telpā. Grīda visur bija no vienas krāsas materiāla, tas visu apvienoja, un cilvēki tur labi jutās. Taču, tiklīdz nokrāsojam kādu sienu aktīvāku, tas uzliek papildu slodzi – vairāk jāpievērš uzmanība tam, kas telpā tiek ievietots.

Uz baltas sienas gandrīz jebkuras krāsas priekšmets izskatīsies labi, bet būs jāpiedomā, kas varētu piestāvēt, piemēram, zaļai sienai. 

Jā, ir iespējams mājā izvēlēties ļoti dažādas krāsas, bet tad tas jādara soli pa solim: katra nākamā krāsa, ko vēlaties pielikt klāt, jāpārbauda – vai derēs tieši šajā vietā un telpas gaisotnē. 

Lai maza istabiņa izskatītos lielāka

Man bieži jautā: mums ir maza istabiņa – kādā krāsā tā jākrāso, lai izskatītos lielāka? Jautāju pretī: kāpēc to istabu vajag lielāku, vai lielāks ir labāks nekā mazāks? 

Telpu var paplašināt ar kompozicionāliem paņēmieniem, piemēram, ar krāsu svītrām. Ja tās vērstas vertikāli uz augšu, griesti it kā paceļas uz augšu; ja svītras uz sienas ir horizontāli, telpa paplašinās.

Telpu optiski palielina arī zilie, dūmakainie toņi, saplūstošas kontūras, kas rada tāluma perspektīvas.

Taču viss ir nosacīti – ja pēc tam šo izkrāsoto telpu ļoti piepilda ar priekšmetiem, efekts pazūd. Uzskatu, ka arī mazas telpas var būt jaukas un mājīgas, un nav jālauza galva par to, kā tās padarīt lielākas.

Kādas krāsas NEIZVĒLĒTIES guļamistabā

Nav noteiktu likumu, tikai katrs pats mēģinot var saprast, kas viņam ir pieņemams, kas ne un ar kuru krāsu vislabāk sadzīvot. Var spēlēt spēlīti – aizvērt acis un mēģināt iedomāties, kādā krāsā gribētu sienas un, atverot acis, to vārdiski vizualizēt. 

Izvēloties krāsu, jāzina, kāda gaisma ir telpā, uz kuru debespusi tā vērsta, ko darīs šajā telpā un kādā krāsā gribētos atrasties.

Ir cilvēki, kas mostoties uzreiz ir moži, gatavi darboties, bet ir tādi, kurus vajag pamodināt, un tad gribas skatīties uz kaut ko uzmundrinošu. Jāzina, kādas guļamistabai ir funkcijas, vai te ir arī lasītava vai kabinets, vai tā ir vienīgā cilvēka personīgā telpa, vai tā paredzēta tikai naktsmieram vai vēl kaut kam citam? 

Ja grūti aizmigt, tad sienas jākrāso kādā tonī, kas saistās ar sapņainu krāsu. Ir arī stereotipi, kādas krāsas ieraugot, rodas nepatīkamas asociācijas – vienam tā būs slimnīcas baltais, citam bārbiju rozā, vēl kādam nepieņemams būs zilais tonis. Jautājums arī, vai man krāsa nepatīk pašam vai arī uztrauc, ko citi par mani domās, ja ieraudzīs manu bārbijrozā guļamistabu?

Vēl šis tas par krāsām 

• Uzbudinošas krāsas – pilnīgi piesātināti sarkanie toņi. Paaugstina asinsspiedienu, tāpēc neiesaka hipertoniķiem, stimulē nervu sistēmas darbību, aktivizē.
• Aukstas krāsas – visaukstākā ir maksimāli piesātināts zilais tonis. Aukstie zilais un zilzaļais rada asociācijas ar sniegu un ledu. Zilais rada arī miera un sastinguma sajūtu. 
• Siltas krāsas – tādas, kas rada saulainuma, uguns sajūtu. Satur sevī dzeltenos, oranžos un sārtos toņus. 
• Mierīgas krāsas – zilie, zaļie un zilzaļie toņi. Iedveš mieru, rada dziļuma un svaiguma sajūtu. Arī neitrālie toņi – visu nokrāsu un piesātinājuma pelēkie.
• Gaišas krāsas – smalkie pasteļtoņi. Viegluma un caurspīdīguma sajūta – iegūst, piejaucot nedaudz pigmenta baltajai bāzes krāsai. Pasteļtoņi paplašina telpu un rada gaisīguma iespaidu. Ļauj atslābināties, iedveš mieru un uzticību.
• Tumšas krāsas – iegūst, piejaucot melno krāsu bāzes tonim. Sašaurina telpu, rada smagnēju sajūtu. Piešķir svarīgu, nopietnu izskatu. Saskaņojot tumšos un gaišos toņus, visvieglāk radīt kontrastainību un izcelt objektus.
• Bālas krāsas – visgaišākie pasteļtoņi. Sastāv no ļoti daudz baltās krāsas ar minimālu pigmenta piejaukumu, nav piesātināti, tāpēc rada romantisku noskaņojumu. Bālie toņi (ziloņkaula, gaiši zilais vai rozā) rada maiguma sajūtu. Nomierina nervu sistēmu, tāpēc bieži tiek izmantoti interjerā. 
• Spilgtas krāsas – piesātinātie toņi tiek dēvēti par spilgtiem. Nemaz vai gandrīz nemaz nesatur balto un melno pigmentu. Zilā, sarkanā, oranžā un dzeltenā – spilgtas krāsas, kas var uzmundrināt, dot prieku, iedvesmot.

4 soļi krāsu izvēlē

1. Nosaki sev mērķi, kādu vēlies sasniegt, padarot krāsainu savu telpu.
2. Izvēlies pamatkrāsu, kas patīk un atbilst tavām prasībām.
3. Izvēlies krāsu kombināciju, kas labi papildina tavu izvēlēto pamatkrāsu.
4. Drīksti vēl paplašināt krāsu gammu saskaņā ar izvirzīto uzdevumu, bet – balstoties savā krāsu izjūtā.