Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
- Jau tikai domājot par saviem laukiem un īpašuma iegādi, vērts apdomīgi izsvērt plusus un mīnusus par labu jau iekoptam senam īpašumam vai pilnīgi tukšam zemes laukumam. Jārēķinās, ka pērkot pliku zemi, nereti nāksies veltīt laiku un līdzekļus, lai teritorijai pievilktu komunikācijas, piemēram, elektrību. Mans uzskats – tīrā, tukšā vietā īpašumu labāk iegādāties ļoti turīgiem cilvēkiem, bet, ja gribas ietaupīt naudu, jēgpilnāk ir nopirkt iepriekš apsaimniekotu īpašumu. Tikpat nozīmīgi ir tas, ka tukšā vietā arī ainava būs jārada no nulles. Vecā, reiz apsaimniekotā īpašumā būs koki, seni dzīvžogi un citi ainavas elementi, un, pēc manām domām, tieši tie spēj radīt mājvietas izjūtu. Ja pa ceļu jau braukāts simt gadu, ja pagalmā aug dažādu sugu koki un krūmi – tā ir liela vērtība.
- Izvēloties savu vietiņu, iesaku paņemt līdzi kādu skeptiķi, nevis tikai optimistus, kas pārsvarā visu atbalsta. Ir vērtīgi, ja kāds kritiski domājošs cilvēks bez emocijām aicina pavērtēt: kam pieder piebraucamais ceļš? Kas to ziemā tīrīs? Šo un simtiem citu jautājumu atbildes sajūsmā par skaisto ainavu var likties mazsvarīgas, tomēr jāpatur prātā, ka šīs situācijas potenciāli var nākties risināt, īpašumu iegādājoties. Burkšķētājus ne vienmēr vajag ņemt vērā, bet viņos der ieklausīties un aizdomāties. Līdzīgi jāapsver arī īpašuma vērtība. Nesen, piemēram, no deviņdesmitajiem gadiem, aizaugusi lauksaimniecības zeme izskatīsies pēc meža, tomēr pēc koku diametra – ja tie nav resnāki par 30–40 centimetriem – var secināt, ka mežs nav vecāks par 30–40 gadiem.
- Ir vērtīgi nolūkoto īpašumu apskatīt bezlapu periodā – tātad vēlā rudenī, ziemā. Jo īpaši svarīgi tas ir, ja plānots veidot celiņus, ierīkot parkus, jo, izplānojot maršrutus un skatupunktus vasarā, kad koki un krūmi ir salapojuši, vēlāk var sanākt vilties, saprotot, ka bezlapu sezonā nekas no iecerētā skaistuma skatam nepaveras. Arī reljefu un telpas dziļumu var labāk sajust bezlapu sezonā. Tāpat šajā laikā vieglāk noteikt koku vērtību – kāda ir to struktūra, kas slēpjas zem lapām. Neapšaubāmi, lapu periodā var noķert citu sajūtu – kur vairāk iespīdēs saule, kur mazāk. Tāpēc vasara un bezlapu gadalaiks būtu objektīvākie brīži, kad novērtēt iekāroto īpašumu. Pēc rudens lapu krāsojuma gan nevajadzētu vērtēt – tas atšķiras no gada uz gadu. Savukārt pavasara plaukšana vienmēr ir skaista – tad viss šķiet romantiski, turklāt pavasarī cilvēki ir nocietušies pēc dabas, tāpēc var gadīties nopirkt to, ko pēc tam pat redzēt negribēsies.
- Kā piešķirt vietai savu redzējumu, un ar ko sākt sakopšanu? Izvākt atkritumus, ja tādi ir, iztīrīt bedres, ja teritorijā ir reljefs, aizbērt tās ar kurmju rakumu augsni, iztrimmēt aizaugušās vietas… Taču gandrīz nekad es neieteiktu likvidēt veco velēnu. Simtgadīga pļava ir tikpat vērtīga kā simtgadīgs koks vai koku aleja. Un, ja to vienreiz uzar vai safrēzē, atkal vajadzīgi simts gadi, lai tāda izveidotos. Vecā velēnā ir sugu daudzveidība, augsnē izveidojušies daudzi vērtīgi mikroorganismi, un, tādu iznīcinot, tiek dota vieta viengadīgajām un daudzgadīgajām nezālēm, kas diez vai kāda acīs ir vērtība. Tāpat, frēzējot augsni, nereti tiek aizskartas koku saknes. Sargiet koku saknes, ja to tuvumā tomēr ir nepieciešami rakšanas darbi, piemēram, ierīkojot komunikācijas vai izbūvējot ceļus. Nevajadzētu tās traumēt, bet tā vietā saudzīgi izmantot ekskavatorus, gaisa lāpstas, aprakt apkārt ar lāpstu un tamlīdzīgi.
- Viena no galējībām ir, ka jaunie saimnieki, ienākot īpašumā, vēlas uzreiz ķerties pie rekultivācijas frēzes un visu seno likvidēt – sākt no nulles un ar savu skatījumu. Parasti tas nozīmē krūmu izciršanu, reljefa izlīdzināšanu, velēnas safrēzēšanu, koku izzāģēšanu, ar domu stādīt jaunus… Taču vēlos iedrošināt, ka savulaik stādītajās krūmu grupās ir milzu potenciāls gan ainaviski, gan sugu daudzveidības ziņā, gan bioloģiski – tā ir mājvieta putniem. Klintene, vilkābele, karagana, vietējās segliņu sugas – tā ir liela vērtība. Arī iztrupējušie un koki ar dobumiem – vecas liepas, ozoli, zirgkastaņas – daudziem liekas kaut kas, no kā jātiek vaļā. Bet patiesībā mēs tādā veidā atbrīvojamies no desmitiem tūkstošu vērta ainavas elementa. Šādus kokus labāk sakopt, nostiprināt, bet tikt no tiem vaļā ir pēdējais, ko ieteiktu apsvērt. Savā praksē vēl neesmu redzējis koku, kuru nevar sakopt un padarīt drošu. Tagad ironizēšu, bet, ja vecus kokus izvēlaties nozāģēt, tad nāksies gaidīt 200 gadu, līdz īpašumā izaugs kas līdzīgs. Un iesakņojušos māju sajūtu šādā vietā neizdosies piedzīvot.
- Jāuzmanās arī ar augsni, ko plānots vest uz dārzu. Piemēram, priežu sila vietā atvedot trūdvielām bagātu un auglīgu augsni, jārēķinās, ka nākamos piecdesmit gadus nāksies ravēt vienā laidā! Tādā augsnē šajos apstākļos augs viss, tikai ne tas, kam tur pēc ekoloģijas principiem būtu jāaug. Tipiska kļūda ir, rokot mājām pamatus vai dīķi, apbērt ar izrakto grunti augsnes virskārtu, tādā veidā ierokot arī koku stumbrus, velēnu, krūmus. Tā vietā vajadzētu izplānot citu veidu, kur grunti likt, vai vispār aizvest to no teritorijas. Manā pieredzē bijis, ka, rokot pamatus ēkām, izraktā grunts izlīdzināta pa teritoriju, ierokot simtgadīgus ozolus aptuveni par pusmetru. Tādos apstākļos koki var sākt kalst, un nereti to ir grūti vērst par labu.
- Skaisti, ja īpašumā jau ir ozoli vai liepas, bet, ja plānots stādīt klāt ko jaunu, vērts noturēt ģimenes apspriedi, izvērtējot, kuri ir katra ģimenes locekļa mīļākie koki. Piemēram, man no skujkokiem vislabāk patīk priedes, bet no lapu kokiem – ozoli. Es fanoju par purva ozolu (Quercus palustris), kam ir ļoti skaista struktūra. Senie latvieši pret raganām un citiem mošķiem pie sētas stādīja pīlādzi – šī simboliskā doma nav novecojusi, vienīgi mūsdienās ieteiktu izvēlēties kādas interesantas šķirnes, kas rudenī ir īpaši krāšņas. Piemēram, izcili dekoratīva ir pīlādža ‘Dodong’ šķirne, turklāt tam ir ļoti garšīgas ogas. Nepelnīti aizmirstas ir arī kļavas – tās ir pieticīgas savās prasībās, izturīgas pret kaitēm, turklāt tām ir ļoti daudz sugu un šķirņu, kas piemērotas arī mazākiem dārziem. Piemēram, krastu kļava (Acer ginnala), Tatārijas kļava (Acer tataricum), sarkanā kļava (Acer rubrum), vēdekļa kļava (Acer palmatum). Lauku ainavā, kur nav paredzēts tieši koku pakājē stādīt puķu un sakņu dārzu, var izvēlēties arī parasto kļavu (Acer platanoides). Mitrām, mālainām vietām, ieplakām piemērota būs egle, turklāt tā ar savu tumsnējo skuju krāsu dāvās skaistu kontrastu koši zaļajā vasaras ainavā. Latviska vērtība ir arī egļu dzīvžogs, kam var izmantot gan parasto egli (Picea abies), gan sugu variācijas – hemlokegles (Tsuga), baltegles (Abies). Princips, kas jāievēro, – jo augstāku plānots izaudzēt dzīvžogu, jo lielākā attālumā cits no cita jāstāda koki. Piemēram, ja ir vēlme pēc divus metrus augsta dzīvžoga, egles jāstāda viena metra attālumā cita no citas.
- Ja pēc vētrām teritorijā ir sagāzušies koki, nesteidzies tos uzreiz sazāģēt un likvidēt. Pierokot šādiem kokiem saknes, var izveidot unikālus objektus bērniem, kas lieliski aizvieto bērnu laukumiņus. Arī ja dārzā ir kāds vecs, bīstams koks, mūsdienīgi ir to nevis nozāģēt un aizvākt no teritorijas, piedevām vēl izfrēzējot celmu, bet saglabāt, lai ļautu tur mitināties kukaiņiem un citām dzīvām būtnēm. Kādreiz bija jāpārsteidz ar mākslīgi formētiem augiem, bet tagad patiess pārsteigums ir tas, ka dārzā ir māja ezim, vāverei vai krupim.
