Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Iepazīsimies – zirņi:
-
Lauka zirņi
Tos galvenokārt audzē zirņu sēklu iegūšanai sausā veidā, ko veikalā pazīstam kā šķeltos zirņus. Tos vārām biezenī un liekam zupās. Lauku zirņus var ēst arī svaigus vai izmantot konservēšanā. Zirņu sēklām ir apaļa forma. Zirņiem, kas zied baltiem ziediem, var būt dzeltenas un zaļas sēklas, bet no tādiem, kas zied violetiem ziediem, var gaidīt brūnas vai pelēcīgas sēklas. Latvijā ir iecienīti pelēkie zirņi, kuri mums ir tradicionālais ēdiens Ziemassvētkos kopā ar speķīti.
-
Dārza zirņi
Tos ēd svaigā veidā, un tie ir saldāki nekā lauka zirņi. Dārza zirņu sēklas ir neregulāras – ieapaļi plakanas formas. Dārza zirņu veidi:
Citi lasa
- Lobāmie zirņi – tos lobām un ēdam kā zaļos zirņus; tieši tos varam novērot veikala plauktos ar nosaukumu «konservētie zaļie zirnīši»;
- Ar pākstīm ēdamie jeb cukurzirņi – šādus zirnīšus var ēst ar pākstīm. Šīm pākstīm nav pergamenta slāņa, tās ir plakanas. Zirņus novāc un ēd, kamēr pākstis vēl jaunas un zirnīši iekšā ļoti mazi. Pākstis cep, tvaicē vai fritē. Kulinārijā lieto arī šo zirņu dīgstus, jauno augu stublājus un lapas. Ir divu veidu cukurzirņi – strupie zirņi un sniega zirņi. Strupo zirņu pākstis var ēst ar visiem zirņiem, kamēr tās vēl ir mazas. Vēlāk tajās attīstās normāla lieluma zaļi zirnīši. Ar sniega zirņiem ir nedaudz citādāk, jo zirņi šajās pākstīs vienmēr paliek mazi. Pākstis ir apaļākas un biezākas (gaļīgākas) nekā strupajiem zirņiem. Arī lasa un ēd, kamēr jaunas un sulīgas.
Kā izdabāt zirņiem, lai tie labi augtu?
6 Ainas padomi:
- Augsne. Zirņiem patīk irdenas, organiskām vielām bagātas augsnes. Zemi var kultivēt, uzrakt, vai tikpat labi safrēzēt. Smilšainas augsnes agrāk iesils un līdz ar to zirņus varēs agrāk sēt. Mālainās augsnēs, kas skaitās smagākas, iesils lēnāk, tajās zirņus varēs iesēt vēlāk. Zirņu saknes pašas piesaista gaisa slāpekli, un tas paliek pieejams nākamajiem augiem, ko audzēs pēc zirņiem.
- Aukstumizturīgie saulmīļi. Zirņiem patīk saulaina, no vējiem aizsargāta vieta. Zirņi ir aukstumizturīgi, un arī īslaicīga sniega sega tiem nenodarīs skādi. Zirņiem patīk pelnu mēslojums, jo tie satur tik ļoti nepieciešamo fosforu un dažādus mikroelementus.
- Sēšanas matemātika. Parasti dārzā zirņus sēj apmēram 50–60 cm platās dobēs, kur rindu attālums zirņiem ir 15–20 cm, zirņu sēklas vienu no otras sēj apmēram 5–6 cm attālumā un 4–6 cm dziļi. Var arī sēt zirņus vagās, kā citus dārzeņus, bet tad kaut kur malā, ja dārzu ir paredzēts vagot, jo tiem ir jāpiestiprina balsti, kas vagošanu var apgrūtināt.
- Laistīšana. Zirņi nav jāslīcina ūdenī, bet nevajadzētu likt ciest slāpes, īpaši tad, kad dīgst zirņu sēklas, jo, lai tās izdīgtu, nepieciešams daudz ūdens. Tāpat jāraugās, lai augsne nav izkaltusi ziedēšanas un pākšu aizmešanās laikā. Tad, kad zirņi ir sadīguši, daudz ūdens nav nepieciešams, bet jāraugās, lai neiekalst. Ja brīdī, kad sākas ziedēšana, ir sauss un karsts laiks, tad gan ir jālaista. Tas vajadzīgs, lai aizmestos pākstis.
- Dobes kaimiņi. Zirņus var stādīt kopā ar dārzeņiem, piemēram: redīsiem, spinātiem, salātiem, eruku (rukolu). Zirņiem nepatiks tādi kaimiņi un kompanjoni, kā sīpoli un ķiploki.
- Ravēšana un balstīšana. Zirņiem jau laicīgi, kad tie ir sasnieguši 7–10 cm garumu, ir jāuzliek balsti, piemēram, zari vai speciāls tīkls, lai tiem ir, kur pieķerties. Tas ne tikai ļaus saulei vieglāk piekļūt, bet arī pašiem būs vieglāk tikt pie pākstīm. Svarīgi atcerēties, ka ir jāravē uzmanīgi – ne pārāk tuvu augam, lai nebojātu saknes, jo tās ir ļoti trauslas.
Zirņu lauka ienaidnieki un kaitnieki
- Tārpi
Latviešu tautas ticējums, ka zirņi jāsēj gada 100. dienā, varētu būt saistīts ar mūsu senču izpratni par to, ka agri iesētie zirņi sāk ziedēt agrāk. Pirms kaitēkļi ir pamodušies, pākstis jau ir izveidojušās. Vēlāk sētus zirņu sējumus un vēlīnās šķirnes tumšais zirņu tinējs apdraud vairāk.
Sākotnēji mazie, brūnie tauriņi vēlāk spēj izaugt pat pusotru centimetru gari. Tā kūniņas veidojas maijā, bet jūnija beigās jau var novērot, kā izlido tauriņi. To mūžs ir tikai divas nedēļas, bet šajā laikā tauriņi spēj nodarīt paliekošu kaitējumu, sadējot oliņas uz lapām un pielapēm. Reizēm tie tik ļoti aizraujas, ka sadēj oliņas arī uz stublāja un pākstīm. Tajā brīdī, kad šķiļas kāpuri, zirņiem veidojas pākstis. Un ko gan vairāk vajag kāpuram, lai garšīgi pavadītu savu dzīvi, – protams, kārtīgi iegrauzties pākstī. Reizēm vienā pākstī var atrast pat četrus kāpurus.
Visātrāk tie attīstās, kad ārā ir līdz 25 grādu liels siltums. Kad termometra stabiņš sasniedz 30 grādus, kāpuri aiziet bojā, arī temperatūra zem 12 grādiem tiem ir pārāk liels pārbaudījums.
Turklāt, kad ārā ir lietains, kaitēkļi ir mazāk kaitīgi.
Lielākie dārza zirņu audzētāji, kuri audzē zirņus tirgum, cīņā ar tumšo zirņu tinēju var izmantot to dabisko ienaidnieku – spožlapsenītes trihogrammas. Tā kā pēc iespējas agrāk gribas našķēties ar zirņiem gan pašiem, gan bērniem, tad par insekticīdu lietošanu dārzā ir jāaizmirst. Galvenais priekšnosacījums, lai izvairītos no tārpiem, ir neaudzēt zirņus vienā un tajā pašā vietā vairāk nekā piecus gadus. Reizēm palīdz laistīšana dienas vidū, jo tādā veidā var mēģināt noskalot sadētās oliņas.
- Zirņu sēklgrauzis
Par zirņu sēklgrauzi sauc nelielas vabolītes ar melniem, pelēkiem vai dzeltenīgiem plankumiem. Tās parādās tad, kad zirņi sāk ziedēt. Tās ne tikai ēd lapas un pākstis, bet sadēj arī oliņas. Kāpuri, kas no tām izšķīlušies, vairāk nekā mēnesi sēž pākstīs un mielojas. Turklāt zinātniski pierādīts, ka sabojāti zirņi izdala siltumu, un tieši šādos apstākļos kāpuram izaugt ir krietni vieglāk. Lai izvairītos no vabolītēm, pirms sēšanas rūpīgi jāpārbauda, vai zirņos nav insektu. Liela nozīme ir arī tam, cik rūpīgi uzrakta zeme pēc ražas novākšanas.
Zirnis slims. Ko nu?
Atpazīstamākā no slimībām ir miltrasa, kas parādās uz zirņiem kā balta apsarme, kas vēlāk kļūst brūna. Tas parasti notiek vēlāk augšanas laikā, kad pākstis jau aizmetušās, bet var arī parādīties agrāk, ja apstākļi slimības attīstībai ir labvēlīgi. Miltrasu izraisa Erysione communis Fr. f. pisi Dietr, inficējot lapas un pielapes. Inficēto audi atmirst, traucējot auga bioķīmiskajiem procesiem. Reizēm ir novērojama arī neīstā miltrasa, tā lielākoties bojā pašus zirņus. Slimība strauji samazina ražu un tās kvalitāti. Neīsto miltrasu atpazīsi pēc zilganpelēkiem, izplūdušiem plankumiem uz lapām. Lapu apakšpusē var novērot violeti pelēku apsarmi. Slimība attīstās tik strauji, ka dažu dienu laikā augu virsmas jau ir bojātas. Īpaši šī kaite var pastiprināties mitrās vasarās un sabiezinātos sējumos.
Lai maksimāli izvairītos no miltrasas, ir jāievēro sējas laiks un izsējas normas, tāpat nevajag pārforsēt ar mēslojumu.
Vēl zirņi jāsargā no askohitozes, ko var atpazīt pēc riņķiem uz pākstīm. Tā ir sēnīšu slimība, ko iedala divos veidos. Latvijā visizplatītākā ir Ascohita pinodes Jones. Slimības izraisītājs ļoti labi pielāgojas temperatūras svārstībām un rada lielus ražas zudumus. Inficētas sēklas zaudē dīdzību pat līdz 90 %. Slimību galvenokārt izraisa inficētās sēklas un slimo augu atliekas. Mazdārziņos visvienkāršākais veids, kā no šīs slimības paglābties, ir agrīno šķirņu audzēšana. Tas nozīmē, ka raža tiktu novākta pirms augu inficēšanās.
Tikpat nepatīkama ir fuzariālā vīte, kas zirņus inficē dīgšanas laikā. Slimība izraisa augu izkrišanu. Ja infekcija pielīp tad, kad augs zied, tad, visticamāk, veidosies sakņu kakliņa puve. Līdz ar to augi atpaliks augšanā un attīstībā. Lai izvairītos no fuzariālās vītes, ir jāizvēlas izturīgas šķirnes un regulāri jābagātina augsne ar trihodermīnu.
Ražas laiks
Zirņu pākstis var sākt vākt apmēram trīs nedēļas pēc to ziedēšanas. Tās vāc bieži, pat katru dienu. Tas ir svarīgi tāpēc, lai zirņi nepārgatavotos. Kad zirņi ir pārgatavojušies, tie vairs nav tik saldi, jo cukuri pārvēršas cietē.
Pākstis vislabāk vākt rīta pusē, kad tikko ir pazudusi rasa. Šādos apstākļos vāktu zirņu pākstis būs kraukšķīgākas un zirņus būs vieglāk izlobīt. Kad zirņi ir novākti, tie arī jāsagatavo pēc iespējas ātrāk. Jo ilgāks laiks paies līdz sagatavošanai, jo mazāk saldi zirņi būs. Kā iepriekš tika minēts, cukuri pārvēršas cietē jau pāris stundu laikā. Zirņus var saldēt, tad ziemā varēs pievienot ēdieniem, jo tie saglabā svaigo zirnīšu garšas īpašības.
Izpētīts, ka sausos zirņos ir ļoti daudz olbaltumvielu, pat līdz 30 %. Zaļie zirnīši satur ap 5 % olbaltumvielu. Zirņi ir ne tikai garšīgi, bet arī ļoti veselīgi. Tie satur A, B un C vitamīnus, kā arī fosforu un kāliju. Tie ir arī bagātīgs aminoskābju avots. Tomēr nevajadzētu pārforsēt. Ja zirņus pārāk daudz ēdīsiet, var rasties reproduktīva rakstura problēma, proti, grūtības tikt pie pēcnācējiem. Bet par to gan vajadzētu uztraukties tiem, kas teju neko citu vairs neēd.
