Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Izvairīties no citzemju augu ieceļošanas ir praktiski neiespējami. Latvijai ir raksturīgs blīvs ūdensteču un ceļu tīkls, klimatisko apstākļu un augteņu dažādība, to šķērso putnu migrācijas ceļi, arī lauksaimniecība un dārzkopības popularitāte veicina citzemju sugu ienākšanu un izplatīšanos dabā. Savukārt klimata izmaiņas sekmē siltumu mīlošo sugu veiksmīgāku sēklu nobriešanu un ziemošanu.
Nokavēta invazīvu sugu ierobežošana vai likvidēšana var kļūt par laikietilpīgu un bieži vien arī dārgu pasākumu. To jau apliecinājis Sosnovska latvānis.
Tādēļ ir svarīgi invazīvās sugas pamanīt dabā un savlaicīgi rīkoties. Iepazīstinām ar trim sugām, kuru ierobežošanā katrs var būt līdzdalīgs.
Kas ir invazīvā suga?
Smaržīgā kalme Acorus calamus šķiet tik pierasta un sava, taču tā ir citzemju suga, kuru 16. gadsimtā sāka stādīt muižu dīķos. Laika gaitā smaržīgā kalme ir atradusi savu vietu ūdenstilpju piekrastes joslas augu sabiedrībās un nerīko spēka cīņas. Ne visas citzemju augu sugas ir tik tolerantas. Ir arī tādas, kuras, strauji savairojoties, nomāc vai pat izskauž vietējās sugas. Tās ir invazīvās sugas (no latīņu valodas invasus – iebrukt, iekarot). Šo sugu raksturīga pazīme ir agresivitāte, un agresīvākās no tām aizņem arvien vairāk augteņu, samazinot to bioloģisko daudzveidību. Invazīvajām sugām trūkst vietējo konkurentu un patērētāju, kuri kontrolētu to izplatību. Tas jādara cilvēkiem.
Ieteicams atturēties! Baltās robīnijas Robinia pseudoacacia dzimtene ir Ziemeļamerika. Latvijā tā audzēta kopš 19. gadsimta sākuma. Bieži to kļūdaini dēvē par balto akāciju. Arī Latvijas biškopju piedāvātais it kā akāciju medus ir veidojies no robīnijas ziedos bišu vāktā nektāra. Dārzos un sabiedriskajos stādījumos, ceļu malās baltā robīnija nav retums, jo populāra dekoratīvo lapu, ziedu un augļu dēļ. Tā stādīta arī kā nektāraugs un augsnes nostiprināšanai. Baltā robīnija var sasniegt vairāk nekā 10 m augstumu. Tās dzinumi ir ar sarkanbrūniem ērkšķiem. Baltie vai nedaudz iesārtie smaržīgi ziedi sakopoti garos ķekaros. Problēmas rada baltās robīnijas čakli vairotās ērkšķiem klātās sakņu atvases, kuras var veidot necaurejamu audzi. Atvašu radītā noēnojuma dēļ samazinās vietējo augu sugu dažādība. No baltās robīnijas atbrīvoties nav viegli, jo pēc koka nozāģēšanas vai nociršanas izaug daudz atvašu.
Tā uzvedas kā pūķis, kuram katras nocirstās galvas vietā izaug vairākas jaunas. Ieteicams atturēties no baltās robīnijas stādīšanas.
Jāpļauj pirms ziedēšanas! Puķu sprigane Impatiens glandulifera jau vairāk nekā gadsimtu ir Latvijas dārzos audzēts viengadīgs krāšņumaugs. Tās dzimtene ir Himalaju rietumu daļa. Mūsdienās puķu sprigane sastopama ne tikai dārzos, bet arī nezālienēs, izgāztuvēs, ceļmalu grāvjos, ūdenstilpju krastos, mežmalās un gaišos, mitros mežos. Puķu spriganes sēklas dīgst maijā. Augs strauji aug, sasniedzot divu metru augstumu. Violetie, sārtie vai baltie ziedi sāk plaukt jūlijā. Siltākos rudeņos puķu sprigane zied pat oktobrī. Rudens salnās augs iet bojā, tomēr tas jau ir paspējis nobriedēt un izsēt sēklas. Gatavos augļos ir tik liela sprieguma starpība, ka pie mazākā pieskāriena, pat vēja pūsmas, tie strauji atveras, un sēklas tiek izsviestas vairāku metru attālumā. Dīgtspēju sēklas saglabā pat pusotra gada. Ūdensteču krastos augošo puķu sprigaņu sēklas pēc izbiršanas var nonākt ūdenī un ar straumi aiznestas pat vairāku desmitu kilometru tālu. Nākamajā pavasarī upju un ezeru auglīgajās un mitrajās piekrastēs dīgst jaunas puķu spriganes. Labvēlīgos apstākļos tās naski veido audzes. To ēnā nespēj augt vietējās daudzgadīgo augu sugas, kuru saknes veido velēnu un pasargā krastus no augsnes izskalošanas. Augsnei ieskalojoties ūdenstilpē, tajā nonāk barības vielas, sekmējot aizaugšanu. Arī citās augtenēs puķu sprigane rada nepiemērotus augšanas apstākļus vietējām augu sugām.
Mainoties klimatam, līdz ar siltākiem un garākiem rudeņiem puķu spriganei var veidoties augšanai vēl labvēlīgāki apstākļi. Lai gan puķu spriganes ziedi ir skaisti un augļu atvēršanās piedzīvošana ir jautra rotaļa, tomēr to nevajadzētu audzēt dārzā.
Dabā ieraudzītie atsevišķi augošie augi jāizrauj ar visām saknēm.
Audzi veidojošās puķu spriganes jāpļauj pirms ziedēšanas, neļaujot nogatavoties sēklām. Pļauj vairākas reizes sezonā. Jāparūpējas, lai puķu spriganes nopļautie vai izrautie stumbri nevarētu apsakņoties. Saulē un vējā tie ātri zaudēs šo spēju.
Jāiznīcina, kamēr mazi! Ošlapu kļavas Acer negundo dzimtene ir Ziemeļamerika. Latvijā tā audzēta kopš 19. gadsimta sākuma. Ošlapu kļava ir ātraudzīgs koks, kurš var sasniegt 15 metru un lielāku augstumu. Lapas, kā norāda nosaukums, atgādina oša lapas. Katra lapa sastāv no trim līdz septiņām lapiņām. Dzinumus klāj zilgana apsarme. Augļi, tāpat kā citām kļavām, ir dvīņspārnuļi. Ziemā tie redzami koku kailajos zaros, bet pavasarī izplatās ar vēju. Ošlapu kļava augšanas apstākļu ziņā nav izvēlīga. Tā sastopama dažādās augtenēs – pamestos tīrumos, pļavās, mežmalās un ceļu malās, nogāzēs, upju piekrastēs un pat izstrādātos grants karjeros. Ošlapu kļava izmaina augu sabiedrību sastāvu, nomācot un izspiežot vietējās sugas.
Ieraugot ošlapu kļavas sējeni dabā, to vajadzētu savlaicīgi izraut vai izrakt.
Lielākus kokus iznīcināt jau ir darbietilpīgāk, jo pēc nozāģēšanas vai nociršanas ošlapu kļava žigli un bagātīgi veido atvases. Ošlapu kļava ir divmāju augs. Vispirms jāiznīcina sievišķie augi, kuri nodrošina izplatīšanos ar sēklām.
Raksts sagatavots ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
