Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē SOLVITA RŪSIŅA un BAIBA STRAZDIŅA, Latvijas Dabas fonda projekta GrassLife ekspertes.
Atbildot uz jautājumu, kā iegūt sugām bagātu pļavu, pirmais nāk prātā angļu jociņš. Kad lordam prasa, kā dabūt tik izcilu mauriņu, viņš atbild, ka neko daudz jau tur nedarot, tikai nolīdzinot kurmju rakumus, šad un tad nopļaujot… Nu, jā, un darot to pēdējos 300 gadus. Ar pļavām ir mazliet līdzīgi. Lai gan varbūt gluži 300 gadi nav vajadzīgi. Pareizi saimniekojot, pat tuvākajā piecgadē varēs ieraudzīt ko skaistu.
Pirmais bauslis – neart
Uzart var ātri, bet, lai atgūtu situāciju, kāda bija pirms aršanas, paies ilgs laiks. Atjaunošanās ātrumu ļoti labi rāda šībrīža Latvijas realitāte. Ir pagājuši 30 gadi, kopš beidzās padomju periods, saimnieki atguva vai ieguva zemes, kurās pirms tam nodarbojās ar intensīvo lauksaimniecību. Daži pārliecības, citi nabadzības dēļ sāka saimniekot ekstensīvi – zālāju nemēslojot ar minerālmēsliem, nepiesējot. Un ir gana daudz vietu, kur pļavās atgriezusies dabiskā sugu bagātība. Bet citur arī ar šiem 30 gadiem bijis par maz.
Otrs – nopļaut
Nereti kā ideālais brīdis pļaušanai tiek minēts laiks no Jāņiem līdz Pēteriem. Ja pašam nav savas tehnikas, realitāte bieži vien ir daudz skaudrāka – kad var traktoru un traktoristu dabūt, tad arī pļauj. Un kādu gadu varbūt nesanāk nopļaut nemaz. Bet arī tas nekas – pat senajos labajos laikos bija slapjie un sausie gadi, tuvās un tālās pļavas.
Kādu nopļāva pareizajā laikā, citā siens ielija, un pļāva otrreiz – vēlāk. Un arī tagad var pļaut dažādos laikos – lai vienugad pagūst izziedēt tikai agrās sugas, bet citugad – arī vēlās. Lai nenotiek kā intensīvajā lauksaimniecībā: katru gadu līdz Jāņiem visa zāle satīta konservos – skābsiena ruļļos. Ja kāda sēkliņa arī būtu nobriedusi, tai nav iespējams no ruļļa izkļūt un iekaisīties zemē.
Trešais – neatstāt nopļauto zemē
Nopļauta un zemē atstāta zāle padara augsni auglīgāku un mitrāku. Lielākajai daļai pļavu puķu tā nav piemērota – gan pārāk daudz barības vielu, gan grūti izspraukties cauri mulčas kārtai, gan par mitru –, un tās pārstāj augt. Paliek tikai tās, kam šādi apstākļi patīk: stiebrzāles, suņuburkšķi, arī parastās vīgriezes. Turpretī nopļautā aizvākšana augsnes auglību mazina, un pat bijušajās kultivētajās pļavās un tīrumos sāk atgriezties pļavu puķes.
Kā iesēt pļavu puķes?
Senāk bija vienkārši – vilka zirdziņš vezumu, pa ceļam no tā izkrita kāds siena kušķis vai pat tikai dažas sēkliņas, iesējās grāvmalā, izauga un aizgāja tālāk pļavā. Pārdzina govis no vienām ganībām uz citām, sēklas pieķērās pie nagiem. Kaut ko pārnesa vējš, kaut ko – putni. Mūsdienās zirdziņš siena vezumu nevelk, lopi ganībās iziet reti un dabiskās pļavas ir tik tālu cita no citas, ka var nogaidīt visu dzīvi, un neviena puķe pati no sevis tā arī neatnāks. Ko darīt? Jāsēj! Taču kā?
Vispirms jāpaveic pirmie trīs darbi – kārtīgi jāpļauj, jāsamazina augsnes auglība un dominējošās ekspansīvās sugas. Pēc tam var noskatīt līdzīgu pļavu, kādu gribētos sev un lūgt tās saimnieku, lai kļūst par donoru. Lai būtu pavisam droši, ieteicams veikt arī augsnes analīzes. Ja saskan, tad var lūgt saimniekam iespēju ap sēklu ienākšanās laiku nopļaut kādu stūri viņa pļavā un svaigu zāli atvest uz savējo. Svarīgi, lai zāle nesakarst. Sakarstot liela daļa sēklu iet bojā. Zāles pārvešanai no vienas pļavas uz citu piemērota ir lietaina diena, kas neder siena vākšanai. Zāli izklāj plānā kārtā, ļauj tai izžūt, var pa reizei pagrozīt – kā sienu pļavā –, lai sēklas labāk izbirst un izsējas.
Augsnes virskārtu pirms sēšanas ietiecams atsegt un saskrāpēt – ar ecēšām, ar zāliena vertikulieri, kaut vai ar asu dzelzs grābekli, ja gabaliņš neliels –, lai sēklām būtu, kur iekrist un ieķerties.
Šī ir labākā, efektīvākā un diemžēl arī vienīgā dabiskas puķu pļavas sēšanas metode. Vēl gluži labi noder arī dabisko pļavu saimnieka šķūnī saslaucīti smalkumi, kas palikuši zem siena panta – arī tajos ir gana daudz sēklu. Dabiskā zālāja sēklas Latvijā nopirkt nav iespējams. Dažādi puķu pļavu maisījumi, ko gan var nopirkt, ir pavisam kas cits – dekoratīvā zāliena sēklas, kurā ir citas sugas nekā dabiskā pļavā.
Sāc ar pļaušanu!
Pietiek ar vienu vai divām pļaušanas reizēm gadā. Pļaujot biežāk iegūsi nevis krāšņu puķu pļavu, bet zaļu mauriņu, jo, pārāk bieži pļaujot, stiebrzāles izdzīvo labāk nekā puķes. Biežāk var pļaut tās vietas, no kurām jāizdzīvo kāds nevēlams augs, piemēram, pārāk biezi saaugusi suņuburkšķu vai vīgriežu audze. Nevēlamos pļauj, pirms tie paguvuši izziedēt.
[3243 teksts otrā atvērumā]
Kā atdzimst Daugavas pļavas
JĀNIS KRAVALIS ir viens no divpadsmit saimniekiem, kas dažādās Latvijas vietās iesaistījušies Latvijas Dabas fonda projektā GrassLIFE – dabisko pļavu saglabāšanai un atjaunošanai.
Jānis ir pilsētnieks, uzņēmējs ar inženiera augstāko izglītību telekomunikāciju un informācijas sistēmu jomā.
Taču viņš uzskata, ka katram īstam latvietim vajadzīgi arī vismaz 50 hektāri zemes, un «kaut kur manī dzīvoja ticība dabiskajam, veselīgajam, ko mēs varētu atstāt nākamajām paaudzēm».
Kad līdzekļi atļāva, viņš sāka iegādāties zemi, tai skaitā 2014. gadā nopirka izsolē 20 hektārus lielu vienlaidus pļavu Daugavas ielejā, Skrīveros pie Klidziņas, kur tagad ir viņa saimniecība Piekrastes.
Tā bija lauksaimniecības zeme, ko pēc tābrīža likumiem drīkstēja apsaimniekot un pieteikt platību maksājumiem Lauku atbalsta dienestā (LAD) tikai tad, ja īpašniekam bija lauksaimnieka izglītība. Jānis to arī ieguva. Vispirms īsos Lauku konsultāciju un atbalsta centra rīkotos tālmācības kursos, pēc tam mācījās arī Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā un ieguva profesionālu vidējo izglītību specialitātē Lauku īpašumu apsaimniekotājs.
Jau iepriekšējais saimnieks par šo teritoriju bija saņēmis atbalsta maksājumus kā par bioloģiski vērtīgu zālāju, taču rīkojies visvienkāršākajā veidā, ko likums toreiz atļāva, – zāli reizi gadā nopļāva, sasmalcināja un atstāja turpat pļavā. Tāpēc pēc vairākiem šādi pļautiem gadiem pļavā līgojās lielākoties kamolzāle.
- Veikta inventarizācija. Sākumā saimnieks priecājās, nofotografējis pļavā, kā pats saka, smuku puķīti. Taču pļavu īstās ekspertes vērtības saskatīja pavisam citos – daudz necilāka izskata – augos, kas tika atrasti. Viens no vērtīgākajiem – Latvijas un Baltijas Sarkanajā grāmatā ierakstītā krustlapu drudzene.
- Tiek pļauta un aizvākta zāle. Ir pļauts pat divas reizes gadā – pirmoreiz jūlijā, otrreiz – rudenī, lai nepaliktu atāls, kas veidos kūlu nākamajā gadā. Pagājušajā gadā savākti pat 160 lielie – piecsimtkilogramīgie – siena ruļļi. Pļavu īpašniekam, kam pašiem savu lopu nav, tā var kļūt par milzīgu (80 tonnas!) problēmu – kur nopļauto likt. Jānim paveicies, jo viņa bioloģiski audzēto sienu labprāt paņem zemnieks, kurš netālu – Aizkraukles novadā – audzē liellopus.
- Atstātas saliņas. Pļaujot tiek atstātas nenopļautas saliņas, kur aug drudzene, lai tā varētu briedināt sēklas un izsēties.
- Iesēti zvaguļi. 2018. gadā gandrīz visa ģimene devās ekspedīcijā pēc zvaguļiem uz Lielkrūzēm, kur tos «varēja lasīt kā ogas». Lielkrūžu saimnieks Guntars Dolmanis jau bija zvaguļu pļavu nopļāvis, Jānis un bērni ar grābekļiem pusapžuvušo zāli vāca vieglās automašīnas piekabē un divas kravas veda vairāk nekā simt kilometru uz Skrīveriem. Šķūnī izžāvēja, izbirušās sēkliņas no klona grīdas savāca un izkaisīja ar disku ecēšām saskrāpētā pļavā. Izklāja arī sienu ar atlikušajām neizbirušajām sēkliņām. Taču pagājušajā gadā zvaguļu bija izaudzis pavisam maz. Iespējams, ka vainojama siltā ziema – sēklas nevarēja iziet stratifikāciju jeb nepieciešamo miera periodu, lai sparīgi dīgtu. Cerība vēl uz šo gadu, lai gan šī ziema bija vēl siltāka. Tas tikai apliecina, ka pļavu atjaunošana ir ilgs process. Un arī ideju, kā pļavai palīdzēt, vēl daudz. Pagaidām ganās kaimiņa kazas un zirgi, bet ir plāns arī pašam par saviem lopiņiem.
Vērtīgais zvagulis
- Zvagulis (Rhinanthus) ir viengadīgs, pusparazītisks augs.
- Tas parazitē uz graudzālēm un tauriņziežiem, mazinot to augšanas sparu un dodot iespēju augt citiem, mazāk spēcīgiem augiem.
- Zvaguļu sēklas iegūst dabiskos zālājos, tos īstajā laikā nopļaujot un pļāvumu savācot. Sēklas izbirst tikai tad, kad tās pilnīgi izkaltušas, tāpēc svaigi pļautus zvaguļus var pārvest kaltēties uz citu vietu.
- Sēklas saglabā dīgtspēju 1–2 gadus, tās jāizsēj vasaras beigās vai rudenī.
