Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Mums ir bioloģiskā zemnieku saimniecība Mālpils novadā, kur pārsvarā audzējam augļus un ārstniecības augus,» stāsta Irēna Danga. «Augļu dārzs ir 4,5 ha liels, un tajā aug ābeles, bumbieres, ķirši, plūmes, ogulāji un viss cits, kam bioloģiskajā dārzā jābūt. No meža tuvuma mūsu dārzam ir gan labums, gan sliktums.»
Vajadzīgs augsts žogs
Lai augļu kokus pasargātu no meža zvēriem, kuri apgrauž jaunos dzinumus un mizu, pirmkārt, visu dārza teritoriju esam iežogojuši. Saimniekojam jau vairāk nekā 15 gadus, un pieredze liecina, ka žogam jābūt vismaz 1,8 metrus augstam. Vēl labāk, ja tas sasniedz 2 metrus.
Pusotra metra žogs ir par zemu, jo, līdzko sasnieg un veidojas kupenas, stirnas žogam skaisti lec pāri.
Lai būtu droši, ka meža zvēri žogam pāri nelēks, pēc snigšanas mēs gar žoga ārējo malu vietās, kur tas ir iespējams, nobraucam ar traktoru, lai pieblietētu sniegu.
Siets vai zeķbikses ap jaunajiem kociņiem
Mazajiem kociņiem – viengadīgajām un divgadīgajām ābelītēm – mēs līdz šim likām apkārt plastikāta sietu, lai tos pasargātu no zaķu un stirnu zobiem. Ja stirnas lielajām ābelēm nograuž zaru galus, tas kokam nekaitē, jo pavasarī tos var apgriezt, bet, ja meža zvēri apgrauž mazos kociņus, tie var aiziet bojā. Plastikāta siets turas labi, bet tā aplikšanas process ir diezgan darbietilpīgs, jo siets ir jāsasien pie pamatnes, vidū un augšā, vietām – arī pie kāda zariņa.
Izmēģinājām vēl kādu paņēmienu – par to dzirdēju radioraidījumā Kā labāk dzīvot. Tajā Jāņa Aldermaņa dārzniecības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne ieteica jaunos augļu kociņus aptīt ar zeķbiksēm. Pamēģinājām un atzīstam šo padomu par ļoti labu.
Ar zeķbiksēm kociņu var ļoti ātri aptīt un viegli nosiet. Zvēri šai kārtai cauri izkost nevar un aptītos kociņus neaiztiek.
Labi arī tas, ka, uznākot atkusnim, zeķbikses nesamirkst, jo ūdens pa tām notek nost. Ja kociņus aptin ar krāsainām zeķbiksēm, kādas jaunām meitenēm tagad modē, dārzs sniegā izskatās varen koši.
Palīdz pūces, vanagi un lapsas
Ja rudenī ir ļoti bagāta augļu raža, tad jābūt gataviem tam, ka var savairoties grauzēji. Mums ir trīs tūkstoši ābeļu, un vietām visus kritušos ābolus zem tām līdz sniegam nepaspējām novākt. Līdzko uznāk atkušņi, joprojām turpinām to darīt. Paši āboli gan pelēm negaršo, tās ābolus grauž, lai tiktu pie sēklām.
Visa grauzēju rosība notiek zem sniega, kur ir silti un labi, tāpēc sniegs ap ābelēm būtu jāpiemin.
Piemājas dārziņos to viegli var izdarīt, bet lielā ābeļdārzā piemīt sniegu ap visiem kokiem ir gandrīz nereāli.
Cīņā ar pelēm mums palīdz meža tuvums – mežā dzīvo pūces, vanagi un lapsas, un tiem visiem garšo peles. Vanagiem dārzā esam izlikuši augstas latas, lai ir, kur uzmesties. Bet zem žoga esam atstājuši vaļā lapsas eju – lapsa ir liela gudriniece, un tad, kad sasnieg, pati pakasa nost sniegu, lai pakļūtu zem žoga. Dārzā tā izķer peles un nav nekāda draudzene arī zaķiem, kas šad tad pie mums pamanās iecilpot.
Zaķi augļu dārzā ne tikai nokniebj zaru galus, kā to dara stirnas, bet var nograuzt arī koka mizu no augšas līdz apakšai, atstājot baltu stumbru. Visvairāk garauši apdraud dārzu martā, kad zaķu mammām dzimst bērni. Acīmredzot koku mizā ir vielas, kas tām vajadzīgas, jo dzīvniekiem jau vienīgā aptieka ir daba.
Gādājam arī, lai mūsu dārzā būtu putni. Strazdu būrīšus esam izlikuši pa visu dārza teritoriju. Dzīva rosība vērojama ap putnu barotavām – tās esam izvietojuši daudzās vietās dārzā. Visu ziemu barojam zīlītes un citus putnus – vasarā tie pārtiek no augļu koku kaitēkļiem.
Ideja
Āboli ļoti paskābina augsni, tāpēc kompostā tos neliekam, bet patālāk no dārza katru gadu izrokam lielu bedri, kurā metam kritušos un bojātos ābolus. Bedre ir brīvi pieejama meža zvēriem, ko viņi labprāt arī izmanto. Pavasarī šo bedri nolīdzinām un izrokam jaunu citā vietā. Tā mēs mēģinām sadzīvot ar tuvējā meža iemītniekiem.
