Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
47
-
1
-
0
-
2
-
0
-
5
-
0
-
«Mūsu kaķene Ņuce ir no ielas kaķiem, savācām viņu bēdīgā stāvoklī, Ņucei bija trombembolija, pakaļkājas paralizētas. Tad nu reiz viņa ar priekškājām pievilkās pie plauktiņa, kur zāļu groziņā bija arī mildronāta kapsulas, sagrauza tās un sāka laizīt,» stāsta Ivars Kalviņš. Mildronāts Ņucei pēc tam dots pie ūdens, un kaķene izveseļojusies. Ņuce nebūt nav vienīgā kaķe, kurai par savu labsajūtu jāpateicas Kalviņu ģimenei.
– No saviem studiju laikiem Bioloģijas fakultātē atceros manā kursā sastājušos divu tipu studentus – vieni bija tā sauktie lauka biologi, tiem patika dažādas puķītes un zvēriņi, bet otrie, vairāk uz mikrobioloģiju orientētie, teica, ka centrifūgā visas sugas kļūst vienādas. Kāpēc jūs kļuvāt par ķīmiķi, nevis biologu?
– Mana izvēle bija saistīta ar tolaik sabiedrībā valdošo viedokli par to, kurām profesijām ir nākotne. Kad es beidzu vidusskolu, aktuāls bija lozungs, ka komunisms būs padomju vara plus visas valsts elektrifikācija, plus tautas saimniecības ķimizācija. Ķīmija strauji attīstījās, arī Latvijā, bija skaidrs, ka ķīmiķa profesija būs perspektīva. Man tajā laikā patika mūzika, bet iespēja ar muzicēšanu pabarot ģimeni nešķita tik droša, līdz ar to izvēlējos ķīmiju.
Bet par savām attiecībām ar dzīvniekiem varu teikt vienu: esmu uzaudzis kopā ar suni. Kad man bija kāds pusotrs gads, brāļa krusttēvs mums uzdāvināja vilku suni, kas ar mums nodzīvoja savus divdesmit gadus.
– Tik ilgi?
– Jā! Viņš bija melnais vilks, bet beigās kļuva par balto vilku, nosirmoja pilnīgi balts. Suns nebija vienīgais mūsu mājdzīvnieks. Kā jau pēckara gados, mūsu mājās Pārogrē tika turēta gan govs, gan cūkas, gan vistas. Tolaik vēl nebija uzcelts Rīgas HES, tātad bija plaša Daugavas paliene, kurā varēja ganīt lopus, kas arī bija jādara. Vēl agrāk, kad dzīvojām pašā Ogrē, mums bija kaziņa un truši, tātad ar dzīvniekiem esmu audzis kopā visu savu mūžu.
– Kā jūsu bērnības suni sauca?
– Viņam bija ļoti jocīgs vecāsmātes dots vārds – Fifis.
– Tāds vārds vairāk piestāv maziem sunīšiem.
– Vecaimātei viņš maziņš esot izskatījies ļoti fifīgs.
– Fifis dzīvoja brīvībā vai pie ķēdes? Tajos laikos jau suņus bieži turēja pie ķēdes.
– Gan tā, gan tā. Viņš bija ļoti gudrs dzīvnieks, skaidri zināja, kura ir teritorija, kas pieder mūsu ģimenei.
Šajā teritorijā iekļuvušais varēja rēķināties ar pēkšņu lēcienu virsū, nogāšanu gar zemi un zobus atņirgušu radību sēžam blakus un gaidot, kamēr saimnieks atnāks un pateiks, ko ar šito darīt.
– Vai tādi gadījumi bija?
– Bija gan. Bet, tiklīdz Fifis tika palaists paskraidīties, ārpus teritorijas viņš bija vismīļākais klēpja sunītis, kāds vien iedomājams, visiem viņš bija gatavs laizīt seju, ar viņu varēja jāt, braukt un vēl visu ko darīt. Pašā sākumā mūsu ģimene dzīvoja pie vecvecākiem Slokā, tur kopējai mājai bija četras izejas, viena aka, kūts un tamlīdzīgi. Fifis bija savā prātā skaidri nodalījis teritorijas, kurās viņš bija draugs un biedrs visiem, un zonu tuvāk mūsu durvīm, kur viņš ņirdza zobus uz katru, kas nepiederēja pie mūsu ģimenes.
Manā bērnībā bija viens spilgts gadījums – bijām aizbraukuši uz Kuldīgu pie brāļa krusttēva. Tur mežrūpsaimniecības kopējā mājā, kamēr oma bija aizgājusi slaukt govi, kāds zaglis bija sadomājis pa to laiku apciemot mūsu dzīvokli. Taču viņš palika bez biksēm un pilnīgi pliks tika aiztriekts līdz lielceļam. Bija arī viens gadījums, kad mans suns nerīkojās pareizi no cilvēka viedokļa. Mēs ar brāli rāpāmies ratos, brālim nokrita sandalīte, garāmejoša sieviete gribēja viņam to sandalīti pasniegt, bet dabūja zobus rokā: nav jūsu īpašums!
Pāroties Fifis skrēja uz mežu ar vilcenēm.
– Un atgriezās sakosts?
– Nekādā gadījumā, viņš bija pietiekami liels. Mana brāļa krusttēvs bija mežzinis, dzīvojās pa mežiem, braukšanai viņam bija motocikls emka ar kulbu. Reiz Fifis vilceņu meklēšanās laikā bija atkal aizskrējis uz mežu. Krusttēvs naktī brauca caur mežu mājās un vienā brīdī pamanīja prožektora gaismā iespīdamies vilku acis. Viņš, protams, piedeva gāzi, bet tad juta, ka viens vilks skrien viņam pakaļ. Krusttēvs pa grambām diez cik ātri nevarēja pabraukt, vilks viņu panāca un ielēca kulbā!
Izrādās, mūsu suns, sadzirdējis pazīstama motocikla troksni, bija nolēmis, ka neies jau kājām uz māju, ja var braukt.
– Tagad jums ir suns?
– Mēs dzīvojam pilsētā, tāpēc nav. Suns nav kaķis, sunim vajag brīvību, iespēju izskraidīties. Ja pilsētā suns tiek palaists savā vaļā paskrieties, viņam jāuzliek uzpurnis, ko gan Rīgā neredzu ievērojam – ja kāds suns klaiņo, tas ir bez uzpurņa. It sevišķi lielam sunim vajag fizisku slodzi, tātad saimniekam jāvelta daudz laika, lai ar viņu varētu skriet. Nesaprotu tos, kuri pilsētā tur haskijus vai laikas, kas ir vilcējsuņi, kuriem būtu jāskrien pa 20–30 kilometriem dienā, lai justos labi.
– Tātad tagad jūs esat kaķu cilvēks?
– Mana kundze Ingrīda ļoti ilgi ir dzīvojusi kopā ar kaķiem. Lai gan arī man bērnībā kaķi ir bijuši. Kaķis tolaik bija nepieciešams – ja tev ir kūtiņa, tur noteikti būs peles vai žurkas, vai abas divas, tātad vajag kādu, kas tās izķer. Ar indēm un lamatām neviens daudz neķēpājās.
– Tagad jau ir tādi kaķi, kas ierauga peli un mūk.
– Tie ir pilsētas deģenerāti, kas nav dzīvojuši zaļajā dabā. Kad mana brāļa krusttēvs jau bija mežsaimniecības direktors Rēzeknē, mežsaimniecības mājā bija kūts un klēts. Klētsaugšā gulēja viena sieviete, kas ganīja apkārtējo māju lopus un palaikam ielēja pienu arī diezgan mežonīgai kaķenītei, kas dzīvoja tajās mājās. Vienu rītu tā sieviete pamodās šokā, jo viņai gar guļvietu pateicībā par pienu bija nolikta 21 pele…
Arī tagad kaķu kolonijā pie mūsu mājas tie kaķi, kas ārpusē dzīvo, reizēm atnes pa žurkai – parādīt, ka netiek velti baroti.
Mūsu pusē žurku nav, viņi tās nes no mājas pretējā gala, kur neviens kaķis nedzīvo.
– Putniņus viņi nenes?
– Nē. Es pat brīnos, cik rezervēti viņi izturas, kad balodis pienāk un knābā no tās pašas bļodiņas, no kuras kaķis pašlaik ēd. Kad mēs ar kundzi barojam kaķus, bļodiņa tiek likta katram atsevišķi. Nobērt uz zemes ir nepareizi, tā var tikai antisanitārus apstākļus radīt, piesaistot mušas, žurkas un citus dzīvniekus, kurus jūs droši vien negribētu redzēt tuvumā. Bļodiņas mēs abi pēc tam savācam – kuram tajā brīdī ir laiks, tas to dara.
– Kas tie ir par kaķiem?
– Mēs tajā mājā Teikas rajonā nopirkām dzīvokli pirms kādiem desmit gadiem. Tur bija vesela, teiksim tā, kolonija pilnīgi nekoptu kaķu. Viņi nebija sterilizēti, līdz ar to tur bija daudz mazu kaķēnu pūžņojošām acīm. Ja kaķis netiek vakcinēts, attārpots, kārtīgi barots, tad, protams, dzimst daudz kaķēnu un daudzi arī nomirst no dažādām kaitēm.
Tie kaķi jau nebija no gaisa nokrituši, tie visi ir kādreiz cilvēka ārā izmesti dzīvnieki.
Daļa to kaķu labprāt nāca rokās, daži pat kāpa iekšā mašīnā un bija gatavi braukt līdzi. Pirmais, ko mēs izdarījām – visus noķērām un izkastrējām. Dažreiz saka, ka jākastrē tikai kaķenes. Nu, ja jūs gribat, lai runči iezīmē teritoriju, automašīnas ieskaitot, ar smaržojošu šķidrumu, tad var viņus nekastrēt… Mūsu mājās tādas lietas nenotiek, visi kaķi ir arī attārpoti un vakcinēti.
– Kad jūs ķerat kaķus kastrēšanai un vakcinēšanai, vai viņi pēc tam no jums nebaidās?
– Nekādā veidā, viņi to nesaista kopā. No ķerambūra gan viņi dažreiz baidās, tagad ir problēmas ar vienu kaķeni, kurai laikam ir audzējs uz kakla, bet noķert viņa vairs neļaujas, jo trīsreiz ir ķerta un būri pazīst.
Ķerambūra konstrukciju izstrādāja sievas draudzenes vīrs. Kaķis tajā var brīvi ieiet iekšā, asti ieskaitot, aiziet līdz bļodiņai, bet tur viņš uzkāpj uz kustīgas platformiņas, un būra durtiņas aizveras. Visus kaķus ar to esam bez problēmām noķēruši, ja kādam jāsakopj zobi, ausu ērcīte piemetusies vai vēl kāda kaite. Viena daļa kaķu paši nāk pie rokām un nav jāķer ar būri, bet ir arī tādi, kuri nav socializējami.
– Cik kaķu ir jūsu mājas kolonijā?
– Vienpadsmit, neskaitot tos, kas pienāk klāt. Visiem ir vārdi, visi ir kopti, visi ir bijuši pie veterinārārsta.
– Kur viņi dzīvo?
– Klejojošajiem esam uzlikuši kaķu mājiņu. Neklejojošie dzīvo mājas pagrabā, esam uztaisījuši caurumu lodziņā, lai kaķi var ielīst iekšā. Paldies mājas iemītniekiem, kuri saprot: ja to kaķu nebūtu, tad pa atkritumvadiem pat uz devīto stāvu aizrāpotu žurkas. Tā arī bija – tie kaķu nemīlētāji, kuri bija aiztaisījuši ciet pieeju kaķiem tur, kur žurkas var vairoties, bija spiesti saukt deratizatorus un mēģināja žurkas indēt, bet tās jau nevar noindēt. Žurkas dzīvo ģimenēs, vienu teritoriju apdzīvo asinsradinieki.
Žurku ģimenei ir kastas, zemākā ir garšotājs. Tas tiek sūtīts testēt jaunu barību, un, ja nenomirst, tad arī pārējās nāk ēst, bet, ja garšotājam kļūst slikti, pārējās tai barībai klāt neķeras.
– Tad jau jūsu mājā kaķu nemīlētāju vairs nav?
– Negribu teikt, ka visi būtu mīlētāji, bet viņi apzinās, ka kaķis, kurš nesmirdina un izķer žurkas, un izskatās pat labāk nekā tie kaķi, kas dzīvo istabā, jo uzturas svaigā gaisā un ir nodarbināts, nav traucēklis, bet tieši otrādi.
– No kurienes uz jūsu koloniju nāk citi kaķi?
– No citām mājām. Netālu viena māja nesen nodega. Protams, neviens neinteresējas, kas notiek ar tiem kaķiem, kas tur bija, un tad viņi parādās pie mums. Pirms kāda laika pie mums uzradās kāda nekastrēta mājas kaķene, ko pāris reižu biju redzējis kaimiņu trepju telpā laižam iekšā un ārā. Kas notiek ar nekastrētu mājas kaķeni, kas tiek palaista ārā? Mums jau nav runču, kas spētu viņai ko palīdzēt dzimtas turpināšanas jautājumā, bet kaimiņmājās precinieku netrūkst.
Pēc kāda laika skatāmies, ka tā kaķenīte ir atnākusi pie mums ēst un aicina mani apmeklēt viņas dzīves vietu – ņaud un sauc līdzi. Izrādās, kādus 300 metrus no mūsu mājas viņa ir atradusi pussabrukušu garāžu, tajā ielīdusi un apbērnojusies, bet kaķēni no tās metāla garāžas izlēkt nevar.
Atradām to, kam tā garāža pieder, savācām kaķēnus, un tagad mums mājās ir arī tā kaķene ar četriem zīdāmiem kaķēniem. Bet kur lai mēs viņus pēc tam liekam? Mājās mums jau ir divi pašu kaķi priekšā.
– Kur ņēmāt abus savus kaķus?
– Kad atbraucām uz šo dzīves vietu, kaķenes bija iznesušas no pagraba divus slimus kaķēnus. Mēs bijām spiesti tos apkopt, atveseļot, un viņi palika pie mums. Taču, tā kā viņi vairākās paaudzēs ir bijuši āra kaķi, tad ir mīļi pret mums, bet, tiklīdz parādās kāda sveša skaņa vai kāds cits cilvēks ienāk dzīvoklī, viņi noslēpjas, un, ja tur ieved kādu citu kaķi, viņi uzreiz mēģina to padzīt. Tā lieta tad iet uz dzīvību un nāvi, tātad mēs dzīvoklī nevaram atļauties vēl kādu kaķi.
– Jūs ar kundzi aprūpējot ne tikai savas mājas kaķu koloniju.
– Jā, barojam vēl divas citas, vienu VEF rajonā pie Hartvik, otru pie Juglas. Hartvik blakussētā ieraudzījām lielāku baru kaķu, kuri izspruka no konteinera miskastes.
Viņu izskats un dzīves apstākļi bija šausmīgi, viņi barojās pārsvarā ar tām žurkām, kuras mēģināja tikt klāt Hartvik krājumiem.
Nolikām tur divas kaķu mājas un katru dienu braucam tos kaķus barot.
Juglas kolonijai apkārt ir mājas, šķūnīši. Kamēr mēs tur neaizbraucām ievest kārtību, izkastrēt kaķus, to tur bija savairojies ļoti daudz. Daļu, protams, izķēra apkārtējās lapsas, jo kaķiem nebija, kur glābties, ziemā tie pat bija spiesti mežā gulēt sniegā. Mūsu draugi tur uztaisīja mājiņu un barotavu, daļu kaķu noķērām un aizvedām uz draugu bijušo patversmi, un barojam tur. Daļa tomēr aiziet atpakaļ uz tām vietām, kur dzīvojuši, – cikreiz tu viņu ķersi?
– Ko jūs kaķiem dodat ēst?
– Visdažādāko racionu. Sieva vāra no vistas gaļas un makaroniem, kā mēs to saucam, ziemas putru, jo ziemā kaķiem vajag daudz kaloriju, tātad makaroni jāliek klāt. Vasarā pārsvarā savārītu vistas gaļu. Vācijā pasūtām konservus un sauso barību. Reizi nedēļā viņiem tiek arī svaigas vistu aknas. Barojam visus vienādi, tikai āra kaķiem dodam vairāk kaloriju nekā istabā dzīvojošiem, kuriem ir risks aptaukoties.
– Cik jums kaķu aprūpe izmaksā?
– Daudz, negribu nemaz par to runāt. Protams, ja mums tikai diviem vien tas jādara, tad ir slogs.
– Vai palīgu jums nav?
– Tikai sievasmāte, kad mēs neesam.
– Vai citur ieraugāt vēl kādas potenciāli aprūpējamas kaķu kolonijas?
– Nesen ar kundzi bijām Melnkalnē, un kundze teica, ka vairs negribot braukt uz nevienu dienvidu zemi, jo nevar pārdzīvot to, kā izskatās mājdzīvnieki. Vecpilsētas cietoksnī tur ir kaķu kafejnīca, barošanas vieta, viss skaisti, bet pieejam pie tās vietas – nekastrēti runči, kaķenes, mazi kaķu bērni izpuvušām acīm, strutojošām brūcēm, neviens nav parūpējies par viņu apkopi… Tā ir absurda mīlestība.
Dzīvnieku var turēt nekastrētu tad, ja jūs varat aprūpēt visus viņa pēcnācējus.
Dažreiz saka – sterilizēšana esot pretdabiska. Pretdabiski ir izmest kaķi uz ielas!
Mūsu kolonijā esam novērojuši, ka tā papildinās tikai tādā veidā, ka kāds atkal ir savu kaķi izmetis ārā.
– Jums visi kaķi ir vienādi mīļi vai dažas šķirnes tomēr patīk labāk?
– Es neesmu tas, kuram patiktu šķirnes. Liela daļa šķirņu ir atlasītas un modificētas, lai būtu smukums, bet dzīvnieks nevar iztikt ar smukumu, viņam ir vajadzīga veselība, un tā ar smukumu kopā neiet. Šķirnes kaķi lielākoties nav dzīvotspējīgi.
– Zinātniskajā darbībā jums nav bijis jāeksperimentē ar dzīvniekiem?
– Es to nekad neesmu darījis. Modernajā zinātnē daudz ko var izdarīt ar šūnām, izolētām olbaltumvielām. Tikai pēdējā stadijā, kad jau ir skaidrs, ka šī viela vai savienojums varētu kļūt par zālēm un ir jāpārbauda tās nekaitīgums organismam, ir jāķeras pie eksperimentiem vispirms ar pelēm un žurkām, pēc tam ar negrauzējiem. Bet Organiskās sintēzes institūts ar pētījumiem šādā veidā nenodarbojas.
– Vai zāles dzīvniekiem esat radījis?
– Zāles dzīvniekiem ir tādas pašas kā cilvēkiem, izņemot dažas, kas bloķē parazītu izplatību organismā. Savulaik nodarbojāmies ar veterināro preparātu izstrādi, bet Latvijā pēc šādām zālēm ir mazs pieprasījums. Lielajās valstīs veterināro zāļu pieprasījumu veido pamatā lauksaimnieki. Suņiem, kaķiem un citiem mājas dzīvnieciņiem zāles maksā vismaz divas, trīs reizes dārgāk nekā analogas zāles cilvēkiem, citādi šo zāļu ražotāji nevar izdzīvot, atgūt miljonos mērāmus zāļu izstrādē ieguldītos līdzekļus.
