Zaļā (papagaiļu) stiklene ir maza, krāšņa sēne, kuru grūti sajaukt ar citu – tās koši zaļā cepurīte un kātiņš ir īsts dabas brīnums. Šī sēne aug nabadzīgās augsnēs, īpaši zālājos un parkos. Tā nav indīga, bet nav arī ēdama sīkā izmēra dēļ. Latvijā pirmo reizi pamanīta 1951. gadā Lielplatones apkārtnē, bet uz Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājumu pirmais eksemplārs atceļojis no Moricsalas 2012. gadā.
Jauna sēne ir zaļa, ar spīdīgu, gļotainu cepurīti; tās krāsa drīz kļūst dzeltenāka, izņemot kātiņa augšgalu, kurš pie cepurītes vienmēr saglabājas zaļgans. Cepurītes diametrs ir no 1 cm līdz 3,5 cm, kātiņa garums 2–7 cm. Lapiņas – pelēkbaltas līdz dzeltenas, ar nedaudz zaļu krāsojumu, biezas un retas. Bieži novērojamas starplapiņas, kas kā mazas dzīsliņas šķērso lapiņu apakšējo daļu. Sēnei raksturīga maiga sēņu smarža un baltas sporas.
Meklē zaļo stikleni vasarā un rudenī, līdz pat salnām. Sēnes iecienīta dzīvotne ir nabadzīgas augsnes – neuzlaboti vai ilgstoši nemēsloti zālāji (skāba vai neitrāla pH reakcija) – ceļmalas, laukmalas un ganības, parki, kapi un baznīcu pagalmi, tomēr tās sastopamas arī mežos. Aug gan pa vienai, gan lielākās grupās – desmitiem augļķermeņu vienuviet.
Pasaulē izplatīta suga, bet Latvijā ļoti reti sastopama: līdz 2024. gadam zināms vien nepilns desmits atradņu. Sēne iekļauta topošajā Latvijas Sarkanajā grāmatā. Atrodot labāk atstāt sēni netraucēti augam, tomēr sugas saglabāšanai daudz būtiskāk ir saglabāt tās augšanai piemērotus biotopus.
Ja ieraugi zaļo stikleni dabā – pastāsti par to mums! Raksti uz [email protected] un atzīmē atradumu portālā www.dabasdati.lv. Tava ziņa palīdzēs veicināt sēņu pētījumus Latvijā!
Latvijas Mikologu biedrība ir dibināta 2002. gadā un apvieno gan profesionālus sēņu, ķērpju un gļotsēņu pētniekus, gan amatierzinātnes entuziastus, gan vienkārši kaislīgus sēņotājus – visus vieno vēlme iet dabā un tuvāk iepazīt skaisto un noslēpumaino sēņu pasauli.
Informāciju sagatavoja Latvijas Mikologu biedrība.