Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Puravi (Allium porrum) ir radniecīgi sīpoliem un arī ķiplokiem un, tāpat kā tie, pieder plašajai liliju dzimtai. Un šajā sakarā arī būtisks padoms – puravus nevajag stādīt vietā, kur pagājušā gadā auguši sīpoli vai ķiploki. Tas sīpolu mušas dēļ, kura pārziemo augsnē un kaitē visiem minētajiem sīpolaugiem.
Puraviem ir vairākas šķirnes, kas ienākas dažādos laikos, bet iesācējam vispirms jāzina fakts, ka ir vasaras un ziemas puravi. Vasaras puravi aug garāki un ar gaišāk zaļām lapām, savukārt ziemas puravi ir ar tumšāku, zilganzaļu lapu krāsu, druknāki un zemāki, taču ražīgāki (tos pašlaik redzam arī veikalos).
Puravi ir divgadīgi augi, un, ja tos laikus nenovāc, bet atstāj uz lauka, nākamajā gadā puravi veidos ziedkopu, izziedēs un nobriedinās sēklas. Tomēr šajā rakstā – par pirmā gada puraviem – stādīsim, audzēsim, vāksim un ēdīsim!
Kas labs puravos?
Daudz C vitamīna, karotīna, olbaltumvielu un minerālvielu – ļoti vērtīgs dārzenis! Mēs esam vairāk ieraduši puravus ēst svaigus dažādos salātos, bet ir vērts aizgūt holandiešu un vācu pieredzi, ieliekot puravus siltajos ēdienos – sāļos pīrāgos un sacepumos ar sieru, biezās, sātīgās zupās un citos ēdienos.
Kā viens no labumiem pieminams arī niecīgais kaloriju daudzums puravos. Tāpēc, gatavojot gardus ēdienus un siera mērcītes, ir mierinājums, ka vismaz paši puravi itin nemaz nav trekni!
Laiks iegādāties stādus!
Ir puravu šķirnes, kas piemērotas arī tiešajai sējai uz lauka, taču lielākā problēma tad ir nezāļu apkarošana, jo puravi aug ilgi un sākumā ir sīciņi un smalki. Tāpēc lielākoties puravus sēj kasetēs un audzē dēstus.
Puravu šķirņu izvēle ir gana plaša, piemēram, mazdārziņa īpašniekam varētu ieteikt šādas puravu šķirnes, kuru sēklas pārdod sīkpakās: ‘Jolant’ (agrīna), ‘Lancelot’ (vidēji vēlīna) un ‘Lincoln’ – universāls variants (starp agrīnu un vēlīnu). Izteikti vēlīnu šķirņu puraviem sīkfasējumā gan īsti nav, taču mazdārziņa īpašniekam pilnīgi pietiks ar jau minētajām.
Ja kāds grib puravus audzēt no sēkliņas mājas apstākļos, to darīt varēs tikai nākamgad, jo šopavasar sēšana nokavēta – bija jāsasēj jau vismaz martā. Bet labā ziņa ir tāda, ka var iegādāties jau izaudzētus puravu stādus un, neraizējoties par sējumu lološanu, droši stādīt dobē. Vislabāk puravu dēstus meklēt pie profesionāliem dārzeņu audzētājiem.
Kārtīgam purava stādam vajadzētu būt zīmuļa resnumā, nereti nopērkami arī tievi kā maurloks, bet tie būs ilgāk jāaudzē. Dēsta garumam nav izšķirošas nozīmes, jo bieži puravu dēsti var pastīdzēt, tāpēc tos pirms izstādīšanas tāpat saīsina līdz 15–20 centimetru garumam.
Purava dēstam apakšējā daļa līdz lapu sazarojuma vietai ir balta, bet augšējā lapu daļa ir zaļa. Starp citu, puraviem nav vis kātu, bet gan neīstie stublāji, kas arī ir galvenā ēdamā daļa.
Stādīšana caurumiņos
Puraviem vajadzīga irdena augsne, jo tie aug diezgan ilgi un, ja uznāk lielas lietavas, puraviem ļoti nepatīk atrasties ūdenī. Tāpēc jārūpējas par to, lai liekais mitrums ātri aiziet no dobes prom – viens no risinājumiem ir audzēt puravus vagās, piemēram, galā kartupeļu laukam.
Puravu dēstu stādīšanā ērts variants ir šāds – dobē jau sastrādātā augsnē sabaksta caurumiņus, izmantojot, piemēram, tievu mietiņu vai kaut ko līdzīgu siena grābekļa zariem. Caurumiņus veido noteiktos attālumos tā, lai starp puravu rindām būtu apmēram 40 centimetru, bet rindā starp augiem 10–15 centimetru. Tad, kad caurumi sabakstīti, katrā liek purava dēstu un… viss! Tikai jāaplaista, nevajag pat neko rušināt ciet, jo zeme pati nosēdīsies. Galvenais, lai dēstam tā vieta, kur sazarojas lapas, būtu virs zemes, to nedrīkst apbērt ar augsni.
Puravi čakli jālaista, taču tie necieš pārlieku mitrumu, tāpēc jāparūpējas par irdenu augsni.
Labākai ražai puravus der pabarot ar komplekso mēslojumu – pietiks ar sauju mēslojuma (30–50 g) uz kvadrātmetru. Pirmoreiz mēslojumu iestrādā augsnē pirms stādīšanas, pēc tam mēslo vēlreiz ap Jāņiem, kad ieaugušies, un vēlīnākās ziemas šķirnes vēl vienu reizi augustā.
Padoms! Ja puravus audzē ātrai apēšanai un gribas, lai baltā daļa būtu garāka, audzēšanas laikā puravus ik pa laikam var apraust ar augsni mazliet augstāk, līdzīgi kā kartupeļus vai sparģeļus.
Novākšanas ABC
Puravus var vākt tad, kad tie šķiet gana labi (resni) ēšanai. Ļoti lielus stublājus vairāk audzē lielražošanā, jo tādi puravi ilgāk glabājas un nesavīst, bet pašu vajadzībām ātrai apēšanai vai neilgai uzglabāšanai tas nav izšķirošais. Visērtāk puravus no zemes izcelt ar dakšām, jo vienkārši izraut no dobes būs pagrūti. Ja puravus gribas uzglabāt ilgāk, saknes novāktam augam nevajag pilnībā nogriezt, jo tad tie ātri zaudēs mitrumu un vītīs. Labāk saīsināt līdz 1–2 centimetru garumam. Jānogriež arī dzeltenās, bojātās lapas, bet pārējās lapas daļēji atstāj, lai neveicinātu vīšanu.
Sala puravi nebaidās (līdz mīnus 5 grādiem droši!), tāpēc tos var novākt arī tad, kad teju ziema jau klāt. Turklāt, ja pagrabs ir pārāk silts, puraviem uz lauka būs pat labāk.
Kā glabāt?
- Vispiemērotākā temperatūra puravu glabāšanai ir no 0 līdz mīnus 3 grādiem. Skaidrs, ka šādu aukstumu pagrabos lielākoties nav iespējams nodrošināt. Ja puravam ir par siltu, tas sāk grozīties, locīties, meklēt gaismu, dzeltē un ātri vīst. Tāpēc gandrīz labāk puravus atstāt uz lauka līdz pēdējam brīdim un katrreiz, kad vajag, iziet pakaļ. Ja puravu saaudzis tik daudz, ka apēst uzreiz nevar un nav arī piemērotas vietas glabāšanai, puravus ziemai var saglabāt, sasaldējot saldētavā.
- Vēl viens variants ir pierakt puravus siltumnīcā. Dara tā: puravus izrok no dobes, siltumnīcā uztaisa kūdras vadziņas un ar visām saknēm un lapām slīpi iegulda tajās puravus, apraušot saknes ar nākamās vadziņas kūdru.
- Ja nu gadījumā pagrabs gadījies labi vēss, ap 0 grādiem, puravus var vismaz kādu laiku glabāt, tikai labāk tos savietot kastēs stāvus – tādēļ, lai tiem nebūtu par siltu un lai stublāji nesāktu locīties, gaismu meklēdami!
