Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raibs kā gleznotāja palete
Vispirms īsa uzziņa, kur šos īpatņus var sastapt. Pareizāk – kur nevajadzētu ar viņiem sastapties, jo nekad nevar zināt, kad šie izkāmējušie plēsēji pēdējoreiz ēduši…
Hiēnsuņu lielākā populācija mīt Selus rezervātā Tanzānijā, bet prāvi bari sastopami arī Botsvānā un Namībijā. Nelielas populācijas mitinās Zimbabvē, Zambijā, Kenijā, Svazilendā, Mozambikā un Transvālē (DĀR). Viņu iecienītais biotops ir līdzenās savannas un retas krūmaudzes, kur, uzglūnot medījumam, var labi paslēpties un viegli uzbrukt.
Ieraudzīt pa gabalu tik raibu radījumu ir gandrīz neiespējami, jo savannas zāle pārsvarā ir dzeltena, tā mijas ar melniem zemes plačiem, brūnganiem krūmājiem – tieši tādās krāsās kā hiēnsuņi. Skatoties uz viņiem, rodas iespaids, ka Dievam brīdī, kad viņš radīja šo sugu, apgāzusies krāsu palete…
Hiēnsuņu kažoka krāsojumā valda totāls haoss – katrs suns ir citāds, turklāt kažoka raksts abās ķermeņa pusēs ir asimetrisks.
Lai gan paletē ir tikai četras krāsas, bet ar tām pietiek, lai izveidotu neregulāru raibumu ar plankumiem un svītrām, pat plikiem laukumiem, kur saskatāma suņa melnā āda. Tiesa, daži suņi mēdz būt gandrīz vienkrāsaini, piemēram, melni, bet tādu ir ļoti maz. Kucēni gan piedzimst divkrāsaini – melnbalti, pārējie toņi pievienojas tikai septiņu mēnešu vecumā. Starp citu, hiēnsuņu zinātniskais nosaukums Lycaon pictus latīņu valodā nozīmē apgleznots (pictus) vilks (lycaon).
Vēl kāda īpatnība, attiecināma uz apdzīvoto vietu: sausajā periodā gandrīz visi zālēdāji migrē uz mitrākiem rajoniem, bet hiēnsuņi zālēdāju bariem neseko – paliek savā sausajā zemītē un ietur savdabīgu gavēni – pārtiek no zaķiem, niedru žurkām, citiem grauzējiem, putniem un ķirzakām. Ja tuvumā ganās mazie mājlopi, dažreiz uzbrūk arī tiem, bet maitu nekad neēd. Par maitas ēšanu nevar būt ne runas, jo pat gadījumos, ja medību bars uzreiz nevar apēst nomedīto dzīvnieku (ņem vērā, ka katrs suns vienā reizē spēj apēst 9 kilogramus!), otrreiz neatgriežas – šāda gaļa tiek uzskatīta jau par vecu un neēdamu. Tā nu sanāk, ka hiēnsuņi ir izteikti svaigēdāji. Mūsu suņi grēko daudz vairāk – paslepus no saimnieka pamielojas ne tikai ar maitu, bet arī kakām… Tāpēc nevajag vilkt paralēles starp hiēnām un hiēnsuņiem – kopīga viņiem ir tikai ausu forma. Bet hiēnsuņiem šī līdzība netraucē – platās, gandrīz kailās ausis labi vēdinās, grozās uz visām pusēm un teicami dzird.
