Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Tikai ne tējhibrīdus! Tie ir ārkārtīgi prasīgi, vajadzīga īpaša kopšana, piesegšana ziemā… Kam man liekas klapatas?!» Tāds ir tradicionālais priekšstats par tējhibrīdrozēm. Un vecās šķirnes tādas arī bija.
Pagājušā gadsimta 60. gadu vidū dobēs galvenokārt stādīja šīs grupas rozes, un, ja audzēšanas vieta nebija pārdomāti izraudzīta, gāja visādi… Daudzas tējhibrīdrozes veidoja ne visai skaistu krūmu, turklāt lietainā laikā to lielie ziedi ātri zaudēja dekorativitāti. Tā radās viedoklis, ka tējhibrīdi domāti audzēšanai siltumnīcās grieztiem ziediem, bet dārzā nav izturīgi.
Taču – laiks iet uz priekšu, rožu selekcija attīstās, un tagad radītas patiešām ļoti labas šķirnes, kas izcili aug, saglabā ziedu eleganci un pārziemo. Arī es daudzus gadus atturējos laukos stādīt tējhibrīdrozes, jo tur ir zema, purvaina vieta, visai drastiski apstākļi, biju pārliecināta, ka viņas tur nekad nejutīsies labi… Taču pirms pieciem gadiem pamēģināju – speciāli izvēlējos šķirnes, kuras ieteica kā izturīgas, un – ir okei.
Turklāt tagad selekcionēti pat tādi tējhibrīdi, kas drīzāk atgādina krūmrozi. Piemēram, ‘Mary Ann’ un ‘Chippendale’ – riktīgi liels un spēcīgs krūms! Tāpat ‘Chery Lady’ – kupls krūms ar elegantiem klasiskiem tējhibrīda ziediem. Tagad ir patiešām daudz šķirņu, kuras var droši stādīt.
Raksturīgais un atšķirīgais
Pavisam noteikti tējhibrīdrozes atbilst ideālai rozei. Tām ir lielākie un elegantākie ziedi visās iespējamajās krāsās, turklāt smaržo. Atšķirībā no populārajām floribundrozēm, kam daudzie ziedi kārtojas ķekaros, tējhibrīdiem ziedi parasti veidojas iepriekšējo un šā gada dzinumu galos pa vienam.
Ziedi piemēroti griešanai, jo rozei ir garš, taisns kāts. Pēc to nogriešanas no apakšējiem pumpuriem atkal veidojas jauni, spēcīgi dzinumi, uz kuriem plaukst vēl jauni ziedi. To formas tagad, pateicoties selekcijai, var būt dažādas.
Protams, burvīgs ir klasiskais izsmalcināti iegarenais rozes pumpurs, kādu zīmē uz pastkartēm.
Kad tas atveras, atklājas daudzas samtainas vai atlasa vainaglapiņas, kas akurāti izvietotas pa spirāli ap centru, un tām ir atliektas maliņas… Bet ir arī šķirnes ar ļoti, ļoti pildītiem peonijveida ziediem vai angļu tipa rožu ziediem, nostalģiskās rozes: ‘Mary Ann’, abi čipendeili – persikkrāsas ‘Chippendale’ un dzeltenais ‘Chippendale Gold’, tāpat tumši sarkanais ‘Gospel’ un bordo sarkanais ‘J. W. Goethe’.
Taču, kā jau teicu, ne visas tējhibrīdrozes veido skaistu krūmu, turklāt lietainās vasarās ziedu pievilcība var krietni ciest. Tāpēc ļoti rūpīgi jāizvēlas šķirne, jālasa apraksti, jānoskaidro, cik roze sala izturīga, vai nav slimībuzņēmīga. Nesen vadīju semināru Lielvārdē, un tur kāda sieviete pēkšņi saka: «Cik ļoti skaista ir ‘Abracadabra’! Tumši sarkana ar dzeltenām svītrām… Bet – divus gadus roze ir un pēc tam iznīkst!»
Ar dažiem tējhibrīdiem tā notiek, sevišķi ar violetajām šķirnēm. Tās ir burvīgas un ļoti smaržīgas, un visiem gribas tās iestādīt, bet izturība būs zemāka. Taču es arī nevaru sacīt: «To rozi nestādi!» Tā ne. Daudz kas atkarīgs no vietas, kur roze augs. Ja, piemēram, violetais tējhibrīds būs iestādīts pie mājas, kas kalpo kā aizsargs un dod arī mazliet siltuma, augšanas apstākļi izveidojas gandrīz kā siltumnīcā, un roze augs.
Apgriešanas īpatnības
Tējhibrīdu rozēm pavasarī griešana ir tāda pati kā floribundrozēm – jo zemāk apgriezīsi, jo kuplāks un kompaktāks krūms veidosies. Es parasti atstāju 15–20 centimetru garus dzinumus. Skatos, kā rozes pārziemojušas, jo citreiz nākas tējhibrīdu nogriezt līdz pašai apakšai. Bet par to nav jāraud – ja roze pareizi iestādīta, ja potējuma vieta atrodas 5 centimetrus dziļi augsnē, tējhibrīds labi ataug. Savukārt, kad roze nozied, vecais zieds jānogriež kopā ar kātu līdz pirmajai pieclapei.
Lai ziedi ilgi stāvētu vāzē, tie jāgriež no rīta.
Ja roze nogriezta karstā vasaras dienā ap pusdienlaiku, ziedu vajadzētu ievietot ūdenī un paturēt vēsākā vietā, lai pamatīgi atdzeras, un tikai tad var cerēt, ka zieds labi stāvēs arī vāzē.
Galdiņ, klājies!
Tējhibrīdu barošana ir tāda pati kā pārējām rozēm. Pavasarī divreiz dodu slāpekļa mēslojumu. Pirmoreiz, kad zeme kārtīgi atkususi un rozēm sāk cirkulēt sula, augt jaunie dzinumi. Izmantoju amonija nitrātu, ap vienu rozi izkaisu sauju, bet, ja ir lielāks krūms, tad divas saujas. Mitrā zemē amonija nitrāts ātri izkūst. Protams, būtu labāk to ierušināt augsnē. Taču, ja dobe ir mulčēta, tas ir problemātiskāk. Vienīgais variants – mulču nedaudz paraust nost, pabarot rozes un tad mulču atkal nolīdzināt.
Otra reize, kad tējhibrīdus baroju ar slāpekli saturošu komplekso mēslojumu, ir maija sākums. Maija otrajā pusē jādod kompleksais mēslojums. Ir labi rozes pabarot arī pirms pašas ziedēšanas. Kad rozes nozied un vecie ziedi nogriezti, tad atkal vajag barot ar komplekso mēslojumu, lai rozēm būtu spēks dzīt jaunus dzinumus un ziedus. Tagad ir daudz un dažādi mēslojumi, es parasti izmatoju Kristalonu – šķīdinu ūdenī un laistu.
Izvēloties minerālmēslus, jāskatās svarīgāko barības vielu attiecība, lai pavasarī būtu vairāk slāpekļa (NPK 18:18:18). Ja mēslo pirms ziedēšanas, tad jāraugās, lai vairāk būtu fosfora (P), bet augusta vidū vai otrā pusē rozes jāpabaro ar rudens mēslojumu, kurā slāpekļa nav. Lai rozēm liktu saprast, ka viņām vairs nav tik traki jādzen jaunie dzinumi. Rudenī daļa no jaunajiem dzinumiem nenobriest, tad tie pirms ziemošanas jānogriež līdz zemei, jo jēlie dzinumi tāpat nepārziemos. Ja jaunais dzinums paspējis uzziedēt, tad gan tas ir jau nobriedis.
Vēl mēslošanai ļoti labas ir ilgspēlējošās mēslojuma Substral Osmocote granulas, kas pakāpeniski šķīst četru mēnešu laikā. Tad var darīt tā: agri pavasarī iedod amonija nitrātu, lai roze saņemas un sāk dzīt dzinumus, un pēc tam maija sākumā augsnē iestrādā granulas. Ar to pietiks, pirms ziedēšanas rozes šādā gadījumā varētu arī papildus nemēslot. Granulas ļoti labi strādā atkarībā no augsnes temperatūras. Jo laiks siltāks, jo roze labāk aug, jo vairāk barības vielu granula atdod. Ja ir vēsāks, granula izdala mazāk barības vielu. Bet, lai šis process notiktu, augsnei jābūt mitrai. Tomēr, ja roze aug nabadzīgā, smilšainā augsnē, tad var iedot parasto komplekso papildmēslojumu arī pirms pašas ziedēšanas.
Īpašās uz gariem kātiem
Ir ģimenes, kurās vairums jubileju saskrien jūlijā, tām es ieteiktu dārzā iestādīt Aleksandru Puškinu jeb ‘Schloss Ippenburg’ – ļoti, ļoti lieli klasiskas formas ziedi ļoti garos kātos, būs ko griezt un dāvināt! Patiešām tā ir rožu roze.
Klasiski garenais, lielais zieds ir arī tumši rozā ‘Chery Lady’, perlamutra nokrāsas ‘Wedding Bells’ un šampanieša krāsas ‘Sally Kane’. Tiesa, abas pēdējās nav liela auguma, toties ļoti izturīgas rozes.
Tējhibrīdu 3 vērtīgākās īpašības
- Skaista zieda forma, lieli ziedi.
- Gandrīz nepārtraukta ziedēšana.
- Smarža.
Kad stādīt?
- Divgadīgos stādus vajadzētu zemē dabūt aptuveni no 20. aprīļa līdz 20. maijam, kad augsne iesilusi līdz 8–10 grādiem. Ziemā potētās rozes stādāmas maija otrajā pusē. Nenokavē!
- Ja stāds jau sācis plaukt, tas lēnāk iesakņosies, sliktāk augs un nabadzīgāk ziedēs.
- Pirms stādīšanas vismaz stundu stādu paturi ūdenī, lai tas uzsūc maksimāli daudz mitruma.
- Pēc iestādīšanas apgriez dzinumu vai dzinumus, lai labāk iesakņojas un spēcīgāk aug.
- Konteinerstādus vari droši stādīt visu vasaru.
- Rozes ar atklātu sakņu sistēmu labāk stādīt rudenī – no augusta beigām līdz apmēram 10. oktobrim –, lai līdz salam izveidotos saknes. Taču Latvijā audzētāji rožu stādus galvenokārt piedāvā pavasarī.
