Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieredze
«Vainagu veidoju pavasarī!»
Ojārs Blūms, Ziemassvētku eglīšu stādījuma īpašnieks Aucē, bijušais mežsargs:
– Lai no parastās meža eglītes izaugtu skaistule, tā katru gadu ir jākopj. Kad egle izaugusi līdz jostasvietai, tai apgriež gan galotni, gan sānu zarus, šādā veidā ļaujot vairāk attīstīties zariem vainaga iekšpusē. Galotni nogriežu, atstājot 3–4 snaudošos pumpurus, cerībā, ka no tiem izveidosies jaunie sānzari, bet no galējā resnākā pumpura – jaunā galotnīte. Praksē esmu novērojis: ja eglītes vainagu veido miera perioda sākumā, rudenī, tad nākamajā gadā jaunie dzinumi biežāk slimo, sačokurojas, daļēji nokalst. Acīmredzot rudenī, kad ir vēss un mitrs, skujkoki kļūst uzņēmīgāki pret vīrusslimībām. Savukārt, ja egles griež pēc sniega nokušanas – marta beigās, aprīlī, līdz maijam, pirms izplaukst jaunie dzinumi –, tad viss ir kārtībā. Pavasarī laiks biežāk ir sauss, tāpēc griezuma vietas ātri apsveķojas un infekcija tajās neiekļūst.
«Jāizvēlas šķirnes, kas pašas veido vajadzīgo formu»
Dekoratīvo augu audzētājs Tukumā Jānis Auziņš:
– Priedes un tūjas vislabāk apgriezt pavasarī – maijā un līdz Jāņiem, bet egles – ziemas beigās, pavasara sākumā. Es to parasti daru februāra beigās, apīsinu zaru galus, piekārtoju akurātāku formu. Ja eglītes regulāri piegriež, tās izaug biezas un kuplas. Esmu griezis arī agri pavasarī – līdz rudenim jaunie dzinumi jau ir paaugušies. Zari jāapīsina tā, lai aiz griezuma paliktu 2–3 snaudošie pumpuri, no tiem pēc tam uz visām pusēm sāk augt dzinumi. Uz balteglēm attiecas tieši tas pats, arī brīnišķīgi ataug. Vēlāk pavasarī savas veidotās eglītes pabaroju ar minerālmēsliem Kemira 10–10–20, tie no atbilstošajiem ir vislētākie.
Ja cilvēks plāno dārzā stādīt stingras ģeometriskas formas kokus, tad jau sākumā būtu jāizvēlas šķirnes, kas pašas veido vēlamo vainagu. Tā var ietaupīt savu darbu. Arī eglēm ir liela formu dažādība. Kanādas egles (Picea glauca) šķirni ‘Conica’ jau daudzi zina – perfekta koniska forma ar ļoti blīvu, smalku zarojumu. Lēnaudzīga, divdesmit gadu laikā spēj sasniegt 2–2,5 metru augstumu. Tikai jāņem vērā, ka februārī un martā spilgtā saulē mēdz apdegt skujas. Skujas neapdeg parastās egles šķirnei ‘Ohlendorffii’. No mazas, omulīgi ieapaļas pusmetru augstas eglītes gadu gaitā veidojas plaši konisks (augstums 4 metri, platums 2 metri), ļoti blīvi zarots vainags ar vairākām citu citai cieši piekļautām galotnītēm. Labos apstākļos gada pieaugums var sasniegt pat 20 centimetrus. Vēl interesantāka ir Kanādas egle ‘Alberta Globe’ – vainags ir pilnīga lodīte, diametrā mazliet vairāk par pusmetru. Noapaļots vainags ir arī Serbijas egles šķirnei ‘Karel’, apmēram metrs diametrā. Savdabīga ir parastās egles šķirne ‘Nidiformis’, 1–1,5 metru augstais vainags ir kā ligzda, kompakts un blīvs, platumā no 0,8 līdz 2 metriem. Bet arī tādu ir labi pieveidot, lai forma saglabājas akurāta.
