Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Ja gribas kā pie vecmammas – melnā pirts
Stāsta pirtnieks Ojārs Bistrovs.
Iespējams, arī tevi, tāpat kā Ojāru Bistrovu, uz šādas pirts izveidi mudinās jaukās bērnības atmiņas. Ojārs savu melno pirti uzbūvēja pats, pat baļķus pirts ēkai sagādājot pašrocīgi.
«Gan smaržā ir tas smeķis, gan enerģētiski melnā pirts strādā labāk nekā parastā. Arī gaiss tajā citāds – dūmi izdedzinājuši visu kaitīgo. Tas, ka tur ir melns, nenozīmē, ka netīrs. Bet sajūtas ir grūti aprakstīt – ir pašam jāpamēģina,» tā pirtnieks raksturo melnās pirts īpašo garu.
Vēsturiski melnās pirtis esot bijušas mazas, lai tās vieglāk piekurināt. Tāpēc pirtnieks savējo būvējis, kā pats saka, par izmēru lielāku, lai nav visu laiku salīkušam pa pērtuvi jāpārvietojas. Parasti melnās pirtis ir guļbaļķu ēkas, kuras nedz apmet, nedz kā citādi apdarina. Ir tikai koks. Līdz ar to tajās gaiss arī ir pavisam citāds. Ojāra pirtī griestos ir lūka, pa kuru tiek izvadīti dūmi.
Lūka iziet uz bēniņiem, un tur, tāpat kā sendienās, var kaltēt iesalu un pēc tam darīt alu. Pirtī ir arī priekštelpa, lai būtu, kur novilkt drēbes. Taču ikdienas apģērbu tur labāk neturēt, jo visa ēka ir piesūkusies ar dūmu aromātu. Tas ātri vien sasmaržinās arī drēbes. Lai gan melnās pirtis jau ar to arī īpašas – tās sagaida mūs ar tādu kā kūpinājuma smaržu.
Pērtuvē ir krāsns, kas pēc būtības ir ugunskurs, kuram virsū ir akmeņi. Var teikt arī citādi – tas ir akmeņu krāvums, kurā iekšā tiek kurināts ugunskurs. Citi akmens krāvumu veido uz speciāli no ķieģeļiem uzbūvētas pamatnes, bet tas jau katra paša ziņā, cik tālu no autentiskā atkāpties.
Cik daudz akmeņu kraut? Pirtnieks iesaka vadīties pēc sajūtām. Ja būs par maz, nebūs siltuma pietiekami ilgam laikam. Ja krāvums būs pārāk liels, būs traka svelme un iekšā nemaz ieiet nevarēs. Protams, var arī kurināt mazāk. Krāvumam izmanto laukakmeņus, piemērotāki esot upēs vai jūrā atrastie.
Sākumā melnā pirts kārtīgi jāizkurina, tas var aizņemt vairākas stundas. Kurināšanas laikā, lai piemestu vēl malku, pie ugunskura rāpus jārāpo, pirms tam nedaudz pavēdinot piedūmojumu.
Kad akmeņi pamatīgi uzkarsuši – tiem būs pat vairāki simti grādu –, izgrābj ogles un pelnus, lai telpā nebūtu tvana gāzes. Uz akmeņiem tiek novietots čuguna katls, kur uzsildīt ūdeni. Auksto ūdeni vienkārši sanes pirtī.
Tad siltajā sezonā vismaz pusstundu vēdina ārā dūmus, aukstajā – mazāk. Noskalo sodrējus no lāvām, un viss gatavs pirtī iešanai.
Melnajā pirtī karstuma pietiekot vismaz četrām stundām, bet tas atkarīgs arī no pirtī gājēju skaita un citiem parametriem. Pirts pēc kurināšanas ir silta arī otrajā dienā, protams, ne tik, lai uzmestu garu.
