Gribu bumbierus kā veikalā

Lai neapjuktu šķirņu piedāvājumā, pirms iegādāties stādus, vispirms padomā – ko tu gribi un cik plaša vieta tavām vēlmēm būs vajadzīga. Tāpat jāzina, vai vēlēsies augļus uzglabāt vai apēst uzreiz. Ja stādīšanai paredzētā vieta atļauj, tad parasti tiek izvēlētas trīs šķirnes: vasaras (augļi baudāmi jau vasaras otrajā pusē, parasti tie neglabājas vai glabājas ļoti īsu laiku), rudens (augļi ienākas augusta beigās, septembrī; augļus var uzglabāt, ja novākti pareizā gatavībā) un ziemas (augļi parasti nav lietojami uzreiz pēc novākšanas, tos uzglabā vēsās telpās no 0 līdz mīnus 1 grādam). 

Kāda būtu mana izvēle? Jau daudzus gadus viena no iecienītākajām šķirnēm ir Krievijā izveidotā rudens un agra ziemas šķirne ‘Mramornaja’ (attēlā). Tai ir laba ziemcietība un skaisti, garšīgi augļi, kas vācami septembra sākumā. Augļi  – saldi, sulīgi un vairāk kraukšķīgi nekā kūstoši. Šī ir tradicionāla deserta šķirne, kuras augļus var baudīt uzreiz, noraujot no koka, kā arī piemērotos apstākļos pāris mēnešu uzglabāt. Bumbieri nezaudē savas labās garšas īpašības pat vēsākās un ne tik saulainās vasarās. Biezās un sīkstās mizas dēļ izturīgi transportējot.

Arī koka vainags neprasa ieguldīt daudz darba tā veidošanā. Ik gadu vajadzēs izplēst tikai viengadīgās vasas jeb ūdenszarus. Arī izturība pret bumbieru slimībām kopumā ir laba, tomēr pēdējos gados vecākos kokos novēroti daudzi sasprēgājuši augļi, kuri pēc tam bojājas un pūst. Par vienu no bumbieru pūšanas iemesliem uzskatāmas svārstīgas temperatūras un mitruma apstākļi augļu briešanas periodā. Šajā gadījumā, tiklīdz kokā pamanīti sasprēgājuši vai puvuši augļi, tie nekavējoties jālikvidē.

Citi lasa

Piemiņas stāsts

Mirusi filmas «Briljanta roka» blondā skaistule Svetličnaja. Viņa vairs nevienu neatpazina…

Marta Kalniņa

Attiecības

Timmas sieva Sedokova beidzot komentē abu attiecības: Laikam vajadzēs dzert baldriānu…

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Vēl es iestādītu vēlo vasaras, agro rudens šķirni ‘Talsu Skaistule’, kas ir no senākām un pārbaudītām tautas selekcijas šķirnēm. Tai gan ir pasīki augļi (60–90 g), tomēr to lielums ir izlīdzināts un garša teicama katru gadu. Mīkstums maigs, smalkgraudains, sulīgs, pilnīgi kūstošs, bez akmeņšūnām, ar patīkamu garšu un aromātu. Koks veido lielu augumu, ražot sāk vēlu, bet  – ražo katru gadu un bagātīgi. Izturība pret slimībām laba, lai gan dažos dārzos uz augļiem novērots kraupis.

Vēla rudens, agra ziemas šķirne, kas ražo bagātīgi un katru gadu, ir šķirne ‘Desertnaja Rossošanskaja’. Bumbieri vākšanas gatavību sasniedz septembra otrajā pusē. Augļi ir palieli, līdz 200 g, kraukšķīgi, ar labu garšu, tie ir ēdami uzreiz no koka un labi uzglabājas. Tiesa, vēsās vasarās trūkst salduma. Bumbieru forma ir ieapaļa – bieži vien tos sajauc ar āboliem. Koks veido lielu augumu ar platu, paretu vainagu, kas viegli kopjams. Šķirne ražo bagātīgi, bet vecāki koki mēdz ražot periodiski. Jāatceras, ka šai šķirnei augļi vākšanas gatavībā birst. Šķirne ir slimībizturīga, ziemcietīga.

Ja tevī mīt kolekcionāra gars, tad ikvienā no iepriekš minēto šķirņu kokiem trešā gada pavasarī, ziedēšanas laikā, kad notiek intensīva sulu cirkulācija, uz pirksta resnuma sānzariem iespējams iepotēt vēl vairākas šķirnes. Un šeit jau izvēle ir daudz plašāka! Proti, ziemcietīgas šķirnes bumbieres vainagā vismaz 1,5 m augstumā no zemes vari droši iepotēt visas tās šķirnes, ko zemās ziemcietības dēļ nav iespējams audzēt uz sava stumbra.

Turklāt ar potēšanas palīdzību vienā kokā iespējams audzēt dažādas šķirnes ar atšķirīgu ienākšanās laiku – gan vasaras, gan rudens, gan arī ziemas šķirnes. Uz ziemas šķirnes koka var potēt vasaras šķirnes un otrādi. Dažreiz gan tas ietekmē augļu ienākšanās laiku: ja uz vasaras šķirnes uzpotē ziemas šķirnes, augļi bieži vien ir krāsaināki un agrāk ienākas. Katrā ziņā tas ir aizraujoši! Uz potētajiem zariem raža sagaidāma agrāk nekā uz augsnē stādītiem stādiem. Šāds koks aizņems maz platības, ražos augļus ar atšķirīgu ienākšanās laiku un kalpos kā interesants akcents dārzā. 

PATURI PRĀTĀ! Jebkuru šķirņu potzarus ik novembri var pasūtīt un pavasarī saņemt Dārzkopības institūtā, to cena – aptuveni 1 eiro gabalā. No viena potzara var iegūt trīs potējumus.

Par stādīšanu un kopšanu

Pirms bumbieru kociņa stādīšanas vienmēr jāatceras dažas svarīgas lietas, lai tas labi justos un bagātīgi ražotu.

• Bumbieres ir kaprīza kultūra – tām vairāk nekā ābelēm nepieciešams siltums, mitrums un barības vielas, tāpēc stādīšanai jāizvēlas dārza vislabākā vieta un tai jābūt aizsargātai no vējiem. Bumbieres audzēšana būs daudz vieglāka un patīkamāka, ja radīsi tai labākos apstākļus.
• Bumbieres vislabāk stādīt agri pavasarī, pēc augsnes atkušanas, kamēr tajā ir pietiekami daudz mitruma. Pēc stādīšanas, neņemot vērā mitrumu augsnē, kociņš obligāti jāsalej. Tāpat laistīšana jāturpina vismaz reizi nedēļā mēneša garumā. Viengadīgai bumbierei ir 20–30 cm gara mietsakne un dziļu bedri stādīšanai nevajag. Bedrē ieber kompostu un stāda kociņu, apberot to ar augsni līdz potes vietai – lai tā kādu centimetru ir apsegta.
  
  Pēc iestādīšanas bumbierīte noteikti jāapgriež, lai veicinātu kociņa zarošanos. Iestādot viengadīgu acotni, kociņš jāsaīsina līdz 0,9–1 m augstumam. Ja stādiņš nav sasniedzi vajadzīgo augstumu, tad apgriež tikai pašu viciņas galiņu. 
• Bumbierēm piemīt tendence veidot vainagu ar izteikti vertikāliem zariem un šauriem atzarošanās leņķiem, tādējādi palēninot ražošanas sākumu. Galvenokārt šī iemesla dēļ pareizai vainaga ieveidošanai pirmajā gadā ir ļoti svarīga nozīme.
  
  Kam jāpievērš uzmanība? Uz jaunā koka stumbra apmēram 80 cm augstumā no zemes nedrīkst ļaut plaukt pumpuriem. Ja tie tomēr plaukst, pumpurus ar roku notrauc. No tiem jaunajiem zariem, kas aug virs 80–100 cm, izvēlies divus spēcīgākus, kas jāveido par skeletzariem. Lai paplašinātu atzarošanās leņķus, zariņu uzmanīgi noliec un pie zara pamatnes iespraud veļas knaģi. Vislabāk tas izdodas tieši ar koka knaģīti. Zaru atliekšanai vari izmantot arī gumijas. Knaģīti vai gumiju ņem nost apmēram pēc 3–4 nedēļām. Šo procedūru jāpaspēj izdarīt laikā, kad jaunais zariņš jeb dzinums ir zaļš un nav vēl pārkoksnējies. Tāpat atliec arī nākamos dzinumus, ievērojot apmēram 20–30 cm lielu attālumu starp tiem. Visas vasaras garumā jāraugās, lai kociņa galotnītei netraucētu augt konkurentzari. Ja tādi parādās, izlauz.
• Pirmos gadus pēc stādīšanas, parasti līdz ražošanas sākumam, vadzaru ik pavasari saīsina par 30–50 procentiem, lai veicinātu sīkāku, īsāku, nenoēnotu zaru veidošanos galotnes virzienā. Arī tiem nepieciešama atzarošanās leņķu paplatināšana. Vainags jāveido konisks – eglītes formā. Koka augstumam nevajadzētu pārsniegt divarpus metrus. Ja koks izaudzis augstāks, vadzars atkal jāsaīsina līdz 2,5 m un par jauno vadzaru jāizvēlas kāds no sānzariem, kas atbilst šim augstumam.
• Pirmajos gados ap bumbierīti apdobei jābūt tīrai no nezālēm. 
  Ja stādot šīs lietas ievērosi, tavs bumbieru kociņš braši augs un tā kopšana problēmas neradīs. Vien atceries reizi gadā izgriezt visus mehāniski vai kaitīgo organismu bojātos, greizi augošos zarus, kā arī izplēst ūdenszarus. Jauniem, spēcīgi augošiem kokiem vainags jāveido vasarā, ūdenszarus izlaužot, nevis nākamajā pavasarī izgriežot. Ražojošu koku vainaga pazemināšana jāveic vasarā. Bumbieres labi pacieš apgriešanu, tāpēc pat veciem kokiem pārāk augstas galotnes drīkst apzāģēt. 

Kāds ir LABS bumbieres stāds? 

Bumbierēm viengadīgie stādi no kokaudzētavas parasti ir vai nu pilnīgi bez sasteigtajiem dzinumiem, vai arī tie ir ļoti īsi un maz, tāpēc šādi stādi apmēram 1,2–1,5 m augstumā tikai jāsaīsina. Sānzaru ieveidošana iesācējam nebūs viegla, to labāk vispirms apgūt praktiskās nodarbībās vai uzticēt veikt pieredzējušam dārzniekam. Ja vainagu ieveidošanā pieredzes nav, labāk izvēlēties divgadīgus stādus ar jau izveidotiem sānzariem. Neiesaku izvēlēties kociņus ar ļoti spēcīgiem stumbriem un zariem, kas ir pārbaroti un mazāk ziemcietīgi. Nākamās ziemas bargums nav paredzams. 

Ja bijusi ziema ar salu, pirms pērc bumbieres stādu, iepriekš pārbaudi, vai stumbri kokaudzētavas pierakumā nav nosaluši vai izsutuši. To var izdarīt, ar nadziņu vai nazīti nedaudz ieskrambājot stumbra miziņu. Dzīvam kociņam zem mizas vajadzētu būt zaļam. Nogriežot ar šķērēm zaru galus, tas nekas, ja kambijs ir melns. Bumbieres ir ar augstu reģenerēšanās spēju, un kambijs labos augšanas apstākļos darbosies ļoti aktīvi, veidojot veselīgu audu slāni ap bojātajiem audiem.

Kas posta bumbieres?

Pēdējā laikā bieži dzirdēts, ka nav vērts stādīt bumbieres – ar tām notiek visvisādas ķibeles: bumbieru-kadiķu rūsa, kur nu vēl kraupis un puves… Tomēr zinu un ticu, ka dārzkopji ir cīnītāji, lai gan gados, kad bumbieres apsēduši dažādie mošķi, ir izaicinājums neņemt rokā zāģi, bet palīdzēt kociņam tikt ar ligām galā. Kā?

Bumbieru lapu blusiņas

Tāpat kā laputis, tās dzīvo kolonijās lapu apakšpusē vai virspusē un barojas ar lapu šūnsulu. Īpaši tās iecienījušas jauno dzinumu lapu kātiņus, kur blusiņas intensīvi arī vairojas.

Barojoties blusiņas izdala lielu daudzumu lipīga, salda šķidruma, kas tek uz leju un nosedz visus zarus, lapas, augļus. Eksudāts pievilina dažādus citus kaitēkļus un ir labvēlīga vide kvēpsarmes attīstībai. Tā ir sēņu izraisīta slimība, kuras rezultātā augus pārklāj blīva, melna sēņotnes kārta. Kaitēkļu un kvēpsarmes ietekmē kokiem pirms laika nobirst lapas, augļi ir kroplīgi, pilnvērtīgi neattīstās…

Kā ierobežot?

• Samazināt kaitēkļu daudzumu var, notīrot veco mizu un ķērpjus no koku stumbriem un zariem, kā arī rudenī savācot nobirušās lapas, jo lapu blusiņu tēviņi un mātītes ziemo mizas plaisās un nobirušajās lapās.
• Svarīgs un efektīvs pasākums ir koku vainagu maksimāla izretināšana un izgaismošana, tā radot nelabvēlīgus apstākļus lapu blusiņas un kvēpsarmes attīstībai.

Pangērce

Arī spēj nodarīt lielu kaitējumu jaunajiem kociņiem – tā bojā gan lapas, gan augļus. Ērču sūkumu vietās uz bumbieru lapām veidojas pangas (uzbriedumi) – sākumā zaļgandzeltenas, vēlāk sarkanīgi brūnas vai pat melnas abās pusēs galvenajai dzīslai. Pangām saplūstot kopā, veidojas tumši laukumi. Ar laiku pangas sažūst un ērces pāriet uz jaunām lapām. Novērots, ka dažām šķirnēm ērces nodara lielākus bojājumus nekā citām. Pieaugušas ērces ziemo bumbieru pumpuros un zem mizas. 

Kā ierobežot?

• Maziem kociņiem lapas ar pangērces bojājumiem noplūc un sadedzini.
• Ar pangērcēm barojas derīgie kukaiņi – mārītes, zeltactiņas, skrejvaboles un citi. Tāpēc atstāj tiem patvēruma vietas – nenopļautu pļavas strēli vai zaru kaudzīti.

Bumbieru-kadiķu rūsa

Tās ppazīmes tu droši vien jau pazīsti – nelielie, oranžie plankumi uz bumbieru lapām dārzkopjiem nav nekas jauns, taču slimības ierobežošana mazdārziņos vēl joprojām ir problemātiska, lai gan pēdējo divu gadu sausie pavasari ir krietni samazinājuši slimības izplatību.

Jāpiebilst, ka pret šo kaiti nav pilnīgi izturīgu bumbieru šķirņu. Slimības izplatība atkarīga vienīgi no laikapstākļiem agri pavasarī (slapji un drēgni pavasari ir šīs slimības sabiedrotie), kā arī no vietas, kur bumbiere iestādīta. Viena mazdārziņa robežās ir novēroti gan stipri inficēti, gan mazāk inficēti vienas šķirnes koki. Neraugoties uz slimības sarežģīto ciklu un daudzajiem nezināmajiem, zinātnieki Dobeles Dārzkopības institūtā nav likušies mierā un turpina darbu pie bumbieru-kadiķu rūsas izpētes, meklējot iespējas nākotnē selekcionāriem radīt izturīgas šķirnes.

Kā ierobežot?

• Dekoratīvo kadiķu iznīcināšana vai audzēšana pēc iespējas tālu (vismaz 500 m rādiusā) no bumbierēm ir visefektīvākais bumbieru-kadiķu rūsas ierobežošanas paņēmiens. Taču tas ir pilnīgi neiespējami, ja dārziņš atrodas pilsētā. Rūsas ieņēmīgi ir Ķīnas (Juniperus chinensis), Virdžīnijas (J. virginiana) un kazaku kadiķi (J. sabina).
• Kā alternatīva kadiķu iznīcināšanai ir to veidošana un retināšana, kā arī to zaru, kuriem ir izteiktas infekcijas pazīmes, izgriešana, kas jāveic, kad pamanāt tumši brūnus, samtainus izaugumus uz kadiķa zariem vai pirms sporu izlidošanas pavasarī, tātad – pirms parādās oranži gļotainie veidojumi. 

Bumbieru kraupis

Inficē lapas, augļus, dzinumus, kā arī ziedus un ziedkātus. Tie priekšlaicīgi nobirst, un neveidojas augļi. Pirmās pazīmes parādās uz lapām – zaļganbrūni, samtaini, izplūduši plankumi ar tumšu, samtainu apsarmi. Stipras infekcijas gadījumā tādi paši simptomi parādās uz augļiem un dzinumiem. Inficētie augļi saplaisā, bet dzinumi nīkuļo vai atmirst. Infekcijas avots ir iepriekšējā gadā inficētās lapas un augļi, kā arī ieņēmīgas šķirnes. 

Kā ierobežot?

• Efektīvai bumbieru kraupja ierobežošanai galvenais ir fungicīdu lietošana, tomēr slimības izplatību ievērojami samazina arī profilaktiskie pasākumi – vēlā rudenī nobirušo lapu un bojāto augļu savākšana un sadedzināšana, jo kraupja sporas saglabājas augu atliekās. 

6 svarīgas lietas par bumbierēm

1. Bumbieres ir kaprīzākas par ābelēm, tām vairāk nepieciešama saule un aizvējš. Labas bumbieres izaugs tikai dziļā, auglīgā, caurlaidīgā augsnē. Augsts gruntsūdens tām neder. Gleznās šķirnes labāk audzēt vieglākās, smilšainākās augsnēs, tur kvalitāte ir labāka.
2. Bumbieres ražos bagātīgāk, ja dārzā augs vismaz divas dažādas vienlaikus ziedošas šķirnes.
3. Bumbieres sāk ražot vēlu – parasti piektajā sestajā gadā pēc iestādīšanas. Paātrināt ražošanas sākumu var, izvēlētās šķirnes zaru iepotējot jau augošas bumbieres vainagā. Tad bumbiere var sākt ražot jau otrajā gadā pēc iepotēšanas vainagā.
4. Latvijā stādaudzētavas piedāvā šķirnes uz sēklaudžu potcelmiem, kas nozīmē, ka koki veidos samērā spēcīgi augošus kokus ar lielu augumu.
5. Vainaga sakopšana – krustām augošo zaru izgriešana un ūdenszaru izplešana, kā arī augļu retināšana – reizi gadā uzlabos bumbieres veselību, paaugstinās ražību un augļu kvalitāti. 
6. Ja bumbierēm novērojami spēcīgi pieaugumi un lapas ir veselīgi zaļas, mēslošana nav nepieciešama.