Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Saeimas deputāts, politiķis un bijušais ministrs Uldis Augulis gada laikā kļuvis ne tikai par vēl vienas atvases tēvu, bet arī par saimnieku diviem vācu dogiem, kuru gigantiskie izmēri neatstāj vienaldzīgu nevienu.
– Zīdainis un divi milzīga izmēra suņi. Reti kurš izšķirtos par labu šādai kombinācijai, turklāt vienlaikus. Esat ļoti drosmīgs vai ļoti liels vācu dogu fans?
– Patiesībā domas par diviem dogiem mums sākotnēji nebija. Mums mājās jau dzīvoja skotu nokareno ausu kaķis, taču manai sievai bija ļoti liela vēlme pēc vācu doga. Viņa ir šo suņu fane jau kopš bērnības, jo ģimenē bija šīs šķirnes suņi. Tolaik sieva gaidīja mazo, un es nespēju pretoties grūtnieces vēlmēm. Tā mūsu mājās nonāca mūsu melnbaltā vācu doga kucīte Skubija.
– Jums pirms tam ir bijusi pieredze ar suņiem?
– Man bijuši gan labradori, gan vācu aitusuņi, taču saskarsme ar vācu dogiem man ir pirmo reizi mūžā. Jāatzīst, ka neesmu vīlies, – ļoti gudri suņi.
– Vācu dogs nav populārākā šķirne Latvijā, un kucēnu metienu nav daudz. Kā tikāt pie savējā?
– No kluba. Latvijā vācu dogu tiešām nav daudz – vidēji viens metiens gadā. Taču mums ļoti paveicās. Vienai kucītei bija piedzimuši kucēni, kas visi bija rezervēti, taču, sākoties koronavīrusa pandēmijai, viens kucēns – meitenīte – atbrīvojās. Viņai bija paredzēts ceļš uz Lielbritāniju, taču Covid-19 dēļ visas robežas bija ciet, un kucēns palika Latvijā. Tāpēc tā bija tīrākā veiksme, ka mēs tik ātri tikām pie vācu doga. Citkārt mums pēc kucēna būtu jāstāv garā rindā.
– Kāpēc nosaucāt viņu pat Skubiju?
– Ciltsrakstos viņai, protams, ir cits vārds – garš un sarežģīts. Vārdu Skubija mēs sen jau bijām izdomājuši. Tas radās populārās multfilmas Skubijs Dū ietekmē.
– Kā ģimenes locekļi reaģēja uz jūsu lēmumu iegādāties vācu dogu, kurš jau kucēna vecumā ir teļa augumā. Nemēģināja atrunāt?
– Sākumā opis nebija īpaši priecīgs par šo domu, skandināja, vai tiešām mums tas vajadzīgs, jo tomēr zīdainis būs mājās utt. Taču mēs bijām stingri nolēmuši un zinājām, ka tiksim galā.
– Kā sagatavojāt māju mazā kucēniņa ienākšanai?
– Novācām uzreiz no galdiem visu, kas plīstošs un vērtīgs, uzlikām visu iespējami augstāk un tālāk, lai suns netiek klāt. Mūsu lielais suns gan tagad ir tik milzīgs, ka pienāk pie galda un uzliek uz tā galvu – izstiepjoties viņš būtu pieauguša cilvēka garumā. Taču arī Skubija, kas tagad ir astoņus mēnešus veca, nebūs daudz mazāka. Viņa vēl augs (intervija publicēta 2021. gadā žurnāla ASTES aprīļa numurā. – red.)
– Kādas bija jūsu pirmās dienas kopā?
– Skubija ļoti labi iejutās. Sākumā bija nelielas problēmas ar ārā prasīšanos, bet ar to ātri tikām galā. Arī ar graušanu mums nebija kreņķu – viņa sagrauza, šķiet, tikai vienu krokšu un čību pāri. Tas arī viss.
– Kad Skubija jau bija iedzīvojusies un bijāt cits ar citu apraduši, jūsu mājās ienāca vēl viens vācu dogs. Turklāt jau pieaudzis.
– Jā, viņa vārds ir Čīno. Viņam ir ļoti sarežģīts dzīvesstāsts, savos trijos dzīves gados suns pieredzējis ļoti daudz – vairākkārtēju nodevību no cilvēku puses, bailes, neziņu un pat badu.
Par Čīno uzzinājām no suņu kluba. Kad viņš vēl bija mazs, aizceļoja no Latvijas uz Somiju. Taču Somijā suņa saimnieki no viņa atteicās. Viņi bija vegāni un par tādu bija centušies pataisīt arī suni. Čīno bija ļoti nobadināts. Somijā viņam atrada citu saimnieci, taču ar kundzīti gadījās nelaime – viņa salauza gūžu, un no Čīno atkal atteicās.
Pēc notikušā Somijā tika pieņemts lēmums suni vest atpakaļ uz Latviju. Te viņam bija atrasta pagaidu ģimene. Kad uzzinājām par Čīno likteni, manai sievai iedegās Mātes Terēzes instinkts, tik ļoti gribējās viņam palīdzēt, tāpēc pieteicāmies klubā, ka mēs varētu viņu ņemt pie sevis.
– Vai šis lēmums jums nāca viegli?
– Grūti. Jo man bija uztraukums par bērniem, kā viņi sadzīvos kopā, kā suns izturēsies un attieksies pret Skubiju. Šaubas bija lielas. Taču, izvērtējot visus par un pret un ņemot vērā sievas pieredzi šo suņu audzināšanā, nolēmām mēģināt. Tas nebija mirkļa emocionāls uzplūds, pret šo lēmumu izturējāmies ļoti atbildīgi.
Sākumā braucām pie suņa ciemos. Gribējām, lai Skubija ar Čīno aprod, lai bērni iepazīstas, lai jaunais suns iepazīst apkārtni. Gluži kā ar audžubērnu – devāmies vairākas reizes skatīties, lai saprastu, vai mēs viņam patīkam. Čīno tika veikts arī agresijas tests, tas mums bija ļoti svarīgi, lai mēs pieņemtu gala lēmumu. Un tests uzrādīja, ka viņš nav agresīvs.
– Vai draugi neteica: «Uldi, nu tas jau ir par traku, divi milzu suņi mājā!»?
– Nē, draugi to pieņēma kā faktu. Vienīgais, kas atkal bija nemierā, bija opis, kurš neuzskatīja, ka tā ir prātīga doma. Taču mēs viņu atkal pārliecinājām, ka viss būs labi.
– Cik ilgi Čīno jau ir pie jums?
– Nu jau vairāk nekā mēnesi. Viņš ir ļoti labi pie mums iejuties, arī ar Skubiju lieliski sadzīvo. Vienīgā problēma mums šobrīd ir ar Čīno astes galu. Iespējams, viņu pārvedot, tas ir bijis kaut kur iespiests vai arī viņš pats to pret kaut ko ir spēcīgi atdauzījis, grūti spriest. Tāpēc tagad ņemamies, lai to saārstētu. Lielākā problēma dzīšanas procesā ir tā, ka viņš staigājot to asti visapkārt klapē kā tādu vāli. Tāpēc galiņš atkal un atkal tiek savainots. Kādus tik mēs eksperimentus ar aptīšanām neesam veikuši – varēsim nākotnē piestrādāt par tinējiem.
– Tik lielus suņus savaldīt bez suņu skolas būtu neiespējami. Kurš no jums apmeklē kinologu?
– Mazā vēl tagad iet suņu skolā, arī sievai ir liela pieredze šo suņu audzināšanā, savukārt Čīno jau apguvis visas paklausības komandas un ar viņu nav nekādu problēmu. Nākot iekšā mājā, pats apstājas, paceļ kājas, lai varam tās noslaucīt un viņš nepielāčotu istabu.
– Kas suņiem mājās kategoriski ir aizliegts?
– Mēs īsti neļaujam viņiem brīvi pa istabām skraidīt un ārdīties. Viņiem ir dotas visas iespējas to darīt ārā. Lielajā istabā katram pie loga nolikts savs pufs, kur viņi var atpūsties un redzēt visu apkārt notiekošo.
– Jūsu dēliņš Kristofers drīz sāks staigāt. Nav bažu, ka Skubija un Čīno spēlējoties var nonest viņu no kājām?
– Būs ļoti jāuzmanās. Īpaši jau skrienot mazo var viegli apgāzt. Taču suņi pret bēbi ir ļoti, ļoti uzmanīgi. Kad viņš spēlējas uz sedziņas, viņi kā aukles vaktē. Īpaši Skubija.
– Kāds suņiem ir svars?
– Čīno nesen bija pie veterinārārsta uz poti, un viņam bija 78 kilogrami. Skubijai pagaidām ir kādi 50 kilogrami – viņa vēl ir kucēns.
– Kā jūs dogus vedat pie veterinārārsta? Īrējat furgonu?
– Nē, mašīnas bagāžniekā. Divatā viņi gan nav braukuši, bet pa vienam tīri labi tur ielien. Nav ne vainas.
– Sabiedrībā valda stereotips, ka tik milzīgi suņi jābaro ar tonnām barības.
– Tā gluži nav. Dodam viņiem profesionālo barību, kas domāta liela izmēra suņiem, un arī svaigu liellopa gaļu. Tā gan pazūd 30 sekunžu laikā. (Smejas.)
– Vai nav tā, ka šajā suņu saradināšanas procesā Covid-19 pandēmija jums nospēlēja par labu?
– Tieši tā, nesen vēl par to ar sievu runājām. Ja nebūtu šīs piespiedu strādāšanas no mājām, kad mēs nemitīgi varam būt klāt un pieskatīt suņus, kā tad viss būtu?!
– Kad Latvijā tiks noņemti visi ceļošanas ierobežojumi un jūs ar ģimeni kaut kur plānosiet aizbraukt, kuram drosmīgajam uzticēsiet pieskatīt savus mazos sunīšus?
– Droši vien opim ar omu. Aiz žoga viņi ar Čīno jau iepazinušies, jo klātienē jau nedrīkst vēl tikties. Vispār interesanti, bet Čīno, ja kāds pienāk pie žoga, īpaši, ja tas ir vīrietis, uzrej visai dusmīgi, taču uz sievietēm viņš tā nereaģē.
– Varbūt vīrieši viņam darījuši pāri?
– Tā varētu būt, viņš daudz cietis gan fiziski, gan emocionāli. Droši vien no atmiņas tas nekur nav pazudis.
– Par spīti tam, Čīno tieši jums, nevis jūsu sievai Laumai ir pieķēries.
– Jā, viņš man visur līdzi staigā kā tāda aste. Laikam uzreiz novērtēja, kurš mājās ir saimnieks.
Kopā ar mani viņš piedalās Saeimas sēdēs, skatās ziņas, mēs varam kā vīrs ar vīru parunāt.
– Kā jūsu runcis Tīģeris uztvēra faktu, ka mājās ienāk ne tikai zīdainis, bet divi suņi. Tā taču ir milzīga konkurence!
– Pieļauju, ka iekšēji viņš mūs nolamājis pēdējiem vārdiem ne vienu reizi vien, jo galu galā viņš ir šīs mājas karalis. Tā vismaz viņš domā.
– Vai, redzot jūsu skaistos vācu dogus, draugi un kolēģi nav izrādījuši vēlmi arī tādu iegādāties?
– Ir, ir! Vairāki jau pēta, vai nav kādai kucītei metiens.
– Jūsu suņi ir sterilizēti?
– Nē! Čīno ir ar lieliskiem ciltsrakstiem. Klubs saka, ka viņš ir labs gan pavairošanai, gan izstādēm, jo viņš patiešām ir skaists, ar nevainojamu eksterjeru. Tāpēc Čīno jau pieteiktas divas brūtes. Būtu grēks tādus gēnus laist vējā. Arī Skubija, ņemot vērā kluba līgumu, mums jāsapāro vismaz vienu reizi. Tāpēc kucēni mums vēl priekšā.
– Tad jau varbūt trešo vācu dogu paņemsiet?
– Nē, nē, nē! Pagaidām pietiks. (Smejas.)
