Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Divdesmit gadus tu vadīji mākslas galeriju Putti, izstādes un komunikācija ar māksliniekiem bija tava ikdiena. Vai šis darbs tev vairs nedeva gandarījumu?
– Es tiešām visu šo laiku esmu bijusi starp cilvēkiem – runājusies, mācījusies, iepazinusies, darbojusies, braukusi, skrējusi, skatījusies, jo mani daudz kas interesēja. Bet jau pirms kāda laika sāku izjust to, ka pasaule ap mani kaut kā sāk griezties ļoti ātri. Lai galerija turpmāk varētu strādāt, tajā vajadzētu ieviest lielas izmaiņas, kā arī iepludināt daudz svaigu zināšanu. Es vairs nespēju sajust sevī tādu jaudu. Turklāt neesmu tehnoloģiju cilvēks, un mani nogurdina sēdēšana visu dienu pie datora. Sapratu, ka šis darbs man prasa pārāk daudz laika, spēka un enerģijas un es to visu darīt vairs nespēju un nevēlos. Nolēmu, ka Putti kā rotu galerija ir jāslēdz un jāsāk piepildīt mans jaunais sapnis par dzīvi laukos.
Galerijā strādāju no rīta līdz vakaram, neredzot un neizjūtot gadalaiku maiņas. Es vēlos, lai laiks iet lēnāk, vēlos izjust saules starus uz savas ādas, baudīt sniegu, vēju un lietu uz sejas. Brist ar gumijas zābakiem pa dubļiem, bet galvenais – kustēties. Šobrīd vairāk par visu vēlos pavadīt svaigā gaisā visu dienu. Jā, mani svaru kausi ir nosliekušies uz miera pusi.
– Daudziem droši vien tavs paziņojums šķita negaidīts. Izsmalcinātā Agita un lauki – vai tiešām?!
– Doma par pārcelšanos uz dzīvi laukos manī bija ielavījusies jau samērā sen, tikai mans mīļotais cilvēks Andris tai pilnībā nebija gatavs. Es sapratu, ka pārliecināt viņu nebūs viegli un ātri, bet ne neiespējami. Kad es par savu ieceri ieminējos draugiem, tad viņi tikai pasmaidīja un teica: «Nē, tu to neizturēsi, labākajā gadījumā kādu gadu.» Sākumā pat viņus centos pārliecināt par pretējo, bet tagad vairs tam laiku netērēju un lēnām eju uz savu mērķi.
– Bet jums jau šobrīd ir ārpilsētas māja Babītē. Ar to nepietika?
– Kad strādāju Rīgā, galerijā, tad šis paplašinātais dzīvoklis jeb māja ar nelielu dārzu, mauriņu, pirti un baseinu bija tas, kas vajadzīgs. Man pilnībā ar to pietika, un savos mazajos kvadrātmetros jutos laimīga.
Tagad vēlos nobāzēties vienā vietā laukos, dzīvot, strādāt un veltīt laiku tikai sev un dabai. Vēlos dzīvot saskaņā ar dabu, nevis cīnīties ar to.
Tāpēc droši vien mēs nepaturēsim Babītes māju. Bērni diez vai tajā gribēs dzīvot, bet pašiem uzturēt vairākas mājas prasītu pārāk lielus līdzekļus.
Kad sāku ieminēties Andrim par dzīvošanu laukos, viņš teica, ka vislabprātāk pārceltos uz dzīvi Rīgas centrā un lasītu grāmatas. Tad es kā taktikas līdzekli ik pa laikam izmantoju jūsmošanu par lauku dzīvi. Sākumā bija strikts nē, bet ar laiku viņš iesaistījās zemes gabala meklēšanā. Andris bija tas, kurš atrada Dūrmuižu. Vietu, no kuras es vairs negribēju braukt prom.
– Tas bija 95 hektāru liels zemesgabals Blīdenē.
– Lai arī man patīk draugu atjaunotās mājas ar senām mēbelēm, man tādas mājas, kurās kāds jau ir dzīvojis, neder. Gribējās nopirkt tikai zemi un pēc tam domāt, ko ar to darīt tālāk.
Sākumā mums abiem šķita, ka varētu pietikt ar kādiem 20, 30 hektāriem. Bet, kad apskatījām vairākus īpašumus, sapratām, ka vēlamies kaut ko lielāku.
Tad pārgājām jau uz 50 hektāru lielu zemes īpašumu apskati. Bet pagājušajā vasarā kādā vakarā Andris teica, ka atradis 95 hektāru lielu zemes gabalu. Es uzreiz teicu – braucam skatīties! Mēs aizbraucām, un es ieraudzīju teritoriju ar pakalniem, kuros ganījās brieži, dīķiem, kuros peldēja gulbji, pīles, pļavām, pa kurām pastaigājās dzērves, un pāri laukam skrienošu rudu lapsu. Šajā zemes gabalā nebija nevienas mājas, tikai viens neliels koka šķūnis. Tās bija zīmes.
Es uzreiz sajutos piederīga šai vietai. Andris nākamajā dienā paziņoja: «Labi, pērkam!»
– Ko tu gaidi no dzīves laukos?
– Man vairs negribas būt ne īpašuma, ne mantu vergam. Vēlos mazu māju minimālisma stilā.
Mans sapnis ir turēt kādus četrus zirgus, kuri varētu ganīties brīvā dabā. Un tie nebūs ne sporta zirgi, ne rikšotāji, bet veci, nevienam vairs nevajadzīgi zirgi, kuriem vēlos nodrošināt jaukas vecumdienas. Kāpēc tieši zirgi? Es nezinu. Varbūt tāpēc, ka ļoti mīlu, bet vienlaikus baidos no viņiem. Varbūt vēlos pārvarēt šīs bailes. Turklāt zirgi ļoti jūt stresainumu, tāpēc man droši vien būs jāstrādā pašai ar sevi, lai dabūtu sevī iekšējo mieru. Manai draudzenei pieder zirgi, un esam sarunājušas, ka braukšu pie viņas mācīties tīrīt stalli, apieties ar zirgiem un jāt. Vienu zirgu jau esmu noskatījusi. Draudzība ar zirgiem – tā man varētu būt jauna mācību skola.
Otra mana vēlme ir turēt vistas.
– Tu jau esot paguvusi apmeklēt lekcijas vistkopībā.
– Jā, mēs gājām uz šīm lekcijām kopā ar mākslinieci Terēzi Gruntmani. Bija interesanti. Kaut arī, kad tikko apprecējāmies ar Andri, mēs dzīvojām privātmājā Zolitūdē un mums bija dažas vistas. Tā ka pilnīga iesācēja šinī jomā neesmu. Vistas man patīk jau kopš bērnības, kad pavadīju vasaras pie vecmāmiņas laukos.
– Kādas tu atceries šīs vasaras?
– Tēta mamma dzīvoja Zemītē, ciemā Kandavas novadā, un padomju laikos strādāja par pastnieci. Pasts toreiz atradās Kukšu muižā, un viņa pastu izvadāja ar zirgu. Tad nu es šad tad viņai braucu līdzi. Toreiz man likās, ka zirgs ar ratiem ir parasts braucamais.
Bet neteikšu, ka man ļoti patika laukos. Vecmāmiņa gan man nelika daudz strādāt, tikai padarīt dažus nepieciešamākos darbiņus – pabarot cūkas, trušus un vistas, kā arī aizvest un atvest zirgu no ganībām. Tad nu es viņam uzsēdos mugurā un atjāju.
– Jūs ar Andri padomju laikos audzējāt tulpes pārdošanai.
– Nekad neesmu baidījusies no lauku darbiem. Andra vecāki audzēja tulpes, un mēs uz kādu brīdi pārņēmām šo biznesu. Tulpēm vēl pievienojās siltumnīcā audzētas rozes. Man arvien vēl patīk tulpes, tas svaigums un kraukšķīgums, tās paņemot rokās. Tie ir mani mīļākie ziedi. Tieši Andris man toreiz izstāstīja, ka tulpes atveras trīsreiz. Atveras, aizveras, atveras, aizveras un tad tikai atveras. Tāpēc es zinu, ka tulpes jāpērk galīgos pumpuros.
– Var teikt, ka tu, Agita, savos piecdesmit trijos gados kardināli maini savu dzīvi. Drosmīgi.
– Jau tad, kad savulaik apceļojām Islandi, Gruziju un izjājām ar zirgiem, manī kaut kā saslēdzās kopā ilgas pēc laukiem un plašuma.
Šobrīd mums nav konkrētu plānu visu pabeigt līdz kādam noteiktam brīdim. Jo es nezinu, kā dzīve iegrozīsies pēc gada, diviem vai trim. Mēs visu darīsim savā ritmā. Māju mēs vēl neceļam, bet esam sākuši sakopt apkārtējo dabu.
Mums te ir seši dīķi, kas ļoti sen nav tīrīti. Mana iecere ir uztaisīt dīķos mazas saliņas, kur varētu dzīvot putni.
Esmu iepazinusies ar fantastisku sievieti, kura visu dzīvi ir nostrādājusi LU Botāniskajā dārzā. Tieši viņa man sākusi atklāt dabas pasauli. Nesen viņa man mācīja, kā atšķirt kokus pēc pumpuriem un zaru novietojuma. Tā ir jauna skola, jaunas zināšanas.
Iepriekšējie saimnieki izcirta mežu, mēs iztīrījām jaunaudzi un nolēmām vēl piestādīt klāt kokus – melnalkšņus, egles, bērzus, priedes, dižskābaržus, liepas. Pēc dažām dienām te stādīsim 60 lazdas. Tas būs ļoti interesanti. Esam izveidojuši parku. Parka teritorijā kādreiz atradās Dūrmuiža, kura Kurzemes katla laikā tika pilnībā nobombardēta. Neviens neko nezina pastāstīt par šo muižu. Andris meklēja informāciju Tukuma un Saldus arhīvos, bet tajos ir ziņas tikai no 1945. gada. Savukārt Rīgas arhīvā ir ziņas tikai no 1920. gada, kad Latvijā notika agrārā reforma.
Arī baznīcu, kurā parasti glabājas muižu arhīvi, Kurzemes katla laikā uzspridzināja. Zinām tikai to, ka tā ir bijusi neliela muiža ar 500 hektāriem zemes, kurā dzīvojusi ļoti sena baltvāciešu fon Hārenu dzimta. Ja kādam ir kāda informācija, būtu priecīgi to uzzināt. Jo tagad mums pat nav ne fotogrāfiju, ne kādu citu liecību par šo muižu. Otrajā pasaules karā Blīdenes apkārtnē notika ļoti smagas kaujas – te bija Kurzemes katls.
Dūrmuiža atdzims, tikai citā izskatā.
– Vai esi paredzējusi stādīt puķes, audzēt dārzeņus?
– Man gribas saglabāt pēc iespējas dabīgāku un mežonīgāku vidi. Nevēlos stādīt eksotiskus kokus, krūmus, vasaras puķes, kā arī neplānoju nodarboties ar dārzniecību. Esmu iecerējusi mauriņu un mūsu pašu daudzgadīgās puķes, kas neprasa īpašu kopšanu. Droši vien draudzēšos ar apkārtnes zemniekiem. Bet pamatā te būs ekoloģiskās pļavas, meži un dīķi.
– Kādu esi iecerējusi jauno māju?
– Māja būs no betona, koka un stikla, vienstāvīga un bez kāpnēm – ļoti askētiska. Tā būs 21. gadsimta muiža minimālisma stilā bez liekas greznības. Noteikti ne standarta Latvijas lauku māja.
Esmu nodzīvojusi piecdesmit gadus, un tagad jau skaidri varu definēt, kas man ir nepieciešams un bez kā varu iztikt.
Arī mēbeļu mums ir pietiekami daudz, atliek tikai tās izvietot mājā. Starp citu, es kādu brīdi apmeklēju arī veco mēbeļu atjaunošanas kursus. Gribētu pati iemācīties pārvilkt mēbeles, šo to nokrāsot, pielabot. Piemēram, to padomju laika šķūni, kas te ir, man gribas nokrāsot melnu ar koši dzeltenām durvīm.
Mēs ar Andri pagājušajā gadā Cēsu mākslas festivālā izstādē Tuvplāns nopirkām Indriķa Ģelža lielformāta darbu. Esam to iecerējuši uzstādīt kalna galā. Tā ka māksla arī te būs.
– Es aizdomājos par to, kā tu laukos iztiksi bez savām skaistajām un apjomīgajām rotām – gredzeniem, piespraudēm?
– Skaidrs, ka rotas būs jānoliek malā. Bet, apmetoties uz dzīvi laukos, mēs jau pilnībā nepametīsim kultūras dzīvi Rīgā. Tā kā muiža atrodas tikai stundas brauciena attālumā, domāju, ka nebūs nekādu problēmu aizbraukt līdz Rīgas centram, aiziet uz kādu izstādes atklāšanu, noklausīties kādu koncertu, satikties ar draugiem un aiziet uz kādu restorānu. Tieši tad atkal būs nepieciešamas rotas.
Es pati visvairāk priecājos par to, ka man no rītiem vairs nevajadzēs krāsoties. Pamazām metu nost kosmētiku.
Vēlos iet pa pļavu, lai saule izbalina manus matus un sejā atkal parādās pazudušie vasarraibumi. Manas aktuālās rotas šobrīd ir Elitas (modes mākslinieces Elitas Patmalnieces – aut.) kleitas. Tās ir ļoti ērtas, un tajās es varu gan ravēt, gan parku tīrīt, gan zarus zāģēt, gan kokus stādīt. Gumijas zābaki kājās, košā kleita mugurā – fantastiski.
– Kuri no lauku darbiem tev pašai vislabāk patīk?
– Man patīk rūpēties par kokiem – ļoti labprāt staigāju apkārt ar zāģi un zāģēju nokaltušos zarus, patīk pavasarī iztīrīt putnu būrus. Man patīk skatīties, kā koki aug, un gribu iemācīties atšķirt putnu balsis. Bet vēl man ir iecere izveidot bišu pārlidojamās mājas – tādas kā viesnīcas, kurās viņām atpūsties.
– Tu esi apmeklējusi arī dārzkopības kursus.
– Jā, gada garumā gāju uz lekcijām. Man gribas apkārt dzīvību, dzīvot saskaņā ar dabas likumiem. Kursos iemācījos pareizi izveidot kompostu. Sapratu arī, ka tik vajadzīgās sliekas ne visur vēlas dzīvot. Arī to, kādas puķes vajadzētu stādīt, lai dārzam piesaistītu mārītes un tauriņus. Visas šīs sīkās nianses gribu padziļinātāk apgūt un likt lietā.
– Tev ir kāda idilliska ģimenes aina laukos – ar vīru, bērniem, mazbērniem?
– Būšu ļoti priecīga, ja bērni pie mums atbrauks ciemos, bet māja un saimniecība ir mūsu ideja, tāpēc netaisāmies to uzkraut uz bērnu pleciem. Neuzskatu, ka bērniem būtu jāiesaistās lauku darbos un visā šajā procesā. Taču mēs vienmēr gaidīsim ciemos gan bērnus, gan mazbērnus.
– Kā tu iztēlojies savu dienu laukos?
– Man ļoti bail no bezmiega, tāpēc noteikti celšos ļoti agri – ap pieciem sešiem. Pirmais, ko es darīšu, – aiziešu līdz zirgiem, satīrīšu stalli, tad došos pie vistām. Kad rīta darbi būs apdarīti, iedzeršu rīta kafiju ārā. Es noteiktu ļoti daudz staigāšu, varbūt arī izjāšu ar zirgu.
Pašlaik mani ļoti iepriecina brīži, kad varu iziet ārā, apsēsties krēslā, saule spīd man sejā, es aizveru acis un klausos, kā Gundars Āboliņš lasa Dekameronu.
Tā kā man visu laiku patīk ko jaunu apgūt un mācīties, es droši zinu, ka garlaicīgi nebūs.
– Jūs abi ar Andri daudz ceļojat. Vai jaunajās lauku mājās gribētu ieviest kaut ko no pasaulē redzētā, kas iedvesmojis?
– Mani ļoti iedvesmoja Galapagu salas, kurās esmu bijusi divreiz. Fascinēja tieši cilvēku un dzīvnieku savstarpējā mijiedarbība. Tas, ka galvenais ir dzīvnieks, bet cilvēks pakārtots viņam. Tur dzīvniekus neviens neaiztiek un nebaro. Taču visvairāk mani uzrunāja stāsts par augiem. Galapagu salās kopš seniem laikiem vietējie augi ir divās krāsās – baltā un dzeltenā. Galapagu salu bites redz tikai šīs krāsas un apputeksnē tikai tos augus. Bet spāņi ieveda augus no Spānijas, piemēram, spāņu rozes. Līdz ar šiem augiem ieveda arī lapsenes, kas ir ļoti agresīvas un apputeksnē visu krāsu augus. Rezultātā ļoti cieš vietējās bites. Tagad viņi cīnās, lai salās būtu tikai vietējie Galapagu salu augi.
Agrāk man bija doma, ka lauku mājās stādīšu arī eksotiskus kokus, bet pēc atgriešanās no Galapagu salām sapratu, ka tomēr palikšu pie latviskās dabas ainavas.
Bet, runājot par tuvākām iecerēm, pēc gada, kad šis vīruss būs jau aiz muguras, man gribas sarīkot vienu skaistu laikmetīgās un konceptuālās rotu mākslas izstādi ar lielu finisāžas ballīti.
