Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
BUGA (Bundesgartenschau) ir Vācijas lielākā dārzu un ainavu arhitektūras izstāde. Kopš 1951. gada notiek katru otro gadu ik reizi citā pilsētā. Augi, tehnoloģijas, tendences tiek rādītas ne tikai izstāžu paviljonos. Ik reizi tiek ierīkots arī kāds jauns parks vai dārzs, nereti – iepriekš degradētā teritorijā, un paliek pilsētai arī tad, kad izstāde beigusies.
BUGA 2023 Edgars apmeklēja pavasarī līdz ar kolēģiem – uzņēmumu vadītājiem no ELCA (European Landscape Contractors Association – Eiropas Ainavu darbuzņēmēju asociācija), kā arī Japānas, Kanādas un citām pasaules malām.
Izstāde ir divdaļīga – viena tās daļa ir Luīzes parks (Luisenpark), kura aizsākumi meklējami 19. gadsimta otrajā pusē, bet 1896. gadā tas nosaukts par godu Bādenes lielhercogienei, ķeizara Vilhelma I meitai Luīzei. 1973. gadā, kad Manheimā BUGA notika pirmoreiz, parks ticis pamatīgi pārveidots un paplašināts, un pilsēta uzreiz uzķēra un pārvērta par reklāmas saukli kādas Ķelnes žurnālistes teikto, ka tas ir «viens no skaistākajiem parkiem Eiropā». Tajā ir gan zooloģiskais dārzs, gan botāniskais dārzs ar palmu māju, gan Ķīnas dārzs ar autentisku tējas paviljonu.
«Tas, ka BUGA šeit atgriezusies pēc gandrīz 50 gadiem, piešķir tai pavisam citu jaudu. Toreiz stādītie kociņi izauguši, un šeit ir iespējams apmaldīties un nedaudz pazust. Tas, ka man vismaz desmit reižu nācās meklēt karti, ir tikai kompliments parka plānotājiem un veidotājiem,» atzīst Edgars. «Parks, kurā viss uzreiz ir skaidrs, būtu ļoti garlaicīgs. Tam cauri vijas ūdens – jebkurā parka vietā ir upes, kanāla vai ezera mala. Pavasarī ziedēja milzīgi rododendru krūmi – gan ziemzaļie, gan vasarzaļie. Rudenī, protams, būs jau citas sugas un krāsas.
Šajā parka daļā vairākiem audzētājiem iedalīts katram pa 100 kvadrātmetru ziemciešu dobei. Apmeklētāji var izlasīt, kādi tajās augi, kā tie jākopj. Iepatikušos iespējams arī uzreiz uz iedvesmas viļņa nopirkt. Tā viss noorganizēts – apskaties, aizraujies, nes mājās un mēģini pats. Ziemcietes ir gan vieglāk kopjamas, gan dabai draudzīgākas nekā vasaras puķes un iekļaujas šāgada BUGA koncepcijā, kuras četri svarīgākie principi ir atteikšanās no kūdras, atteikšanās no minerālmēsliem, atteikšanās no insekticīdiem un izejvielu atkārtota izmantošana jeb recycling dārzkopība.
Parādot, ka publiskajā sektorā, lielā mērogā, var saimniekot dabai draudzīgi, arī mazdārziņu saimnieki vairs nevar žēloties, ka grūti vai nesanāk.
Izstādes dārzu veidošanā vispār netika izmantota kūdra. Tā aizstāta ar kokosa šķiedru, lavas vulkānisko iezi. Man gan šķiet, ka mums, kuriem kūdras ir gana daudz atšķirībā no Vācijas, kur visi purvi jau sen nosusināti lauksaimniecības un mežkopības vajadzībām, vest šurp lavu un kokosa šķiedru būtu vēl nedraudzīgāk videi. Pie viņiem kūdra ir izmirusi kā dinozaurs, un viņi rūpējas par mūsu dinozauriem, aizliedzot importēt kūdru.
Viens no izstādē redzamajiem eksperimentiem – ko darīt ar būvgružiem un kā apsaimniekot? Svarīgi ir iemācīties tos rūpīgi sašķirot, piemēram, vecos ķieģeļus nesajaukt ar šīferi, vadiem, stiklu, plastmasu un betonu, tad tos var drupināt un izmantot, veidojot augsnes substrātus. Dārznieki būs pārsteigti un iedzīvotāji vēl vairāk, bet pat 70 procentus no augsnes var veidot betons, sadrupināti ķieģeļi, dakstiņi. Nākamais jautājums – ko šādā augsnē labāk audzēt, lai pilsētas apstākļos radītu lielāku bioloģisko daudzveidību, lai tur ieviestos arī kukaiņi un putni. Tāpēc netiek izmantoti insekticīdi un ārkārtīgi populāras ir bišu viesnīcas. Savukārt, domājot par ķirzakām, vietām veidots akmeņu krāvums, kur tām varētu patikt sildīties saulē un rosīties. Lai dabai draudzīgu saimniekošanu apvienotu ar estētiku, pilsētas pļavas nevar nopļaut tikai vienu vai pāris reižu vasarā. Lai nebūtu viss nopļauts vienā reizē, atstājot zemi kailu un brūnu, pļauj ar trimmeri – vietām izpļauj, citur zāli un puķes atstāj, un pļava izskatās mākoņaina.
Sevišķi labi visas šīs idejas redzamas Spinelli parkā – izstādes daļā, kas iekārtota bijušās karabāzes vietā, no kuras tikai pirms aptuveni desmit gadiem aizgājusi ASV armija. No ainavas viedokļa šī teritorija ir degradēta – tajā saglabājušās militārās būves, nav tikpat kā neviena veca koka. Viss tapis no jauna, un šeit varējuši izpausties gan puķu un koku selekcionāri, gan bērnu laukumu iekārtotāji, gan kapu apstādījumu un privāto mazdārziņu dizaina meistari, savu māku rāda akmeņkaļi, bruģētāji, floristi un citu ar dārzu saistītu profesiju pārstāvji. Līdzīgi kā mums, arī vāciešiem laikam ir īpašas attiecības ar kapiem.
Abas izstādes daļas, kas atrodas pāris kilometru attālumā, savieno gaisa trošu ceļš. Lai no vienas nokļūtu otrā, nav pat jānolaižas uz zemes, saglabājot nedaudz tādu kā sapņa un paradīzes dārza sajūtu.»
