Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Inga un Uldis Rogas, zīmola Cidoniju dārzs dibinātāji.
- Kopš 2017. gada Dienvidkurzemes novadā triju hektāru platībā audzē vairāk nekā 13 tūkstošus cidoniju krūmu.
- Augļus pārstrādā – gatavo džemus, sulas, sīrupus, sukādes, maršmelovus jeb mazos zefīriņus.
- Inga mācījusies Kazdangas tehnikumā pārtikas produktu pārstrādi.
- Abi regulāri piedalās kursos un semināros par dārzkopību, arī Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra rīkotajās mācībās Laukiem būt!
- Audzina trīs meitas: Eniju (16), Emīliju (16) un LIliannu (2).
Līdz Rogu ģimenes mājām Dienvidkurzemes novada Kalētu pagastā ir labs gabals braucams. Saimniecība atrodas pašā Latvijas pierobežā, pavisam netālu no Lietuvas pilsētas Skodas. Apkārt vieni vienīgi lauki. Nu jau ir gads, kopš ģimene no Liepājas pārcēlusies uz laukiem pavisam. Albrekši ir Ingas vecāku māja, un nu ģimene iekārto savu dzīvesvidi ēkas spārnā, kas līdz šim nekad nav bijis apdzīvots. Sarunu sākam automašīnā pa ceļam uz cidoniju dārzu, turpinām atceļā un vēl pie kafijas tases. Dārza saimnieki ir aizrautīgi, atklāti un spēj pajokot arī par savām kļūdām.
Uldis: – Kad iepazinos ar toreiz vēl topošo sievu, biju pilsētnieks, nodarbojos ar uzņēmējdarbību. Atceros, ka tolaik domāju, kur varētu būt nākamais investīciju objekts. Viss pasaulē jau ir – ko vēl izdomāt? Es fokusējos uz digitālām lietām, bet Inga, augusi laukos, teica: «Ja tu zemē kaut ko ieliksi, zeme dos atpakaļ.»
Citi lasa
Inga: – Es uzaugu bezgalīgajās biešu vagās. Vecāki nodarbojas ar piena lopkopību. Bet zinu, ka bietes nekad neaudzēšu un arī dzīvnieku turēšana nav domāta man. Pirms sākām audzēt cidonijas, vīram bija zīmols Olu māja. Turējām vistas, pārdevām olas. Es biju mēģinājusi audzēt zemenes, taču sapratu, ka arī tas nav man. Ja daru, man vajag rezultātu un ilgtermiņā.
Uldis: – Man prātā bija palicis fakts, ka cidonijas aug kā nezāles, un kā pilsētniekam bez pieredzes laukos likās – tas der! Vienreiz iestādu un turpmākos divdesmit trīsdesmit gadus vācu ražu. Ideāls investīciju objekts! Ingas vecāki mums vienu stūrīti atvēlēja savā saimniecībā.
Inga: – Šis ir vienīgais zemesgabals vecāku saimniecībā, ko es no bērnības atceros pilnībā aizaugušu ar krūmiem. Pati piedalījos, kad to atbrīvoja no saknēm, izcīnīja cīņu, lai padarītu par lauksaimniecības zemi. Bet šis lauks jau no bērnības man bija mīļāks par citiem. Te ir smilšmāls, kas cidonijām ir ļoti svarīgi.
Uldis: – Visā platībā ir vairāki augsnes veidi. Tagad mēs redzam, kur ir visvairāk un vislielākie augļi. Pēc tā saprotam, kādu efektu dod augsme.
Vislabāk cidonijai patīk māls, jo tas visilgāk saglabā mitrumu dziļajos slāņos – krūmiem ir garas saknes. Garo sakņu dēļ cidonijas arī ir tik ļoti izturīgas, sausums tās neietekmē. Tikai ogas, kam vajadzīgs mitrums ikdienā, taču laistīšanas sistēmu izveide prasītu milzīgas investīcijas. Līdz šim visu, ko esam darījuši, paveicām bez kredītiem. Veidojot dārzu, uzrakstījām projektu, lai piesaistītu Eiropas Savienības fondu finansējumu. Vispirms vajadzēja ieguldīt līdzekļus pašiem, un pēc tam daļu naudas varēja saņemt atpakaļ. Iepriekš man nebija zināšanu arī par šādu iespēju.
– Bet gan jau netrūkst arī izaicinājumu.
Uldis: – Sākumā prātojām, cik daudz cidoniju audzēt. Nesāksim taču ar mazdārziņu! Tagad mums ir trīs hektāri. Pats apkārt dārzam uzliku gandrīz kilometru garu žogu. Ar tehniku apstrādājām zemi, izveidojām dobes, ieklājām plēvi. Brīdī, kad bija jāsāk stādīt, man likās – jānoīrē stādāmā mašīna. Bet izrādījās, ka cidonijām tādas nav, jāstāda ar rokām. Mums bija pasūtīti trīspadsmit tūkstoši stādu. Domāju, labi, vispirms iestādīsim pusi un pēc pāris nedēļām – atlikušos. Brauca palīdzēt radi un draugi. Pēc pirmajiem sešiem tūkstošiem stādu zvanīju piegādātājam, lūdzot iespēju pasūtījumu uz gadu atcelt.
Kad visu sastādījām, man likās – nu, labi, šo vienreiz izdarījām, un tagad gan viss. Bet tad nāca nākamais izaicinājums. Nogatavojoties pirmajai ražai, biju plānojis noīrēt automātisko iekārtu augļu novākšanai. Izrādās, arī tādas nav, jālasa ar rokām! Tobrīd sapratu, ka tas nebūs vienu reizi mūžā, bet katru gadu.
Inga: – Man likās, ka cidonija ir cieta oga un tāpēc ar novākšanu nav steigas. Taču realitātē izrādījās, ka tad, kad raža ienākas, tā divās trijās nedēļās jānovāc. Augļi ir ļoti maigi, līdzko aizķer miziņu, tie bojājas, tāpēc arī var novākt tikai ar rokām. Līdz ar to nepieciešami lieli cilvēkresursi. Grāmatās arī bija teikts, ka varēs uzglabāt pagrabā. Patiesībā tā nav.
Uldis: – Ar cidonijām jāapietas ļoti saudzīgi. Vēl saudzīgāk nekā ar āboliem. Cidonijas, kas tiek pārdotas veikalos un ko uzglabā ilgāk, puiši vāc ar baltiem cimdiem. Gandrīz kā Faberžē olas!
– Teicāt, ka šogad cidonijas cieta pavasara salnās, bet, apskatot dārzu, nešķiet, ka raža būs maza.
Inga: – Lai gan ziedēja skaistāk nekā jebkad iepriekš, raža būs vismazākā līdzšinējos gados. Salnas un sausums, kas Latviju skāra šogad, – mums tā bija pirmā šāda pieredze. Kāds, kas cidonijas audzē ilgus gadus, iespējams, prastu novērst to, kas mums notika.
Uldis: – Es esmu optimists un saku – šogad būs vismaz divdesmit procenti no tā, kas bija pērn. Lielaugļu cidonijas sausuma dēļ šogad ir tādā izmērā, ka tās varēs izmantot tikai sulā. Parasti tās izaug mazas dūrītes lielumā. Pirmajā gadā novācām 700 kilogramu, pēc tam – divas tonnas, tad – trīs, bet pagājušajā gadā – jau astoņas tonnas. Tā kā ar katru gadu ražas apjoms tikai auga, likās – šogad varētu būt 15 tonnu. Saskaņā ar teoriju lauka potenciāls ir 40 tonnu. Taču, tā kā augsne nav tik vienmērīga, es teiktu, ka, maksimums, kādreiz nākotnē varētu būt 30 tonnu augļu.
– Varbūt iepriekš to vienkārši varēja saukt par iesācēja veiksmi.
Uldis: – Varbūt. Tikai iesācējs nezināja, ko ar to darīt. (Smejas.)
Inga: – Tāpēc par veiksmi to grūti nosaukt. Drīzāk tā bija liela problēma. Mums jau bija noslēgts nodomu līgums ar uzpircēju. Likās, ka ir skaidrs, kā viss notiks – nolasām ogas un pārdodam. Tomēr tā vis nebija.
Uldis: – Gadā, kad mums ienācās pirmā raža, Latvijā ļoti strauji pieauga cidoniju platību skaits – pat vairākas reizes. Un tad, kad ir visiem, vairs nevajag nevienam. Mēs trāpījām tajā vilnī un domājām – ko nu? Tas bija nākamais izaicinājums.
Inga: – Domājām – kas ir redzēts?
Uldis: – No bērnības atcerējos klasisko omes recepti – cidonijas, sagrieztas šķēlītēs un sajauktas ar cukuru.
– Bet sešu tūkstošu stādu ražu ar rokām nesagriezīsi šķēlītēs!
Uldis: – No pirmās ražas izspiedām sulu un izkarsējām, lai var ilgāk glabāt. Bet sapratām, ka tādā veidā zudumā iet ļoti daudz vitamīnu un mainās garša. Tas lika domāt par citu veidu, kā augļus pārstrādāt. Negribējām, lai mūsu produkts ir tieši tāds pats kā visiem. Tad sākām svaigā veidā saldēt, spiest sīrupu, glabāt ledusskapja temperatūrā, un secinājām, ka tādējādi netiek zaudēta ne garša, ne vitamīni. Sākām braukt uz tirdziņiem Liepājā un tuvējā apkārtnē.
Inga: – Pirmais tirdziņš mums bija 2019. gada augustā. Nolasījām ražu, pāris dienās pārstrādājām un braucām uz svētkiem Grobiņā. Cidoniju šķēlītes cukurā joprojām ir mūsu sortimentā. Tagad tas papildināts ar dzīvo sīrupu, sulām.
Uldis: – Bet netīšām tikām arī pie cita veida produktiem. Lai iegūtu šķēlītes, ogas pārgriežam un liekam speciālā aparātā. Tajā asmens bija aplikts otrādi, un radās skaidiņas. Tagad tas ir mūsu populārākais produkts – pēc konsistences atgādina džemu. Tā mēs kļuvām par mazajiem ledlaužiem. Taču ir viena lieta: produkcija pēc izgatavošanas ātri jārealizē, jo ir dzīva. Līdz ar to strādājam visu gadu – ražojam pirms tirgiem, lai viss ir svaigs. Āgenskalna tirgus pagājušajā gadā kļuva par manām otrajām mājām. Tur tirgojos trīs dienas nedēļā, nu jau jūtos kā savējais. Ar visiem varu sasveicināties, visi mani zina. Mūsu cidonijas pērk arī ēdināšanas uzņēmumi – Upe, Atmodas dārzs Liepājā, Jūrmalas House of Light, arī Rīgas restorāni.
Inga: – Šogad ražas pietika līdz aprīlim. Pagaidām nevaram saražot tik daudz, lai varētu strādāt visu vasaru, tāpēc tajā laikā varam remontēt māju.
Uldis: – Tā kā uz savas ādas esmu pārbaudījis, ka patiess ir teiciens – ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti par saviem plāniem –, ļoti tālu uz priekšu vairs neplānoju. Citādi ieguldi enerģiju plānos, pēc tam sanāk vilties, un tas paņem vēl vairāk enerģijas. Labāk redzēt tikai virzienu, kurā iet. Ņem tik, cik ir, un atrodi risinājumu situācijā, kurā esi. Mēs šobrīd nezinām, kas būs mūsu klienti, kad mums būs 20 tonnu cidoniju.
Inga: – Plānojam nodarboties ar sublimāciju, lai izmantotu produktus, kas paliek pāri, izspiežot sulu. Izspiedas ir ļoti vērtīgas, bet līdz šim neesam varējuši tās izmantot. Sublimācijas rezultātā iegūsim produktu, ko var izžāvēt un samalt pulverī.
– Pastāstiet, kādas šķirnes jūs audzējat!
Inga: – Visas šķirnes mūsu dārzā ir bez ērkšķiem. Partneris stādu piegādē ir Latvijas valsts meži. Pirmā nogatavojas ‘Rasa’– tai augļi ir gaļīgāki, apaļāki, tos galvenokārt izmantojam sukādēm. Pēc tam ienākas ‘Darius’ un ‘Rondo’.
Uldis: – ‘Rasa’ vairāk aug uz zemes, bet ‘Darius’ un ‘Rondo’ ir staltāki krūmi. ‘Darius’ dod mazos sulu augļus.
Inga: – Bet ‘Rondo’ augļi ir pa vidu starp vienu un otru, garenāki, der arī sukādēm.
Uldis: – Kad piedalījāmies seminārā Dobeles dārzkopības institūtā, mums stāstīja, ka tā ir visražīgākā šķirne, tāpēc iestādījām visvairāk – septiņus tūkstošus stādu. ‘Rasa’ un ‘Darius’ mums ir pa trim tūkstošiem. Starp citu, nobrīnījos par kādu niansi… Pirmos sešus tūkstošus stādu iestādījām jaunā mēnesī. Jau pēc gada krūmi bija kupli, zari lieli. Nākamajā gadā atlikušos stādus iestādījām vecā mēnesī. Pēc gada – krūmi švaki. Vēl nākamajā gadā – krūmi joprojām švaki. Šis ir pirmais gads, kad tie sāk izplesties. Tas liek domāt, ka augšana tiešām ir palēnināta, ja iestāda vecā mēnesī. Vai arī – tā ir sakritība.
– Kad jums sākas jaunā sezona?
Uldis: – Parasti ražu var sākt novākt septembra sākumā, bet rekords ir bijis 21. augustā. Nogatavojoties augļi kļūst koši dzelteni.
Inga: – Izdalās aromāts, ko rada ēteriskās eļļas. Viss dārzs tā smaržo! Koši dzeltenie augļi, starp citu, ir vēl viens iemesls, kādēļ izvēlējāmies audzēt tieši šo kultūru. Tie ir skaisti!
– Un kādu darbu cidonijas prasa vasarā?
Uldis: – Rindstarpu izpļaušanu. Plēve ar laiku ieaug zālē. Tā ir svarīga tikai pirmajos divos gados, kamēr stāds ir mazs. Trešajā ceturtajā gadā cidonija savu māju ir izveidojusi, kārtīgi iesakņojusies un jūtas droši. Tagad arī ir tas vecums, kad krūmi tiešām aug kā nezāles. Pļaujot grāvmalas, man šad tad gadās kādu stādu nopļaut, bet pēc laika tas jau ir ataudzis.
Pļaušanai izmantojam mazu traktoriņu. Aiz nezināšanas iegādājāmies jaudīgu mauriņa pļāvēju – tā uzbūve zāli neļauj nopļaut līdz ar stādiņu. Ja pļautu tik tuvu krūmiem, cik gribētu, nobraukātu zarus. Līdz ar to pēc ziedēšanas rindstarpām izbraucam tikai viducīti.
Inga: – Pēc Jāņiem dārzs izskatās visneglītāk, jo strauji attīstās nezāles un vairs nav iespējams izpļaut tā, lai nebojātu ražu. Tad tas vairāk izskatās kā industriālais dārzs, nevis apčubināts mazdārziņš.
Uldis: – Visskaistākais cidoniju dārzs ir tad, kad zied un vēl nav nezāļu rindās starp krūmiem. Lai gan – nezāli mēs saucam par nezāli tikai tāpēc, ka to nevar lietot uzturā. Patiesībā jau dabā tai ir savs uzdevums. Mēs cerējām, ka nezāles pasargās ziedus no salnas. Tā nenotika, kaut centāmies šoreiz dārzu neizpļaut kā mauriņu.
Inga: – Tāds ir mūsu dārzs! Pilnīgi nekas nav pēc grāmatām un tā, kā mēs mācījāmies. Un nav arī tādas skolas, kur apgūt tieši cidoniju audzēšanu.
– Vai jums ir bioloģiskās saimniecības vai ekoloģiskas produkcijas sertifikāts?
Uldis: – Patlaban esam integrētā saimniecība, bet plānojam pretendēt uz bioloģiskās saimniecības statusu. Cidoniju dārzu esam mēslojuši tik, cik pirmajā gadā zemē iestrādājām kaļķi un dabisko mēslojumu no Ingas mammas saimniecības. Paļaujamies uz to, ka izaugs tik, cik izaugs. Bet zinu, ka bioloģiskajiem audzētājiem ir sarakstiņš ar dažiem līdzekļiem, ko drīkst lietot. Domāju, ka tie ir jāizmēģina, jo arī augiem vajag vitamīnus, tāpat kā mums, cilvēkiem. Ar pārtiku vien visu organismam nepieciešamo nav iespējams uzņemt.
– Cik viegli vai grūti vispār ir noteikt cenu savam produktam?
Uldis: – Saskaita materiālos izdevumus, bet tad nāk grūtākais – novērtēt savu darbu.
Inga: – Un darbs jau nav tikai tajā brīdī, kad griez un fasē. Produktu arī ved, stāvi visu dienu tirgū, brauc mājās. Un tas nekad nebeidzas. Nav tā, ka pulksten sešos vakarā esam brīvi.
Uldis: – Tajā pašā laikā – ja kādu dienu gribam pabeigt darbu agrāk, mums saviem augiem nav jāatprasās, lai varētu trijos braukt prom. (Smejas.) Taču, ja, teiksim, pirmdien, otrdien būs lietus, tad sestdien, svētdien ir jāpļauj. Par to vispār nav jautājumu. Rudenī un ziemā piektdienas, sestdienas un svētdienas man ir darbdienas, jo esmu tirgū.
Inga: – Draugi aicina uz ballēm, pasākumiem, bet mums nākas atteikt.
Uldis: – Mans draugs, lai mani satiktu, brauc palīdzēt strādāt. Ja viņš saka, lai atbraucu pie viņa uz kafiju, man tam nav laika.
Inga: – Mums visu laiku šķiet, ka kādreiz kļūs vieglāk. Tad arī brauksim uz ballēm. Tikko uzrakstījām vēl vienu Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstītu projektu, lai iegādātos jaunas iekārtas un augļus varētu ātrāk pārstrādāt.
Uldis: – Iegādāsimies vēl trīs sukāžu žāvētājus, sublimatorus, arī jaunus plauktus, galdus. Cidoniju griezējs mums ir pirkts internetā, bet tagad būs profesionāla iekārta.
Inga: – Par mūsu produkta medicīnisko vērtību pagaidām gan negribam runāt, jo neesam ārsti un pagaidām mums nav arī zinātnisku pētījumu par ārstniecisko iedarbību.
Uldis: – Bet kolēģi tirgū ir teikuši, ka paņem mūsu cidonijas, sajauc ar dzērvenēm, medu, un vīruss pāriet vienā dienā. Pašiem, par laimi, nav nācies to pārbaudīt. Strādājam aukstā pagrabā un tirgū mīnus 18 grādos, bet esam veseli. Arī mūsu divgadīgā meita jau palīdz fasēt sukādes – tas arī notiek pagrabā.
Inga: – Viņa zina, kas ir darbs. Ražas laikā brauc tētim līdzi mašīnā uz dārzu.
Uldis: – Gribas, lai bērns jau no agra vecuma darbu neuztver kā pienākumu, bet saprot tā vērtību. Nevar darīt tikai to, ko gribas.
– Laukos darbs nāk daudz dabiskāk. Pienākumi bērnam nav jāizdomā, teiksim, katru dienu jāliek kārtot istabu.
Uldis: – Te vienmēr būs, ko darīt: jāaiznes žagariņi, jānovāc lapiņas…
– Uldi, teicāt, ka savulaik strādājāt arī Īrijā. Ko tur darījāt?
Uldis: – Strādāju gan noliktavā, gan būvniecībā. Tas bija laikā, kad vārti vēl nebija vaļā un vajadzēja darba atļaujas. Pusgadu dzīvoju Īrijā bez darba. Tas bija mans smagākais brīdis. Svešā valstī, bez naudas. Bet pēc tam viss bija ļoti forši. Viduslaikos kalējam, lai kļūtu par meistaru, bija jāgaida 15 gadu. Tajā laikā bija jādodas pasaulē un jāizdomā savs meistarstiķis. Topošais meistars ieraudzīja, kā cilvēki strādā citur, viņam mazinājās aizspriedumi, un viņš atgriezās mājās pavisam cits cilvēks. Pēc savas pieredzes varu teikt: jauniešiem vajag braukt ieraudzīt pasauli. Citādi cilvēks dzīvo vienā vidē, ir viens redzējums. Izmetot cilpu, atgriezies mājās ar pavisam citu enerģiju, un visas jaunās lietas, ko pasaulē esi redzējis, vari izmantot savā dzimtajā vietā.
– Jūsu optimistiskais dzīves skatījums, šķiet, dārzkopībā ļoti nāk par labu.
Uldis: – Kad Disneja filmā Sivēns Vinnijam Pūkam jautāja, vai tu satraucies, viņš atbildēja: «Nē.» Sivēns prasīja: «Kāpēc?» Vinnijs Pūks atbildēja: «Ja es satraukšos, ko tas mainīs?» Šo frāzi esmu paņēmis sev. Labāk sagatavojos tam, ka ir maza raža, nekā vaimanāju par to.
– Un cik ilgi krūmi augs?
Uldis: – Mūsu mūžu noteikti!
Inga: – Esmu lasījusi, ka krūmi aug pat sešdesmit gadu. Vēl aizvien ir pirmā cidoniju audzēšanas buma – 90. gadu – dārzi, kuros vāc ražu. Protams, tajos neaug selekcionētas šķirnes, krūmiem ir ērkšķi, augļiem – sulas kvalitāte.
Uldis: – Starp citu, patiesībā mūsu dārzā aug japāņu henomele jeb Chaenomeles japonica. Tikai mēs tās saucam par krūmcidonijām. Esmu lasījis, ka nosaukums cēlies Grieķijā, no pilsētas, kuras nosaukums ir Cidonija. Krieviski – aiva. Tie ir kā māsīcas un brālēni. Agrāk nemaz nezināju, ka šai kultūrai saknes meklējamas Japānā. Tur tas skaitās krāšņumkrūms – kā pie mums ceriņi. Japāņi arī ievāc ziedus tējai. Vienmēr smejos, ka viņi nezināja, ka ir mazliet jāpaciešas, – ja pagaidītu, izaugtu brīnišķīgas ogas. Bet šogad domāju – ja būtu zinājuši, ka būs tādas salnas, arī mēs ievāktu ziedus.
Knifi par uzglabāšanu
- Nekontrolētā pagraba temperatūrā, kas var pārsniegt plus 4 grādu robežu, neizdosies kvalitatīvi uzglabāt ilgāk par divām nedēļām.
- Ilgāku laiku cidonijas var uzglabāt tad, ja gaisa temperatūra ir plus 2 grādi. Tas nozīmē, ka vienīgais veids, kā uzglabāšanas laiku pagarināt, ir turēt tās ledusskapī, kur temperatūru iespējams kontrolēt.
3 pārbaudītas šķirnes
- ‘Rasa’
- ‘Darius’
- ‘Rondo’
Populārākie raksti
