Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Beļūnu mājas dosjē
- Saimnieki – Reinis un Elizabete Beļūni, pirms pieciem gadiem pārvākušies no Rīgas uz Neretu un atjauno Reiņa vecvecāku māju.
- Ģimenē aug divas meitiņas – Estere (4) un Alise (1,8).
- Māja būvēta padomju gados, pārbūves un remonta process sākts 2018./2019. gadā, bet jau 2020. gada augustā Beļūnu ģimene te sāka dzīvot. Dzīvojamā platība ir 90 kvadrātmetri, pirmajā stāvā ir virtuve, dzīvojamā istaba, vannasistaba un garderobes telpa. Otrajā stāvā guļamistabas un darbistaba, kas vienlaikus ir arī viesu istaba, kā arī vēl viena tualetes telpa.
- Remontdarbos un atjaunošanas darbos daudz paveicis Reinis pats – savulaik absolvējis Rīgas Tehnisko koledžu, kā arī pabeidzis dažādus kursus (virpošanas, metināšanas u.c.). Neretā viņš darbojas arī biedrībā Saules sporta klubs, rīko sacensības – jau divus gadus te noticis Latvijas junioru čempionāts motokrosā.
- Elizabete savulaik beigusi Ekonomikas un kultūras koledžu, vēlāk apguvusi šūšanas iemaņas, pirms pārvākšanās uz laukiem darbojusies apģērbu dizaina jomā, bet patlaban ir pilna laika mamma un mājīga mākslinieciskuma uzturētāja (nesen radījusi arī Instagram kontu @homejam.lv).
«Ne tikai es, arī Līzes – tā Elizabeti dēvē savējie – senči ir no Neretas. Mēs abi iepazināmies jau pusaudžu gados un jāteic, ka uzreiz arī saskatījāmies. Izrādījās, ka mūsu vecāki mācījušies vienā skolā, joprojām tepat netālu viņi dzīvo, tā ka te ir daudz mūsējo visapkārt,» iesāk Reinis. Bet, kā jau daudziem lauku un mazpilsētu jauniešiem, arī viņu ceļi aizveda uz galvaspilsētu. Rīgā Reinis strādāja autoservisā, Elizabete arēnā Rīga. «Pēc pieciem tur nostrādātiem gadiem mani aizvilināja dizaina un stila virziens. Pabeidzu šūšanas kursus, tad mani uzrunāja dziedātāja Elīna Šimkus, Reiņa māsīca, vai es varētu būt viņas stiliste un darināt tērpus skatuvei, vēl mani pieaicināja raidījumā Rīgas stila pavēlnieks, kur satiku savu draudzeni, un abas kopā izveidojām savu apģērbu līniju – sievišķīgas kleitas, kāzu kleitas un citus tērpus svinībām. Bet pēc diviem gadiem viss mainījās. Reinis ļoti gribēja atpakaļ uz Neretu, man bija ļoti jāpārdomā…,» atzīst Līze. «Iespējams, es nebūtu piekritusi pārvākties prom no Rīgas, ja negaidītu vecāko meitiņu… Tāpēc apbrīnoju dažus mūsu draugus, kuri pārcēlušies prom no Rīgas atpakaļ uz vecāku mājām tāpat vien, bez bērniem un pat neplānojot ģimenes pieaugumu tuvākajā laikā! Tā ir tiešām moderna tendence – atpakaļ uz laukiem. Daudziem ir vecāku vai vecvecāku māja, kuru gribas atjaunot, remontēt, iekopt dārzu. Jā, es redzēju, kā Reinis Rīgā sāk nīkt ārā, ne gluži depresijā, bet tuvu tam! Un, lai arī negribēju prom no Rīgas, es izlēmu pielāgoties vīram, man arī nebija tāda darba, kas cieši turētu pie vietas. Un, redz, kā – kolīdz jau sāku sevi noskaņot domām par pārvākšanos, atklāju, ka esmu gaidībās. Vēl arī mana kolēģe, ar kuru kopā radījām tērpus, aizbrauca studēt, un sanāca tāda dabiska pauze.»
Sapņu dzīve un darbs
Reinis piebilst, ka viens no iemesliem, kāpēc gribējis atpakaļ, bijusi viņa vecvecāku māja, kas stāvējusi tukša un gaidījusi čaklas rokas: «Bet svarīgākais bija, ka mums jau šeit, Neretā, bija ģimenes uzņēmums, mans tēvs un brālis tajā darbojās. Ceļu būve, rakšanas darbi, remonti… Arī es, pirms aizgāju dzīvot uz Rīgu, visu to biju darījis – braucis ar smagajiem, traktoriem… Un man to tā gribējās! Skatījos no malas – fāters ar brāli dara manu sapņu darbu un dzīvo laukos manu sapņu dzīvi, es te kaut kur Rīgā sēžu… Man ļoti pietrūka darbošanās ar rokām, kaut kā taisīšanas, remontēšanas. Bieži, īpaši brīvdienās, nezināju, kur sevi likt. Tagad man te ir tāda brīvība izpausties, izdomāt, darīt, realizēt! Te ir garāžas, vectēva virpa metālam, kokapstrādes un metālapstrādes iespējas – viss, kas mani interesē,» priecīgi stāsta Reinis un Līze mīļi viņā noraugās: «Es sapratu, ka Reini nedrīkst iespundēt Rīgā, te viņš ir pilnīgi cits cilvēks – darbīgs un enerģisks. Laimīgs! Tā ka pareizi darījām, ka atbraucām. Tagad mums jau ir divas meitiņas, esmu pilna laika mamma, un man arī ir, ko darīt! (Smejas.) Meitenes, bērnudārzs, mājas kārtošana, ēst gatavošana. Dziedu arī ansamblī Kultūras centrā, tas man tāds jaunums. Kamēr manējie iet sportot, es divreiz nedēļā dziedāt. Tad vēl divreiz nedēļā eju uz aerobiku. Brīvdienās braucam uz Rīgu, vēl kaut kur pa Latviju – Reinis ir BMX fans, viņam gribas pabraukāt, nu jau arī Estere seko tēta pēdās ar savu mazo rozā ritenīti.»
Citi lasa
Radīt pašiem
Tā pirms pieciem gadiem Beļūnu ģimene atgriezās Neretā, bet šovasar apritēs jau trīs gadi, kopš paši savā izremontētajā mājā. «Mums bija plāns pārdot dzīvokli Rīgā un naudiņu ieguldīt šeit, bet nesanāca uzreiz pārdot. Tāpēc divus gadus nodzīvojām Līzes mammas mājā. Ievilkām tur ūdeni, nedaudz izremontējām, tas bija kā treniņš pirms šīs mājas remonta. Un tad viss sakārtojās – pārdevām Rīgas dzīvokli un sākām te rukāt – pusgada laikā viss notika! Meistars strādāja pa dienām, es otrajā maiņā, vakaros un naktīs. Pats ļoti daudz darīju, gan ar nograušanas darbiem, gan pēc tam atjaunošanā un jaunu lietu radīšanā,» aizrautīgi stāsta Reinis un Līze smaidot piebilst: «Mums ir apmēram tā – kādreiz staigājam pa veikaliem un priecājamies: «Ak, cik skaistas lampas, paskaties, kāda interesanta glezna!» Gribētos nopirkt, bet… ai, labāk paši! Reinis uztaisa lampas, abi kopā uzgleznojam gleznu… Pašiem radīt ir forši!»
Rampa šķūņaugšā
Varbūt arī tev laukos ir šķūnis ar plašu kādreizējo sienaugšu, bet sienu tur vairs nevajag glabāt? Lūk, ideja – Reinis šķūņaugšā uztaisīja rampu savam BMX hobijam, un arī mazā Estere tur jau mācās braukāt gan ar riteni, gan skeita dēli! «Vispirms visu izvācu, veco sienu izcēlu ārā, sakārtoju. Šķūņaugša ir ļoti stabila, te iebetonētas arī mazbānīša sliedes. Tad dzima doma uztaisīt te rampu, lai var braukāties arī ziemā. Pērn oktobrī sāku, nupat martā pabeidzu – lēnā garā, piektdienu, sestdienu vakaros… Pamatā saliku brusas, tad būvēju rampu no vecā Neretas skeitparka materiāliem, kas, neskatoties uz noilgumu, bija vēl izmantojami. Visu piezāģēju no jauna. Te ir divas finiera kārtas – katra 9 milimetrus plāna, tāpēc materiāls piemērots liektām virsmām. Otro finiera kārtu liku diagonāli pāri, lai braucot nejūt savienojumu vietas. Nu, un, visbeidzot, protams, vajadzēja daudz skrūvju, lai visu kārtīgi pieskrūvētu.»
Populārākie raksti
