Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Māris Linde
- Pēc izglītības inženieris mehāniķis, tomēr mūža garumā kopis vecāku izveidoto eksotisko augu dārzu.
- Savulaik vedis eksotus no Kamčatkas, Vidusāzijas, Tjanšana, Kaukāza, Karpatiem un daudzām citām vietām.
- No Māra dārza augi nonākuši ne tikai Latvijas un ārvalstu privātajos pagalmos, bet arī Aizputes, Kuldīgas, Rīgas un citu pilsētu publiskajos apstādījumos.
- Paša dārzā sastopama vairāk nekā 250 krāšņumaugu daudzveidība.
- Beidzis Rīgas Politehnisko institūtu un Maskavas svešvalodu institūtu.
- Autors vairākām grāmatām, tostarp enciklopēdiskajam izdevumam Lielā zināšanu grāmata.
Māri dodamies satikt Aizputē – vienā no senākajām Kurzemes pilsētiņām. Tieši mūsu viesošanās laikā viņa dārzā krāšņi zied lielais ēdamo kastaņu koks, braši aug mamutkoks, kas par tādu nosaukts, jo esot audzis jau mamutu laikos, Serbijas augstkalnu kolonnegle, Japānas kriptomērija, Jūdas koks. Kā pēc pulksteņa 22. septembrī sākot birt nogatavojušies valrieksti… Lielu augumu Māra dārzā sasniegusi lietussarga magnolija, taču vecākais augs ir tūja ar gana iespaidīga izmēra stumbriem. Viņš atzīstas, ka 2000 kvadrātmetru plašajam dārzam vairs nav vaļas, bet labprāt dalās atmiņās un zināšanās par augu audzēšanu un kopšanu.
– Nav jau tā, ka es tagad vispār neko neaudzēju, bet tas vairs nav, kā bija agrāk. Daudz ceļojām, aizrautīgi vērojām, kā augi ieaugas, kā sēklas dīgst, katram augam meklējām atbilstošu vietu dārzā, pavairojām, tā mēs arī mācījāmies, eksperimentējām.
– Savu aizraušanos ar augiem jūs esot mantojis no vecākiem – zobārstes Valijas Lindes un skolotāja Marģera Lindes.
– Tie bija padomju laiki, vietējā pašvaldība ļāva apsaimniekot zemi, kas tolaik bija pilsētas ganības. 1950. gadā vecāki uzcēla nelielu mājiņu un sāka ar ābeļdārza stādīšanu – tajā auga dažādas retu šķirņu ābeles. Pēc ābelēm kājām gāja uz Kazdangu un Vēveriem un pār muguru nesa uz Aizputi.
Atceros lielus sarkanus ābolus, saldus kā zemenes.
Tur bija plūme ‘Cara’ – liela, dzelteniem augļiem, un, kad tie ienācās, spindzeles bija jūra. Es vienreiz salasīju tikai šīs šķirnes plūmes, neizspiedu sulu, bet pieliku raugu. Aiznesu speciālistam, un viņš man atdeva trīslitru burku ar sļivavicu. Tā gāza no kājām! (Smejas.) Diemžēl ābeļdārzu mantot neizdevās, tas palika pašvaldības īpašumā, un pirms pāris gadiem to nozāģēja malkā.
Atgriežoties pie vecāku iekoptā… Augus esam veduši no Kamčatkas, Vidusāzijas, Tjanšana, Kaukāza, Karpatiem un daudzām citām vietām. Modē bija akmeņdārzi, un vecāki saveda akmeņus no saldūdens kaļķu lauztuves un sāka stādīt dārzu. 1984. gadā mūsu dārzs saņēma Latvijas skaistākā dārza balvu. Par mūsu dārzu uzņemta filma un izdota grāmata.
– Pie jums Aizputē ciemojamies katalpu ziedēšanas laikā. Arī tās ir jūsu nopelns!
– Puika būdams, es iesaistījos un palīdzēju vecākiem. Tad sāku braukāt pa bijušo Padomju Savienību, jo citur jau netiku, un kādā vietā manu uzmanību piesaistīja koks ar lielām lapām. Vēlāk Karpatos ieraudzīju to pašu kociņu – nelielu, bet ziedošu. Izrādījās, tā ir katalpa. Nu, lūk, tad sāku meklēt, interesēties botāniskajos dārzos, lai tiktu pie stādiņiem. Un tad jau tas kļuva par dzīvesveidu.
Rīga pilna manām katalpām!
Es dienēju kopā ar kādreizējo Daugavas Sporta nama direktoru Jāni Misu, kurš no manis paņēma katalpas un iestādīja turpat pie sporta nama un savā dārzā. Tās esmu devis arī daudziem citiem.
Ziedēšanas un sēklu briedināšanas laikā katalpas izskatās īpaši eksotiskas. Rudenī tām veidojas savdabīgas pogaļas – brūnas, garas pākstis, kas visbiežāk glabājas kokā visu ziemu. Tāpēc arī tautā katalpas iesauktas par cigāru koku un indiāņu pupu koku. Katalpa ļoti ilgi pavasarī stāv plika – lapas kokam parādās vienam no pēdējiem. Koks mīl saulainu un vēju pasargātu vietu. Mazāki kociņi ziemā jāpiesedz, bet, ja katalpa sasniegusi divu metru augstumu, tad par koka izturību vairs nav jāraizējas. Ja katalpu pārmēslo ar slāpekli, to var skart sēņu izraisīta vīte, tāpēc labāk to stādīt auglīgā augsnē un nemēslot vispār.
– Kādiem faktoriem jāsakrīt, lai eksotiskie augi pieņemtu Latvijas apstākļus, iedzīvotos šeit?
– Man ir Lavsona paciprese, dabā tā aug klinšu kalnu Rietumu pusē Amerikā – no subtropiem līdz 64. paralēlei. Lieta tāda: ja to paņems no subtropiem, tā pie mums neaugs, bet, ja paņems no 64. paralēles ziemeļos, – augs. Tas ir princips, kas jāņem vērā, audzējot visus eksotiskos augus. Kā notiek tagad? Stādus pārsvarā ieved no rietumiem, daudz kas šajā jomā pārvērties par biznesu. Starp citu – paciprese ir līdzvērtīga eglei, no pacipreses koksnes krājumu var iegūt divreiz ātrāk nekā no egles. Ar manas pacipreses sēklām var apsēt visu Latviju, ja vien būtu tāda gribēšana.
– Sakāt arī, ka ziemcietība un salizturība nav viens un tas pats. Kāda ir atšķirība?
– Ziemcietība nozīmē, ka augs var izturēt gan salu, gan atkusni, gan atkal salu un atkal atkusni. Salu var izturēt arī palmas un daudzi citi eksotiski augi, bet tas, kas notiek Latvijas klimatiskajos apstākļos, ir pilnīgi kaut kas cits. Domāju, ka pret augiem nelatviešiem nevajadzētu būt pavisam skeptiskam, bet iemācīties pacietību. Ir augi, kuriem lapas plaukst vēlu, bet cilvēks, nevarēdams sagaidīt, padomā, ka neizdzīvoja, un atmet ar roku. Pacietības trūkst.
Bet apņēmīgs dārznieks var radīt brīnumus arī Latvijas apstākļos.
Atceros kādu stāstu – cilvēks ļoti brīnījās, ka Latvijā aug valrieksts, zīdkoks, saldais ķirsis jeb čerešņa, un viņš veica sava veida eksperimentu, proti, atveda dažādus stādus, atstāja tos salīdzinoši sliktos apstākļos uz gadu, tā teikt, izdzīvošanas skolā. Tiem pat lapas īsti nesaplauka. Nākamajā gadā kokus iestādīja jau paliekošā vietā, un augi apkopoja savus spēkus, lai izdzīvotu, sazaļoja un turpināja augt. Ir daudz tādu paņēmienu, kurus cilvēki nezina, bet vajag eksperimentēt! Vēl jāņem vērā dienas garums. Piemēram, valrieksti Latvijā ienākas agrāk, jo pie mums ir garākas dienas nekā dienvidos. Šis faktors attiecas arī uz citiem augiem.
– Jums pašam dārzā aug pat palmas!
– Galvenais ir pareizi ieziemot. Piemēram, Polijā palmām, lai tās pārziemotu, aptin sildošu vadu. Mana metode ir šāda: rokas attālumā apkārt palmai sadzen mietus, aptin apkārt papi, saber iekšā sauso kūdru, pāri liek plēvi, ko atsien pret stūriem, lai vējojas, elpo, un pavasarī ņem nost. Tā man palmas ziemoja daudzus gadus. Tagad gan es atstāju podos un nesu iekšā. Vairs nav spēka auklēties.
– Kas vēl labi jūtas jūsu dārzā?
– Dažādas liānas. Kokžņaudzējs uzrāpies vairāku desmitu metru augstumā un dažu labu koku ietinis kā zaļā mētelī. Katru gadu vienā oktobra sākuma naktī lapas tam kļūst dzeltenas. Ja oktobris ir silts, krāšņi zied efejas. Pretī saulei kāpelē arī aristolohijas, aktinīdijas, mežvīteņi plešas plašumā.
– Īpašas jūsu kolekcijā esot arī īves.
– Jā, tās man ir dažādas. Labos apstākļos īves mūžs sniedzas vairākos tūkstošos gadu. Bet ilga ir arī jauno augu dzimšana – īves sēklas dīgst divus gadus. Tik ilgi reti kuram gribas gaidīt, tāpēc visbiežāk tās pavairo ar spraudeņiem, bet jāņem vērā, ka tad jaunais augs turpina vecāku auga formu un neveidojas par lielu un varenu koku.
– Īpašu uzmanību sanācis veltīt arī paulonijām, kas, spītējot visiem neticīgajiem, jau daudzus gadus Aizputē aug pie vietējā uzņēmuma ēkas. To lapu diametrs sasniedz gandrīz pusmetru!
– Paulonijas es meklēju jau padomju laikos, bet atvest sanāca no Īrijas, un tās patiesībā ir katalpu radinieces. Paulonija zied skaistiem ziliem ziediem, bet Latvijas klimatā šis notikums tiešām ir brīnums, jo augam pumpuri aizmetas rudenī, tiem jāpārziemo, un pavasarī tie izplaukst. Pie mums ziemas ir pārāk bargas, tāpēc ziedi lielākoties nosalst, bet man pirmajam Latvijā uzziedēja.
Salasīju sēklas – esmu pa visu Latviju simtiem sēklu bez maksas izsūtījis!
Cilvēki audzē. Kaut arī visiem nezied, Latvijā paulonijas kļūst arvien populārākas, koks nav īpaši prasīgs, ja to iestāda no ziemeļu vēja pasargātā vietā. Jā, dažkārt apsalst, bet tie ir unikāli koki, tāpēc ataug ar jauniem spēcīgiem dzinumiem.
Japānas kultūrā paulonijām jeb kiri kokiem ir liela loma, tiem veltīta pat dzeja. Ir valstis, kur paulonijas audzē lielās platībās, lai jaunos dzinumus pļautu un izmantotu lopbarībai, – tas nav kā, piemēram, kukurūza, kas katru gadu jāsēj no jauna. Nē, paulonija pati ataug, un to zaļā masa ir daudz lielāka nekā kukurūzai. Savukārt koksne ir ļoti augstvērtīga. Paulonija ir viens no ātrāk augošajiem kokiem pasaulē.
– Mēdz jau teikt, ka te, Kurzemē, aug viss.
– Aizpute ir Kurzemes vidiene, augstiene, un šeit dažkārt ir pat skarbāks klimats nekā Latgalē, tāpēc teiciens, ka Kurzemē viss labāk pārziemo, ir tikai tāds flirts. Nebūt ne. Liepājas pusē pie jūras – jā, bet Kurzemes vidusdaļā apstākļi ir paskarbi.
– Vai atminaties, kā visi augi nokļuvuši līdz Aizputei?
– Aprikozes izaugušas no tēva salasītiem kauliņiem Krimā, kad viņš bija Soču sanatorijā. Vienu no paciprešu formām augstlēcējs Ilmārs Lapiņš ieveda, paslēptu kurpju kastē. Sēklas sūtītas no dažādiem botāniskajiem dārziem. Vairs neatminos, no kurienes atvests vīģeskoks, kas auga un ražoja, tomēr vienu gadu aizgāja bojā. Pie Sīrijas hibiska tikām nejauši toreizējā Frunzes dzelzceļa stacijā Kirgīzijā. Es to 70. gados atvedu no vietas, kur janvārī vidējā temperatūra ir mīnus 4 grādi pēc Celsija, iestādīju Aizputes centrā, un tas auga un ziedēja daudzus gadus bez jebkādas segšanas, ne reizi neapsala. Diemžēl to nozāģēja, saknes izplēsa. Labā ziņa ir tā, ka hibisks ir pats sasējies un apkārt sadīguši stādiņi. Aizbraucām ciemos pie sievas draudzenes, skatos – hibisks zied! Prasu – kur to dabūji?! Izrādās, Aizputes centrā. Tā es uzzināju, ka hibisks, no sēklām sasējoties, dod dažādus variantus, pats mutējas, tāpēc atvasēm var būt citu krāsu ziedi.
Daudz augu esmu stādījis publiskos apstādījumos, lai cilvēki priecātos, varētu ievākt sēklas un mēģināt ieaudzēt arī savā dārzā vai pilsētā.
Diemžēl cilvēki ir dažādi. Arī šobrīd pilsētā malkai turpina izzāģēt gan manis, gan citu stādītos kokus, bet situāciju cenšos pieņemt mierīgi. Neilgu brīdi strādāju arī Aizputes skolā par dārznieku, pie skolas iestādīju pacipreses, kas tagad jau ir lieli, skaisti koki, kā arī iekopu dārzu, kurā auga jukas un citi augi, lai skolēni botānikas stundās varētu tos pētīt, izzināt. Kad es tur vairs nestrādāju, dārzs pēc pāris gadiem tika izrakņāts, stādi aiznesti uz privātajiem dārziem…
– Tomēr, pateicoties jūsu idejām, esat cienīts un atpazīstams dārzkopju aprindās ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs!
– Pie mums ciemos bijuši dārzkopji no Vācijas, Zviedrijas, Īrijas pat Austrālijas. Dāma pēc kokveida peonijām no Francijas braukusi divreiz. Patīkami, ka manas zināšanas un darbu novērtē. Taču esmu novērojis, ka mūsu, Latvijas, vietvarām dažkārt pietrūkst izpratnes par augu, apstādījumu vērtību.
Kaimiņu novadiem esmu piedāvājis veidot pilsētiņas apstādījumus no dažādiem neparastiem augiem, jo pasaulē tas ir viens no faktoriem, kas veicina tūrismu, bet diemžēl ideja tā arī palika nerealizēta.
Tajā pašā laikā ar ilggadējo Valkas novada vadītāju Armandu Kraukli Valkas pilsētā par godu Latvijas simtgadei esam veidojuši peoniju dārzu. Entuziasma vadīts, savulaik biju uzsācis akciju Pārvērtīsim baznīcas ne tikai par garīguma, bet arī skaistuma centriem un pie baznīcām Užavā, Landzenē, Dobelē, Saldū un citviet Latvijā stādīju katalpas.
– Māri, kas aizņem jūsu prātu un laiku šobrīd?
Strādāju pie sava trešā Lielās zināšanu grāmatas izdevuma jeb enciklopēdijas, lai gan nedrīkstu to saukt par enciklopēdiju, jo izdevumu veidoju viens, nevis komandā ar citiem autoriem. Inženierzinātnes, augu audzēšana un faktu apkopošana grāmatu rakstīšanai ir radošs, izziņu veicinošs, atbildīgs un pat nedaudz azartisks process. Pateicoties šim darbam, esmu uzzinājis arī ļoti daudz par augiem, to izcelsmi, pasaules valstīm. Un galvenokārt jau par īpašo dabas daudzveidību.
Populārākie raksti
