Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dailes teātra direktors Juris Žagars ir pedantisks gan dzīvē, gan darbā. Viņam svarīgi, lai apkārt nebūtu nekā lieka.
Kad Juris Žagars kļuvis par direktoru, kabinetā veikts kosmētiskais remonts. «Pārkrāsoju sienas, pamainīju iekārtojumu. Man patīk vienkāršs un atturīgs skandināvu stils. Bija svarīgi, lai kabinetā ir liels, apaļš galds sarunām, jo man nepatīk princips, ka vadītājs sēž aiz liela priekšnieka galda,» norāda viņš. Žagaram nav sekretāres. «Neviens manas sapulces un dzīvi neorganizē. Pats ar visu tieku galā. Sekretāres esamība – tas ir ļoti vecmodīgi.»
Ienākot kabinetā, pirmais, kas pievērš skatienu, ir lielformāta mākslas darbs.
«Tā ir mana drauga mākslinieka Ģirta Muižnieka glezna. Pie tās tiku pirms 12 gadiem – ieraudzīju izstādē vienā no pirmajiem Cēsu mākslas festivāliem. Man patīk Muižnieka glezniecība. Tā ir impulsīva, nesadomāta un nesakonstruēta. Tā ir mirklīga ekspresija. Šīs acis mani uzrunāja, jo īsti jau nesaprot – tās ir sievietes vai vīrieša acis,» skaidro Juris.
Jura Žagara kabinets
Gleznu viņš nopircis, nesaskaņojot ar dzīvesbiedri Trūdiju. «Tas bija liels risks, jo tā ir ārkārtīgi aktīva, liela un krāšņa glezna. Turklāt rozā un sarkanā krāsā, kuras dzīvoklim ir milzīgs akcents. Kad Trūde atbrauca no Londonas un to ieraudzīja pie sienas, viņa bija šokēta. Pirmkārt, viņa paziņoja, ka viņai nepatīk rozā. Otrkārt, atgādināja, ka šādas lietas tomēr vajadzētu saskaņot. Teicu: «O.K. Ja tev nepatīk mana glezna, es eju prom ar visu gleznu.» Protams, toreiz tā palika mūsu mājā un es nekur neaizgāju,» tagad smejas Juris.
Kad kļuva par Dailes teātra direktoru, viņš tukšo sienu atzina par ideālu vietu gleznai. «Tā tomēr man ir ļoti personiska. Domāju, ka tā ārkārtīgi krāšņo telpu. Man patīk apziņa, ka ir kādas acis, kas uz mani visu laiku skatās – uzmana, lai es labi strādātu.»
Citus interesantus materiālus lasiet jaunākajā žurnāla «Privātā Dzīve» numurā!
