Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
1
-
1
-
0
-
- Kur?
Pārgaujas novada Raiskuma pagastā, Raiskuma ezera krastā.
- Saimnieki
Evita un Aivars Zvaigznes, darba dienās dzīvo Rīgā, brīvdienās – lauku mājā. Aivars darbojas komercīpašumu investīciju konsultēšanas jomā, Evita – starptautisku klīnisko pētījumu menedžmentā.
- Moto
Nebaidīties no trakām idejām! Tās var realizēt!
Mājas CV
Raiskuma muižas apbūve veidojusies 18. gadsimtā, bet šī ēka iepriekš kalpojusi kā klēts ar pagrabu, domājams, celta 1844. gadā, jo šis skaitlis iemūrēts ēkas sienā. Īpašums iegādāts 2013. gadā. Projekta izstrāde un ēkas rekonstrukcija sākta 2014. gadā, un bija liels izaicinājums gan arhitektei, gan būvniekiem, gan saimniekiem, pārveidojot par dzīvojamo telpu seno, nekad neapdzīvoto ēku un pagrabu, kas atrodas 2–3 m dziļumā.
Nejaušais atradums
Būdami rīdzinieki, Evita un Aivars Zvaigznes bieži, apciemojot vecākus Cēsu pusē, mēdza apbraukāt skaistākās šīs puses vietas ar motociklu. Reiz kādā braucienā ceļš aizveda uz Raiskuma muižu, kur ezera krastā abi atklājuši neparastu būvi. 18. gadsimtā būvētajam muižas kompleksam piederošā klēts ar pagrabu fascinēja ar savu novietojumu ezera krastā un neparasto mūrējumu, kas, kaut arī bieži sastopams Vidzemē, atgādinājis Itālijas ceļojumos redzētās mājas.
Pagrabu glabāšanas vajadzībām izmantoja vietējie iedzīvotāji, un ēka bija pilnīgi pamesta, taču vieta šķita tik iespaidīga, ka Evita nespēja to aizmirst. Kaut arī likās neticami, ka šādu vietu varētu iegādāties īpašumā, ideja nelika mierā, un abi sāka meklēt, kā to varētu iegādāties, un tādu iespēju atrada.
«Iespējams, daudziem ir mērķis meklēt un atrast īpašumu laukos,» stāsta saimniece. «Mums toreiz tāda mērķa nebija. Vienkārši braucām ar moci apkārt Raiskuma ezeram, līdz muižas parkā pamanījām divas pamestas ēkas – kūti un klēti ar pagrabu. Ainaviskā vieta, senās mūra ēkas, klusums un miers mani apbūra, un doma, ka šeit varētu izveidot ko līdzīgu Provansas stila mājiņai, neatlaida. Vīrs gan sākumā jautāja, kam mums šis īpašums vajadzīgs, ir taču vasarnīca pie jūras, ir mammas lauku māja, kur aizbraukt. Es nepadevos, klausīju intuīcijai un teicu, ka šeit mums būs klusums, miers un iespēja ienest interjerā romantisko Provansas lauku dzīves atmosfēru.»
Šīs mājas tapšanā vispār liela nozīme teicienam: kas meklē, tas atrod – tāpat tika sameklēta gan ēkas rekonstrukcijas arhitekte Dace Krēgere, gan interjera autore Ilze Krastiņa, kuras darbus Evita ieraudzīja Facebook lapās.
Saimnieku darbības joma ir medicīna, un māja pie ezera ir vieta, kur abi varēja radoši izpausties. Mājas rekonstrukcija bija liels izaicinājums, īpaši jau eksperimentālā daļa, jo katru paņēmienu, ko te izmantoja, vajadzēja rūpīgi pārbaudīt.
Neparastā ēka būvēta 1884. gadā, bet iespējams, ka tā ir vēl vecāka. Pirmais stāvs – pagrabs – iebūvēts pakalna nogāzē 6 metru dziļumā, bet otrais stāvs, kurā savulaik atradās klēts, izvietots pakalna augšpusē. Pagrabā tā arhitektonikas dēļ tika nodrošināta vienmērīgi zema temperatūra, tāpēc saimnieku sarežģītākais uzdevums bija pielāgot šo daļu jaunajai funkcijai – dzīvojamai mājai. Ēkai vēsturiski izveidojušās arī divas ieejas – viena, pirmajā stāvā, tagad kalpo kā izeja uz terasi un ezeru, otra, augšstāvā, ir galvenā ieeja mājā.
No pagraba par māju
Kad īpašums jau bija nonācis jauno saimnieku rokās, kādu laiku vēl nebija skaidrs, vai klēti vispār varēs transformēt par dzīvojamo māju. Arhitekte sākumā ieteica pagrabu nepiemērot dzīvošanai, bet ļaut tam dzīvot savu pagraba dzīvi, uz ko Aivars iebildis, ka viņam arī kaut kur jādzīvo, un tomēr izcīnījis tam jaunu funkciju. Rezultātā ēka aprīkota ar komunikācijām, jo klētī nebija ne elektrības, ne ūdens, nemaz jau nerunājot par kanalizāciju.
Ēka nosiltināta, izveidota sarežģīta hidroizolācija, kā arī ierīkota autonoma apkure ar granulām – tā tiek darbināta arī vasarā, lai nodrošinātu pagrabā komfortablu temperatūru. Rekonstrukcijas laikā tika nostiprinātas arī ēkas sienas. Kad aktualizējies jautājums par mājas fasādi, saimnieks prasījis padomu pazīstamajam seno ēku restauratoram Jurim Zviedrānam, kurš ieteicis novecot kopā ar fasādi un pārāk necensties to atjaunot. Pie tā arī palika.
«Maksimāli centāmies saglabāt ēkas senatnīgo izskatu un auru. Mājai devām nosaukumu Žubītes, jo par žubīti mani mīļi dēvē vīrs,» stāsta Evita. «Trakā ideja pirkt šo īpašumu bija man, tāpēc attiecīgi arī izvēlējāmies mājas nosaukumu.»
Pirmajā stāvā jeb pagraba daļā izveidota dzīvojamā telpa ar virtuvi, tehniskā telpa un vannasistaba, savukārt otrajā stāvā, uz kuru ved oriģinālas, četrus metrus augstas vītņu kāpnes, atrodas liela atpūtas istaba visa stāva platībā, virs kuras izveidota atvērta guļamplatforma jeb saimnieku guļamistaba. Zem tās atrodas arī galvenā ieejas zona.
Būvniecība bija Aivara, bet mājas interjers – Evitas pārziņā. Viņai pašai bija idejas, kādu vēlētos redzēt savu māju, taču bija grūti tās vizualizēt, tāpēc māksliniece Ilze Krastiņa palīdzēja to izdarīt praktiski. Saimnieki daudz ceļojuši, un īpaši tuva viņiem kļuvusi Itālija un Francijas dienvidi, tāpēc vēlējās arī savā mājā ienest kaut ko no šo zemju interjera tradīcijām.
Iekoptā ainava
Liels darbs tika paveikts ainavas iekopšanā. Tā kā māja atrodas pie ezera ar tauvas joslu, teritorija tika organizēta tā, lai gan saimnieki, gan iespējamie ezera apmeklētāji justos ērti. Māja atrodas pakalnā, kuru bija nepieciešams īpaši nostiprināt, turklāt saimniece vēlējās iekopt arī dārzu, un tas lieliski izdevies šajā sarežģītās konfigurācijas zemes gabalā. Saimnieki izveidojuši arī savu peldvietu, izvedot divas kravas atkritumu, jo te savulaik bijusi muižas izgāztuve. Bet pārsteidzošākais risinājums ir rudzu pļava piemājas nokalnēs.
«Rudzu un puķu pļava diemžēl ir viengadīgs prieks! Ja gribas to pašu skaistumu redzēt arī nākamajā gadā, jāsēj katru gadu,» pārliecina ir Evita. «Pagājušajā gadā nepaspējām laikus sagatavot zemi un iesēt puķu pļavas sēklas, tāpēc bija jāsamierinās ar daudzgadīgajām puķēm. Un bija mums skaista pīpeņu pļava! Sēklu maisījumu savai puķu pļavai pirkām no ģimenes uzņēmuma ar specializāciju sēklkopībā – zemnieku saimniecības Krastmaļi, kas piedāvā dažādus sēklu maisījumus.
Atsevišķs stāsts ir par rožu dārzu: rozes ir mani mīļākie ziedi, un jau sen zināju – ja man būs lauku māja, tur noteikti ierīkošu rožu dārzu. Rozes ir dārza krāšņums, tās zied visu vasaru. Savā rožu dārzā esmu izvēlējusies tikai smaržīgās šķirnes. Vasarā to šarmu izbaudu ar rīta kafijas krūzi, tā saglabāju līdzsvaru un harmoniju visas dienas garumā. Ļoti augstvērtīgus rožu stādus (vairāk nekā 300 rožu šķirņu, arī augststumbra rozes) piedāvā stādaudzētava Latroze Siguldā, kas arī ir ģimenes uzņēmums.»
Kopīgiem spēkiem
«Pirmajos gados pēc ievākšanās Žubītēs saskārāmies ar dažām neērtībām,» atceras saimnieki. «Tā kā māja atrodas muižas parkā un teritorija nebija iežogota, cilvēki bieži iemaldījās pie mums, izmantoja kāpnes, kas ved uz ezeru, kā arī mēdza piesēst iekoptajā zālienā. Tagad esam ierīkojuši skaistus metāla kaluma vārtiņus, ko uzmeistaroja izslavēts kalējs no Raiskuma. Bija arī problēmas – neapmierināja nesakārtotā vide muižas parkā, neglītie malkas šķūnīši, sabrukusī muižas balustrāde.
Risinājām tās kopā ar muižas iedzīvotājiem un Pārgaujas novada pašvaldības atbalstu. Muižas parka sakopšanu sākām ar pavasara talkas organizēšanu, un tā talkojam katru gadu – sagrābjam pērnās lapas, sadedzinām nolūzušos koku zarus un talku noslēdzam ar nelielu pikniku un kopbildi muižas parkā. Balustrādes atjaunošanā mūs atbalstīja Pārgaujas novada pašvaldība, īpaši domes priekšsēdētājs Hardijs Vents, kurš iesaistīja arī ES fondu finansējumu.
Bijām patīkami pārsteigti, ka vietējie, it īpaši muižas iedzīvotāji, mūs ļoti ātri un sirsnīgi pieņēma par savējiem.
Sākot mājas rekonstrukciju, no vietējiem uzzinājām, ka tepat Raiskumā dzīvo visu veidu amatnieki, piemēram, galdnieks, kalējs un namdaris. Uz vietas ir pieejami arī gatera un metālapstrādes pakalpojumi. Ir sava vietējā kūdras ražotne Unguri, kokapstrāde, grants un akmens ieguves vietas. Esam iecienījuši arī vietējos labumus – no kaimiņiem iepērkam zemenes, tomātus, vistu olas, bioloģiskās saimniecības Kalnozoli gardo aveņu ievārījumu.
Raiskumā ir sava labumu darītava, kas brūvē alu, malkas krāsnī cep maizi un kūpina vietējos gaļas produktus. Kaimiņos ir pat ķīniešu restorāns Zaķīši. Te Raiskumā dzīvo fantastiski cilvēki! Visu cieņu par spēju akumulēt visu, kas viņiem ir apkārt, – gan no dabas, gan senču zināšanām, gan no jaunā, kas Latvijā ienāk.»
Vieta nestandarta idejām
«Šajā mājā nav standarta risinājumu, jo katrai vietai un lietai bija īpaši jāpielāgojas, un reizēm draugi teica – kam jums tas vajadzīgs, labāk uzbūvēt kaut ko jaunu,» stāsta Evita un Aivars. «Remonts ilga divus gadus, jo katrs eksperts ieteica savus risinājumus, par kuriem pašiem vien bija jāizšķiras. Taču process bija radošs un aizraujošs.
Līdz šim Žubītes uzskatījām par brīvdienu mājām un sapņojām, ka reiz pienāks brīdis, kad šeit varēsim padzīvot ilgāku laiku, kādas nedēļas… Lai cik tas neizklausītos dīvaini, Covid-19 pandēmija mums šo sapni piepildīja. Laimīgi un drošībā šeit dzīvojam karantīnas laiku un par rosību Rīgā pat esam piemirsuši.
Iegādāties lauku māju ir skaisti, tikai jārēķinās ar bezgalīgu laika un resursu ieguldījumu. Svarīgi ir iesākt darīt, pārējais – atklāsmes un iedvesma, ko darīt tālāk, – atnāks pats. Citiem iesakām paļauties uz intuīciju un realizēt trakās idejas! Laukos viss ir kārtībā!»
Stāstam ir arī tupinājums. Blakus mājai atrodas jau stāsta sākumā pieminētā kūts, ko Zvaigznes tieši šajā pavasarī iegādājās. Šis pirkums arī nācis negaidot, līdzīgi kā klēts māja. Saimnieki jau bija pieņēmuši, ka kūts piederēs kādam citam, bet tad īpašnieks negaidīti piedāvājis kūti nopirkt. Evita stāsta, ka, to uzzinot, asaras sākušas birt kā pupas – no sajūsmas, prieka, pārdzīvojuma, jo tieši kūts ēka viņu uzrunāja pirms septiņiem gadiem. Nu saimnieki plāno to rekonstruēt, iebūvējot māju mājā. Kārtējā trakā ideja, ko realizēt!
