Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sēta, ko veido plaša dzīvojamā māja un ēka, kas kādreiz apvienoja klēti, šķūni un kūti, tapusi 18. gadsimta vidū. Savukārt Unas Kupčas vecāku un citu radu īpašumā saimniecība nonāca 1971. gadā. Unas mammas māsīcas vīrs bija kinoscenārists Jānis Brencis. Kopā ar režisoru Aivaru Freimani reiz, veidojot dokumentālus filmu materiālus, viņš iebraucis tobrīd padomju armijai piederošajā slēgtajā zonā un uzzinājis par šo vietu, kas bija nonākusi pārdošanā un maksāja tiem laikiem lielu naudu – tūkstoš rubļu. Unas mamma kopš bērnības ar māsīcām uzturēja ciešu saikni. Kopā ar vīriem apspriedušās, un visi nolēmuši māju pirkt: pamatēka ir pietiekami liela, 250 kvadrātmetros katrai no trim ģimenēm savs stūrītis atradīsies. Tā māja tika sadalīta trīs līdzīgās daļās un izlozēts, kuram kura pienākas.
«Kopš bērnības Mazirbē pavadītais laiks man asociējas ar prieku un īpašu noskaņu. Te sabrauca mākslinieki, kinoļaudis, plašais radu pulks. Dārzā izpļāva laukumiņu, kur visiem pabūt kopā, darbnīcā veči spēlēja kārtis un iedzēra konjaku. Jauka, bohēmiska atmosfēra.
Māja bija kā magnēts.
Visi bijām rīdzinieki, ziemā tikpat kā netikāmies, bet kopā ar radiem un draugiem sabraucām tieši Mazirbē,» atceras mājas tagadējā saimniece, kurai 2000. gadu sākumā radās iespēja īpašumu pamazām no radiem pārpirkt. «Es vēlējos šo stāstu turpināt, atgriezties savas bērnības izjūtā,» teic Una, izrādot sētu. Atjaunota ne tikai dzīvojamā māja, bet arī šķūnis – ar šo, svaigāko, Unas veikumu iepazīstamies vispirms. Savulaik tajā atradās kūts, klēts un malkas glabāšanas daļa. Unas bērnībā šeit bija saimniecības lietu novietne, te turēja arī malku, kā arī ierīkoja vienu istabu, sienā izcērtot logu. Taču ar laiku šķūnis sāka šķiebties, ielūza jumts. «Pēc gadiem atklājām, ka pamati ir ielieti tikai vienā daļā. Tāpat sapratām, ka sākotnēji šķūnis bijis stipri mazāks. Tas ir ticis paplašināts, bet, tā kā izpalika pamati, jaunajai konstrukcijai nebija, uz kā turēties. Lai neļautu ēkai sagrūt un saglabātu oriģinālās sienas, izvēlējāmies ilgtspējīgu risinājumu: šķūni uz domkratiem pacēla, ielēja pamatus, nostiprināja konstrukciju,» atklāj Una. Atjaunošanas procesā īpašnieki arī sapratuši, ka 7 × 18 metru lielajā ēkā vienu tās daļu vēlas atvēlēt lietu un malkas glabāšanai, bet pārējā platībā ierīkot atpūtas telpu un pirts zonu. «Kopš šo ieceri realizējām, jokojam, ka mums ir atpūtas zona pie spa centra,» smej saimniece.
Abās ēkās interjera risinājumus ir radījusi Una. Šķūnim izvēlētās AlanDeko lampas atstāj iespaidu uz visiem. Kad tās pieliktas, meistari noelsušies: tās atgādina zvejnieku murdus! Grīda ir no betona, kas noslīpēts ar dimanta ripu un nolakots. Unai šķitis, ka telpā nepieciešams ienest vēl kādu industriālu elementu – metāla virtuves iekārtu –, un viņa atradusi meistaru, kurš realizēja nākamo pārdrošo ideju – virtuves fasādēm izmantot alumīnija plāksnes. Tas izrādījies negaidīti labs risinājums. Kad kamīnā kuras uguns, tā gaisma atspīd uz alumīnija fasādēm un tās burtiski iezaigojas koši sārtos toņos. Sākotnēji Una gribējusi, lai virtuves iekārtas virsma būtu betona. Bet uz vietas Mazirbē to nelej, kas nozīmē, ka sarežģīts kļūst virsmas transportēšanas jautājums. Tad meklējusi citu risinājumu, līdz uzzinājusi par jaunu Detale CPH dekoratīvā krāsojuma produktu Kabriclinen. Ar to pārklājot karkasu, kas izgatavots no skaidu plātēm, tiek iegūta virsma, kas izskatās kā šūnakmens un telpai piestāv vēl labāk par betonu.
Šķūnī ir nonākušas vecās mājas durvis – savulaik dzīvojamai ēkai tās nomainīja pret identiskām, tikai jaunām. Kad tapa šķūnis, tās restaurēja un ielika kā vēsturisku atsauci no dzīvojamās mājas: šobrīd tās ved uz guļamistabu otrajā stāvā. Savukārt abas ārdurvis nākušas no tuva un mīļa kaimiņa: viņš savu šķūni pārveidojis un, zinot, ka Kupču ģimene renovē savējo, durvis atdāvinājis. Vienas nu ved uz pagalmu, otras – uz terasi meža pusē.
Pirtī un vannasistabā realizēta veiksmīga saspēle starp saglabātajām oriģinālajām detaļām un moderniem risinājumiem: vecā sija kalpo par galdiņu izlietnei. Autentiskie sienu baļķi ir novaskoti un pilda savu funkciju mitrā telpā: ūdens no tiem atlec.
Agrākajos gados šķūnī izcirstais logs, kas šķita kļūda, ir pārvērsts par efektu: sēžot uz lāviņas, var skatīties uz mežu.
Blakus pirts un dušas telpai ir ierīkota arī terase, kur turpināt relaksēties tiešā dabas klātbūtnē. Ja šķūnī ciemojas kāda kompānija, cilvēkiem mājā tas netraucē. Vēl vairāk – mājā un šķūnī ir iespējams organizēt divas dažādas kopā sanākšanas.
Šķūņa pārveide zināmā mērā bija Unas hobija (dizains, interjers, arhitektūra) profesionalitātes pārbaudījums: vai izdosies izsapņotās ieceres īstenot. Un – ir! «Esmu sapratusi, ka interjerā labi strādā kontrasts starp veco un jauno, gaišajām iekštelpām, kas veido fonu, un melniem akcentiem telpā, kā kāpnes, durvis un lampas. Šādi tumšais eksterjers, lai arī tikai detaļās, turpinās arī interjerā. Jūras māja pieļauj radošu attieksmi. Mans izaicinājums bija interjera pērles atrast plaša patēriņa veikalos. Mēbeles lielākoties pirktas IKEA, H&M, JYSK. Lielajā atpūtas telpā ir arī Innovation dīvāns – tas labi izskatās un ir funkcionāls, bet kopumā interjeram neesmu tērējusi lielu naudu. Uzskatu, ka jēdzīgāk finanses ir novirzīt kam būtiskākam – kapitālākiem ieguldījumiem mājas un šķūņa atjaunošanā.
Man patīk arī pašai pielikt roku pie dažādu lietu tapšanas. Skaistuma vārdā esmu gatava kalnus gāzt: pati slīpēt un atjaunot galdus, kumodes, durvis. Atrodu vecu rokturīti, un ģimene smej: «Simtgadīgs hlams atkal ir izvilkts un tiks sačubināts!» Senajiem krēsliem esmu pārvilkusi audumus, bet roku balstiem veco un vietām nolupušo krāsu noņēmusi un tos pārkrāsojusi. Redzēt, kā senas un nolietotas lietas top atkal skaistas – tas vienmēr sagādā prieku,» uzsver Una. Un šo pieeju labi var just arī otrā īpašuma ēkā – dzīvojamajā mājā, kuras interjers tapis jau pirms kāda laika. «Mans tēvs bija būvinženieris, bet mājā nekas fundamentāli netika mainīts – tā bija labā stāvoklī. Arī mani radi cauri gadiem par to saudzīgi rūpējās. Tiesa, 50 gadu laikā katra ģimene sev piederošo ēkas daļu bija iekārtojusi atbilstoši savām vajadzībām. Es savukārt gribēju atjaunot oriģinālo plānojumu.
Kā man teica arhitekts Gatis Gavars – senās ēkas ir būvētas, pārdomājot katru detaļu, tāpēc ir vērts atgriezties pie saknēm.
Šā iemesla dēļ nojaucu mājā iepriekš uzceltās starpsienas. Savulaik, kad ēkā ievilka ūdeni un ierīkoja tualetes un vannasistabas, platības iegūšanas dēļ nojauca krāsnis. Tas nebija pareizi, un to var just, sākoties aukstajam laikam. Šī ir ziemas māja. Ja krāšņu apkures sistēma nebūtu izpostīta, te varētu dzīvot visu gadu. Piemēram, 35 kvadrātmetru lielajā viesu istabā bija trīs sildmūrīši. Kad virtuvē vēl atradās malkas krāsns, tā labi piesildīja arī blakus esošo telpu. Joprojām istabas, kurās krāsnis tika saglabātas, var piekurināt arī ziemā. Tāpēc daļu no krāsnīm jau esmu atjaunojusi un to turpināšu arī nākotnē,» apņēmusies Una.
Māja ir bijusi pasargāta no eiroremonta, pie sienām vai griestiem neviens nav stiprinājis rīģipsi. Kad Una sāka ēkā saimniekot, pirmais, ko viņa izdarīja, – atjaunoja senos grīdu dēļus un durvis, tās attīrot no krāsu slāņiem un ieeļļojot. Grīdas segums joprojām lielākoties mājā ir oriģināls – šeit var redzēt septiņus metrus garus egles dēļus. «Grīda šur un tur ir bijusi ķirmju saēsta, bet es sapratu, ka nevajag visā iejaukties: notīrām to, apstrādājam ar iedarbīgām vielām, ieeļļojam, un viss atkal darbojas,» tā Una. Mājai ielikti jauni koka logi, bet saglabāts to oriģinālais rāmja dalījums un vērtne uz ārpusi. Šoruden ēkai plānots nomainīt jumtu, bet ārējās sienas pārkrāsot melnā tonī.
Tā kā viena no Unas mammas māsīcu ģimenēm bija gleznotāju pāris Nellija Darkēviča un Guntis Strupulis, savulaik bēniņos tika izbūvēta darbnīca – tā ēka ieguva vēl vienu telpu. Likumsakarīgi, interjerā pie sienām netrūkst mākslas darbu.
Kaimiņos vasarās notiek mākslas plenēri, tie beidzas ar izstādēm.
Una ar vīru invazīvo radiologu Kārli Kupču šajās izstādēs ne reizi vien iegādājušies jaunas gleznas. Tas ir vēl viens akcents, kas mājas padara īpašas. Bet pati svarīgākā tomēr ir ēkas aura, kas nav zudusi, laikam ejot. «Šī māja vienmēr ir piesaistījusi cilvēkus. Manā bērnībā te patika visiem. Un es redzu, ka tas nav mainījies. Atbrauc draugi un arī iemīlas šajā vietā. Ne tikai mūsu ar Kārli, bet arī mūsu trīs bērnu draugi. Mājas ir lielas un atvērtas: mums ir sajūta, ka šeit jābūt daudz cilvēkiem.
Savulaik es apprecējos ar tipisku rīdzinieku, bet, kad Kārlis pirmoreiz atbrauca uz Mazirbi, viņš bija sajūsmā: mežā sēnes bija no vienas vietas, bet jūra – kā nekur citur. Šeit viņš var realizēt arī savu hobiju – kaitošanu. Joprojām piektdienās vīrs nevar sagaidīt, kad beidzot būsim prom no Rīgas savās Mazirbes mājās. Šī patiesi ir īpaša vieta, kur būt.»
