Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kopumā tika iestādīti 55 Fastigiata ozoli, kā arī vairāki pīlādži. Visi stādi ņemti no LVM kokaudzētavas.
Ozoli iestādīti uz valstij piederošas zemes, ceļa nodalījuma joslā aiz grāvja, līdz ar to neradīs draudus satiksmes drošībai, bet ar laiku veidos skaistu aleju. Izvēlētā ozolu šķirne ir ar kompaktu, ovālu vainagu, kas nozīmē, ka to zari nestiepsies pāri ceļam un neradīs problēmas ar redzamību. Ceļa posms, gar kuru atjaunota aleju, atrodas apdzīvotā vietā un ir labi pārredzams.
2016. gadā tika pabeigti pārbūves remontdarbi uz reģionālā autoceļa Cēsis–Vecpiebalga–Madona (P30) posmā no pārvada pār bijušo dzelzceļa līniju līdz Brežģa kalnam aiz Taurenes (24,6.-38,0.km). Lai varētu realizēt ceļa pārbūvi, bija jāizcērt ceļmalā esošā liepu aleja. Tagad aleja tika atjaunota.
“Mūsu darbības bieži vien ir saistītas ar koku izciršanu. Dēļ satiksmes drošības prasībām, sakarā ar būvdarbiem, kuru laikā ir jāatjauno ceļa profils, jātīra grāvji. Mēs apzināmies, ka tas ir ieguvums ceļam kā infrastruktūrai un drošībai, bet bieži vien zaudējums dabai, apkārtējiem iedzīvotājiem,” stāsta LVC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Lazdovskis. “Mēs arī apzināmies, ka varam atlīdzināt dabai un sabiedrībai, atjaunojot stādījumus gar ceļiem, kur tas ir iespējams, pirms tam izvērtējot visus satiksmes drošības un ceļu uzturēšanas aspektus. Turpmāk LVC kolektīva talkas plānojam rīkot valsts ceļu tīklā, un katru gadu centīsimies sameklēt piemērotu posmu, gar kuru varam veidot koku vai krūmu stādījumus,” uzsver Lazdovskis.
“Mēs esam pateicīgi par padomiem un atbalstu kolēģiem no AS Latvijas Valsts meži. Kas zina, iespējams, šī mūsu sabiedriskā iniciatīva ar laiku pāraugs konsekventā programmā ar zināmu regulāru finansējuma apmēru,” saka LVC vadītājs.
Patlaban uz vairāk nekā 9,6% no VSIA Latvijas Valsts ceļi pārziņā esošajiem autoceļiem vēl joprojām sastopami 20. gadsimta vidū speciāli veidotie apstādījumi, galvenokārt vienpusējās un divpusējās alejas, kā arī sniega aizturstādījumi.
Taču jauni koku stādījumi gar autoceļiem vairs netiek veidoti. Daudzviet ceļu malās augošie koki tagad apdraud satiksmes drošību, jo atrodas pārāk tuvu braucamajai daļai. Savukārt lūstošie koku zari var radīt nevēlamas sekas gan autotransportam, gan cilvēkiem. Vietām agrāk stādītie dekoratīvie krūmi un koki ir iznīcināti, jo traucējuši krustojumu pārredzamību un bijuši par šķērsli ceļu ikdienas uzturēšanas darbiem, kā arī autoceļu posmu rekonstrukcijai.
Tomēr ir palikušas ceļmalas, kuras rotā koku stādījumi, un vairākas valsts ceļu alejas ir valsts aizsargājamo aleju sarakstā:
- Jaunmoku aleja pie autoceļa Tukums–Jaunmokas (V1443)pie Jaunmokām (7,06.- 7,68.km) (V1443);
- Blankenfeldes muižas aleja pie autoceļa Veczāmeļi–Blankenfelde (Saulītes)–Augstkalne (V1078) (7,65.- 9,32.km);
- Elejas ozolu aleja pie autoceļa Rīga–Jelgava–Lietuvas robeža (A8) (69,35.-70,35.km);
- Popes muižas aleja pie Pievedceļš Popes estrādei (V1355) (0,00.-1,10.km);
- Kalētu liepu aleja pie autoceļa Bārta–Kalēti–Gramzda (V1218) (10,18.-11,09.km);
- Lielauces ozolu aleja pie autoceļa Dobele–Īle–Auce (V1128) (29,18.- 31,00.km);
- Raiskuma aleja pie autoceļa Cēsis–Raiskums–Auciems (V287) (2,54.- 4,25.km);
- Vecmoku kļavu alejapie autoceļa Tukums–Lazdas (V1442).
Šajās astoņās alejās kopumā ir vairāk nekā 1400 koku ar vidējo vecums no 70 līdz 165 gadiem. LVC sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi (DAP) Kohēzijas fonda projekta Nr.5.4.3.0/20/I/001 Apsaimniekošanas pasākumu veikšana īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos biotopu un sugu aizsardzības stāvokļa uzlabošanai ietvaros līdz 2023. gada nogalei tiks veikta šo aleju sakārtošana.
2021. gadā tika pabeigta valsts reģionālā autoceļa Duči–Limbaži (P53) posms no Naužu dzirnavām līdz Limbažiem (18,35.-25,92. km), kur visā būvdarbu posmā tika saglabāti ainaviski nozīmīgie koki, kā arī bērzu un balto vītolu aleja pie Limbažiem.
Aleju un citu koku stādījumu vēsture
Koku alejas gar ceļa malām sāka stādīt vēl 18. gadsimtā, lai pasargātu gājējus un braucējus no saules tveices, vēja brāzmām un lietus. To uzdevums bija novērst grunts ceļu izkalšanu un putekļošanos, aizsargājot ceļa klātni no vēja un nokrišņu iedarbības. 19. gadsimtā, ietekmējoties no Rietumeiropas dārzu un parku modes, muižnieki Latvijā stādīja alejas kā piedevu pie muižas apbūves centrālās ēkas. Ceļa apstādījumi tika veidoti divās iespējami taisnās koku rindās ceļa nomalēs, retāk – aiz ceļa sānu grāvjiem.
20. gadsimta otrajā pusē gar galvenajiem ceļiem sāka stādīt eglīšu dzīvžogus, lai ziemā pasargātu ceļus no aizputinājumiem un vienlaikus tas pasargāja ceļmalās augošās lauksaimniecības kultūras no automašīnu izplūdes gāzēm. Šie apstādījumi arī samazināja autosatiksmes troksni ceļa tuvumā esošajās dzīvojamās un sabiedriskajās ēkās.
Koku stādīšana pie ceļiem Latvijā aizsākās kā Meža dienas 1928. gadā Varakļānos, kad pēc mežziņa Pētera Purvīša (1895–1996) iniciatīvas tika sarīkota sabiedrisko ēku apstādīšana ar kokiem un ierīkots pilsētas bulvāris.
- 1930. gados Meža dienu pasākumi bija vērienīgi un tika apstādīts ceļa posms Tukums–Brizule, Sēmes pagastā. Savukārt Meža dienās 1932. gadā tika iestādīta ķiršu aleju gar autoceļu no Lietuvas robežas līdz Ventspilij. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis 1934. gadā Zemkopības ministrijai uzdeva izstrādāt apstādīšanas un izdaiļošanas darbu plānu valsts mērogā.
- 1935. gada Meža dienās ministru prezidents Kārlis Ulmanis Jelgavas šosejas malā iestādīja pirmo bērzu, pēc tam pa vienam kokam stādīja visi valdības locekļi. Apstādīto šoseju, kas savieno Rīgu ar Jelgavu Rīgas pilsētas robežās, vēlāk nosauca par Vienības gatvi.
- 1939. gadā Meža dienas tika atklātas pie Piņķu baznīcas. Šo dienu nozīmīgs pasākums bija ķiršu alejas stādīšana, kad tika iestādīti 16 tūkstoši ķiršu koku, izveidojot Kalpaka (Uzvaras) gatvi 60 km garumā ceļa posmā Rudbārži–Skrunda–Saldus. Tās bija vērienīgākās Mežu dienas visā meža dienu vēsturē, kā arī pēdējās Latvijas brīvvalstī.
Meža dienas atdzima 1995. gadā, kad mežu platību atjaunošanā Jūrmalas virsmežniecībā piedalījās valsts prezidents Guntis Ulmanis un Ķekavas skolas audzēkņi. 1996. gadā dzima ideja par Latvijas robežu apstādīšanu ar ozoliem. Pirmie ozoli tika iestādīti Grenctāles robežpunktā gar Latvijas un Lietuvas robežu.
