Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vineta Radziņa
- Studējusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē, ir mežsaimniecības inženiere un ainavu dizainere.
- SIA Laba vide īpašniece, uzņēmums nodarbojas ar dārzu projektēšanu un ierīkošanu, galvenokārt vēsturiskās teritorijās, piļu, muižu parkos.
- Restaurējusi, atjaunojusi un labiekārtojusi vairāk nekā divdesmit vēsturisku teritoriju Latvijā, uztur kārtībā arī Vecpiebalgas apvienības parkus.
- Dzērbenes pilī izveidojusi oranžēriju, kurā aug vēsturiski muižu telpaugi.
- Instagram @vineta_radzina
Dziļas saknes
Lejas Kaupēnu māju saimnieki – ainavu dizainere Vineta un mežkopis Uldis – šajā vietā saimnieko jau vairāk nekā divdesmit gadu. Šis ir sens dzimtas īpašums no Ulda puses ar sarežģītu vēsturi, savukārt Vineta šeit ir ieprecējusies kurzemniece. Tā kā savu dārzu viņa saņēmusi mantojumā no iepriekšējām saimniecēm, bija jau daži atslēgas elementi, kurus mainīt nevarēja.
Pirmkārt, senās ēkas un lielie koki, ūdenstilpes dārzā – tie ir galvenā vērtība. Tradicionālā Vidzemes sēta atrodas līdzās ezeram, mežu ieskāvumā, kas nosaka arī šeit valdošo mikroklimatu. Mājvieta veidota klasiski – teritorijas centrā atrodas dzīvojamā ēka, pie piebraucamā ceļa novietota lejas klēts, kur kādreiz glabāja labību, augstāk atrodas kalna klēts, kur turēja drēbes, speķi un citas saimniecības lietas, blakus – malkas šķūnītis, bet tālāk – siena šķūnis.
Bijis arī zirgu stallis, kas vairs nebija glābjams un tika nojaukts, bet vietā uzbūvēta mūsdienu zirgu – traktoru un citu braucamrīku – garāža. Un tad vēl ir vēsturiskā mūra kūtiņa aitām un cūkām – attiecīgi ēku, kas saglabājamas, saimniecībā ir krietni daudz. Pie katras no tām ir iekoptas atšķirīgi veidotas stādījumu zonas, bet pļaujamā teritorija kopā ar stādījumiem ir pusotra hektāra.
Eksperimentu lauks
Tā kā dārzs tiek veidots jau vairāk nekā divdesmit gadu, lielākoties šeit stādītie koki un krūmi ir pilnbriedā. Saimniece smejas, ka, lai arī ir profesionāla ainavu dizainere, ieradusies Vidzemē no Kurzemes ar saviem augiem un priekšstatiem par to, kā te visam vajadzētu augt, piedzīvoja fiasko – pirmajā gadā liela daļa ņēma un nosala, bet otra puse neieauga, jo te ir māls, skarbi un auksti. Ātri vien tapa skaidrs, ka neies tik viegli ar dārzu, un Vineta nolēma pārorientēties uz pieticīgākiem augiem.
Tagad tāpat viņa plāno dārzus arī saviem klientiem – ieliek tikai tos augus, ko pārbaudījusi pie sevis.
«Ir koki, par kuriem zināms, ka te aug, – kļavas, priedes, liepas, pīlādži –, bet, piemēram, buksi ne vienmēr Vidzemē var ieaudzēt, tāpēc vispirms izmēģinu to savā dārzā,» stāsta Vineta.
«No sākuma man tas bija podā un tika pārnēsāts, tad atstāju ārā un secināju, ka podā tam nekas nenotiek. Vēlāk iestādīju mālainajā zemē, lai pārbaudītu, kā aug. Tagad man tāpat rūdās magnolija – skatīšos, kas ar to notiek. Sākumā tinu kā bēbīti, bet nu jau tai seši gadi, arvien mazāk to sedzu un lieku tikai vienu kārtu agrotīkla. Mums tā ir uzvara, ka magnolija pārziemo. Ir tā, ka pa šiem gadiem, kopš veidoju dārzu, nevaru teikt, ka viss, ko iestādīju, turpat arī palicis, bet tomēr ceļojošo dobju dārzs te nav. Lai arī Uldis dažreiz ironizē, ka vislabāk būtu, ja viss augtu ķerrās un varētu pārstumt no vienas vietas uz citu.»
Zonēts kā pēc grāmatas
Pēc savas uzbūves principiem šis ir zonēts dārzs, kaut gan, to veidojot, Vineta vēl nezināja, ka ir tik smalks apzīmējums kā zonēšana. Tādā dārzā ir reprezentācijas daļa, ko iebraucot vai ienākot ierauga pirmo, – te atrodas gan karoga masts, gan viegli kopjami, izturīgi, skaisti apstādījumi. Tad ir atpūtas zona, kur ir viss, kas sniedz labsajūtu un relaksāciju, savukārt tālākajā daļā ir saimnieciskā zona.
«Pirmais, ko izdarījām, atnākot pēc augstskolas dzīvot uz Lejas Kaupēniem, uzlikām mājas nosaukumu, iestādījām pīlādzi un kadiķi,» atceras saimniece. «Tie nekad nav tikuši pārstādīti jeb, kā saku, ķerrā nav dzīvojuši. Bet ar citiem augiem gājis visādi. Lai arī pēc visiem priekšrakstiem tam tur ir jāaug, neviens jau augsnes zondēšanu nav veicis, un varbūt tur mīt ūdensžurka, kas nostaigā pa ziemu garām. Galu galā, var atnākt bebrs un to koku nograuzt, to jau nevar paredzēt.»
Nav tā, ka augu iestādīsi un nekad pie tā vairs nebūs jāpiestrādā, tā ir dzīva radība, kas jākopj.
Dārzā izveidojušās arī savas leģendas, piemēram, stāsts par lielo osi, kas audzis te jau Ulda vecāku laikā, bet, kad tētis nomiris, koks nav salapojis, un dzimtā valdīja uzskats, ka tas sēro pēc saimnieka. Tomēr osim deva iespēju attapties, un nākamajā gadā tas saplauka. Saimnieki saprot, ka, protams, koks bija slims un tika galā ar slimību, bet ģimenei tomēr labāk patīk iepriekšējais stāsts.
Nost ar pelēkumu!
Tā kā Vinetai ir kurzemnieces gēns, viņai arī ziemā gribas krāsu dārzā, lai viss nav pelēks un aizsnidzis. Tāpēc ielikti daudzi skujeņi, kuru iepriekš te nav bijis. Ir arī koki un krūmi, kas rudenī krāsojas, piešķirot dārzam toņu bagātību. Piemēram, koši sarkano toni ziemā rada grimonis ‘Elegantissima’, kura zari pēc lapu nobiršanas krāsojas ļoti izteikti. Savukārt dzelteno toni ienes krastu kļava.
Vieni no saimnieces mīļākajiem kokiem ir priedes, tāpēc to šeit ir patiešām daudz un šķirnes ir daudzveidīgas. Dārzā mīt Rumēlijas, melnā, Veimuta, dzeltenā, dažas parastās un kalnu priedes šķirnes, no kurām pēdējās tiek pavasaros formētas, lai augtu kuplas. Pārējās gan aug tā, kā tām noteikusi daba.
Vineta smejas, ka ar meitām ir augu glābējas, jo nevar paiet garām lielveikolos nīkuļojošiem augiem. Tie regulāri tiekot izglābti. Viens no pēdējiem pieradinātājiem grūtdieņiem ir bambuss, kurš labi jūtas Vidzemes klimatā.
Dārzā aug arī vairāki ārkārtīgi veci Ungārijas ceriņi ar lieliem un pamatīgiem stumbriem, kas pamazām tiek atjaunināti. Šis ir viens no senajiem augiem, kas audzis arī muižu dārzos. Ir arī citi mantotie koki, piemēram, ābeles no ļoti seniem laikiem. Nedaudz gan ābeļdārza daļa samazināta, jo vajadzēja uzbūvēt terasi pie mājas, ko ābeles noēnoja.
No jaunās paaudzes jeb mūsdienās stādītiem kokiem te sastopami Vidzemē tādi retumi kā bagātīgi ražojošs persiks, kas atrodas dienvidu pusē, pilnīgā aizvējā, lielas aristolohijas jeb pīpes koka paspārnē. Kādu gabalu no mājas top retumu dārzs, kur satikušies koki, kas Vidzemē negrib augt, – dižskābardis, Amūras korķkoks, paulonija jeb princešu koks, ceriņlapu katalpa. Un, tavu brīnumu, tie šeit tomēr ziemo!
Nevienas līdzenas vietas
Vineta atceras, ka bērnībā, dzīvojot savā vecāku mājā Kurzemē, kur tuvējā apkārtne bija pilnīgi plakana, pakāpusies uz neliela akmens un sapņojusi – kaut viņai kādreiz būtu dārziņš ar kalniņu… Un nu viņa ir ieguvusi zemi, kur nav nevienas līdzenas vietas! Īpaši jau pie mājas, kur saimniece mēģinājusi dārzu terasēt ar keramzīta blokiem, kas tagad ir nosūnojuši un vairs neizceļas, toties šī zona izskatās pēc akmeņdārza. «Ja nebūtu terasējuma, te neko nevarētu iestādīt,» uzskata Vineta.
Saimniece atzīst, ka dārzs lielā mērā ir arī vīra Ulda veidots, jo bez viņa spēka un zelta rokām nekas te nenotiktu. Savas lauksaimnieciskās nodarbes uzticētas arī bērniem – vecākajai meitai Katei, kas izstudējusi par būvinženieri, šeit ir bišu drava, veselas piecpadsmit bišu mājas, jo līdzās atrodas arī bioloģiskā nakstvijoļu pļava.
Vidējā meita Elīna audzē mellenes un avenes, kam iekārtots eksperimentālais lauciņš. Bet jaunākais dēls Pēteris iet vecāku pēdās – mācās par mežkopi. Lai gan pļaujamā teritorija ir visai liela, ar to tiek galā pašu spēkiem, jo Pēterim patīk pļaut, tāpat arī saimniecei – Vineta atzīst, ka tā labi iztīrās galva.
Saimnieces niķi
Pie bijušās cūku kūtiņas, kur tagad ir saimniecības ēka, izveidota oriģināla siltumnīca – to Uldis izgatavojis no veciem logiem. Lai gan tas ir nesalīdzināmi grūtāk nekā uzstutēt plēves māju, tomēr bijis tā vērts – Vineta un ciemiņi to tiešām novērtē. Siltumnīcā tagad aug Dzērbenes pils oranžērijai paredzētie augi, milzīga vīnoga ‘Zilga’, kas pamanījusies izbēgt arī ārpusē, kā arī iekārtota omulīga vieta atpūtai.
Blakus ir tvertne, kurā tiek krāts lietus ūdens, ko izmanto laistīšanai. Savukārt kūtiņas aizvējā un pie siltumnīcas izveidotas betonētas dobes, kurās lekni zaļo garšaugi un puķes.
Līdzās kūtiņai iestādīts arī vērtīgais plūškoks, kas neticami labi te jūtas un lieliski ražo. Saimniece gan koku īpaši sagatavo ziemai, lai tas paspēj pārkoksnēt jaunos dzinumus un nenosalst.
Melnajam plūškokam jāpiemeklē vieta, tas jāstāda aizvējā, dienvidrietumu pusē.
Kaut gan plūškoks ir pameža augs un var iejusties arī noēnojumā, Vidzemē tam labāk patiks saulainā vietā. Vineta iesaka plūškoka ogas saldēt vai vārīt ievārījumā, turklāt tās var lietot kā zāles, jo ir lielisks antioksidants.
Mājas priekšpusē novietotas vietējā metālmeistara veidotas mazās arhitektūras formas – Vineta aizjūras zemēs noskatījās, kā tiek dekorēti dārzi, un nolēma, ka dārzā labi iederētos daži oriģināli objekti. Ir arī kāda vieta, kas tiek dēvēta par Vinetas niķi – viņa izdomāja, ka starp zālienu un pļavu vajag anglisku aso egļu cirptu dzīvžogu. Nevis taisnu, bet plūstošu kā upe, lai šis nosacīti perfektais dzīvžogs skaidri atdalītu mauriņu no pļavas. Ar laiku tas aizsargās arī rododendru stādījumus priežu silā.
«Dārzs ir tik liels, ka pa to var katru dienu pastaigāties kā pa parku, turklāt mums neizsakāmi paveicies ar vietu, jo šeit tik tiešām ir īsta paradīze,» ar prieku sirdī atzīst Vineta.
«Veidojot ainavu ap māju un stādot dārzu, esam mēģinājuši nesabojāt visu to skaisto, kas te jau bija pirms mums, ko daba un senči te radījuši. Lauku dārzam jābūt ainaviskam un dabiskam, nevis perfektam, uz rudens pusi pieļaujams arī pa kādai smukai nezālei puķu dobē, un tad vairs nav arī tik ļoti dārzā jāstrādā. Bet augustā jāvar pastaigāties ar proseko glāzi rokā, baudot sava darba augļus. Ir labi necensties dabu ļoti pārveidot, ar to jāsadzīvo – pa draugam.»
Vineta atklāj!
- Būdama ainavu dizainere, katru gadu septembrī sastopos ar jautājumu – kas notiek ar manām priedēm? Tās kalst vai ir slimas? Kāpēc tām ir dzeltenas skujas? Patiesībā māte daba tā iekārtojusi, ka trešā gada skujām ir jānobirst septembra beigās, un tas ir normāli. Pēc tam priede atkal kļūst zaļa kā parasti. Tā ir fundamentāla lieta. Tie nav nekādi kaitēkļi vai slimības, bet dabisks process. Tāpat notiek arī ar tūjām, taču tām to redz mazāk, jo process norit iekšpusē.
- Lauku dārzam piemērotākas ir lielas priedes, bet pilsētas – pundurformas. Ja priedei dārzā vieta patīk, pieaugums katru gadu ir ļoti liels, pat līdz metram.
- Priedes, īpaši Maķedonijas priedi, nav ieteicams stādīt pastaigu celiņu tuvumā, jo čiekuru nobriešanas laikā tie ļoti sveķo un tek.
- Sudrabegles ar laiku mēdz atmest zarus ziemeļu pusē, radot neglītu tukšumu, tas jāņem vērā, izvēloties šī koka stādīšanas vietu. Bet ar tukšuma problēmu var tikt galā, piestādot pieclapu mežvīnu, kas sudrabainajam pelēkumam rudenī piešķir skaistu sarkanumu.
- Ja vēlas izveidot hortenziju uz stumbra, visus apakšējos dzinumus izgriež, ļaujot veidot ziedkopas un zarus uz augšu un atstājot augu uz stumbra. Dzinumus apgriež agrā pavasarī, vislabāk martā. Griešanu ir svarīgi nenokavēt, lai panāktu lielāku ziedkopu un bagātīgu ziedēšanu.
- Tiem, kuri iekārojuši savā dārzā stādīt saldos ķiršus, jārēķinās, ka šis koks aug ļoti liels, pat četrstāvu nama augstumā, tāpēc tā augumu ieteicams kontrolēt apzāģējot. Vainagus atjaunot un sēdināt ieteicams arī ābelēm, kas nav punduršķirnes.
- Ļoti labs augs dārzā ir tūbainā anemone, kas ir īsta slinkuma puķe – neprasa nekādu kopšanu, bet izskatās neticami skaisti no ziedēšanas sākuma līdz pat salnām. Tā zied ilgi un bagātīgi un arī rudenī un ziemā izskatās dekoratīva, turklāt nav jāravē, brīnišķīgi vairojas un aizpilda dobi.
