Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dārza vizītkarte
- Saimnieki: Arnolds Atis Veinbergs, bijušais Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs, un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas bijusī Onkoloģijas klīnikas vadītāja, profesore Gunta Purkalne.
- Atrašanās vieta: Mazzalves pagasts.
- Platība: 1,7 hektāri.
- Dārza vecums: 12 gadi.
- Augsne: smilšmāls.
- Īpašais: upe, dzirnavu dīķis un terase virs bijušā dzirnavu kanāla.
Ierodoties ciemos pie Guntas un Arnolda, salīdzinoši vienmuļajā leišmales ainavā vispirms pārsteidz dzīvojamā ēka, kas celta uz Vecmēmeles dzirnavu drupām. Kādreiz tās bijušas Baltijā lielākās ūdensdzirnavas. Otrs pārsteigums ir dārzs, kas organiski iekļaujas lauku vidē, radot sajūtu, ka tā šeit izskatījies vienmēr. Visapkārt valda miers un klusums. Tikai reizēm var dzirdēt traktora rūkoņu. Teritoriju no kaimiņu sētas norobežo
kupls egļu dzīvžogs.
«Sievas vecaistēvs Augustīns Purkalns 1880. gadā būvētās Vecmēmeles dzirnavas nopirka 1921. gadā. Viņš bija skolotājs un pārsvarā strādāja Krievijā. Tur sapelnīja lielu naudu, atbrauca uz Latviju, un viņam bija divas izvēles – pirkt sešstāvu namu Rīgā, Blaumaņa ielā, vai dzirnavas, un viņš izvēlējās otro variantu,» stāsta Arnolds. «1928. gadā blakus esošajā vilnas vērptuvē un dzirnavās izcēlās ugunsgrēks, tās nodega, un mēs uz dzirnavu drupām uzcēlām māju. Es pēc horoskopa esmu Vērsis, un šīs zīmes pārstāvji izvēlas lepnu mājokli nomaļā vietā. Vērsim ir svarīgs princips: mana māja – mana pils,» joko saimnieks. Kad atgūts īpašums, teritorija bijusi ļoti nesakopta. Izcirsti vairāk nekā 50 gadu laikā saaugušie krūmi un koki. Viss nolīdzināts, un vietām teritorija pacelta vairāk par metru ar zemi, kas iegūta, iztīrot aizdambējušos dzirnavu dīķi. Iztīrīts arī aizaugušais dzirnavu kanāls.
«Uzskatu, ka, aizejot pensijā, nav nekā labāka par darbošanos dārzā. Pēc profesijas esmu ārsts radiologs, bet dārzkopību apguvu pašmācības ceļā. Man ļoti patīk kaut ko izveidot no jauna,» teic saimnieks. «Arnolds dārzā ir iniciators, bet es esmu papildspēks, galvenā ravētāja,» piebilst Gunta. «Neteikšu, ka esmu sajūsmā par ravēšanu, bet man ļoti nepatīk nesakopta vide. Nav viegli visu laiku uzturēt dārzu kārtībā, bet Arnoldam darbaspējas un dārza patikšana ir tik liela, ka viņš šīs grūtības nejūt.
Ciemiņi vienmēr slavē, ka dārzs ir rūpīgi sakopts. Un mums ir liels prieks, ka sakārtojam gabaliņu Latvijas ainavas.
Pirmās lauku mājas atjaunojām jau 80. gadā Vaidavas pagastā, kur ieguvām priekšzināšanas par augiem. Mums ar Arnoldu sakrīt domas un skaistuma izjūta. Abi nevaram mierīgi apsēsties un atpūsties, ja redzam dārzā nezāles vai kaut ko nenoliktu vietā. Esam arī konsultējušies ar profesionāļiem, bet diemžēl neveiksmīgi. Viņu paveikto pārveidojām, jo iestādītie augi nīkuļoja. Tomēr uzskatu, ka mums pietrūkst zināšanu par ainavas veidošanu, tāpēc labprāt gribētu uzticēties kādam profesionālim, ar ko mums sakristu vīzija un kas mūsu dārzā ieviestu kādas korekcijas. Šis tas man šeit nepatīk, bet nezinu, kā izdarīt tā, lai patiktu,» atzīst saimniece.
Gar māju plūst Mēmele, kuras otrā krastā atrodas Lietuva.
Tieši pie ēkas sienas ir dzirnavu kanāls, caur kurieni tecējis ūdens, kas griezis dzirnavu ratus. Te bijis dambis ar slūžām galā. Kad tās aiztaisītas ciet, ūdens plūdis uz dzirnavām. Tagad virs kanāla uzbūvēta terase, zem kuras burbuļo ūdens un dzīvo baloži, liekot justies gluži kā Venēcijā. Saulainā dienā patīkamu noēnojumu rada tepat blakus augošais lielais bērzs.
No terases paveras skats uz speciāli sētu ziedu pļavu ar magonēm, rudzupuķēm un margrietiņām. Pirms sēšanas iepriekšējā rudenī zemi frēzēja divas reizes un pavasarī vēl vienu reizi. Tā tiek pļauta divreiz gadā – pēc noziedēšanas, kad izbirst sēklas, un pirms ziemas. Netālu pie upes ir vēl viena terase, pie kuras aug vairāki kupli parka rožu krūmi – Dzidras Riekstas veidota šķirne ‘Rītausma’. Saimnieks parka rozes atzīst par ļoti izturīgām un piemērotām laukiem, tikai iesaka tās mēslot. Šogad viņš stādīs citu selekcionāres radīto šķirni ‘Ābeļzieds’.
Mājas tuvumā no seniem laikiem aug vairāk nekā simt gadu vecs ozols, osis, iestādīta bērzu birzs. Uz saliņas starp Mēmeli un dzirnavu kanālu aug vietējas nozīmes dižkoks vīksna. Saimnieki lauku ainavu vēl papildina ar siena zārdiem. Fonu augiem veido arī plašais, gludi pļautais mauriņš, uz kura, kad atbrauc draugi, tiek spēlēts krokets. Zāles pļaušanai ar traktoru paiet četras piecas stundas. Zemākās vietās zālīte tiek pļauta divreiz nedēļā, lai vairāk sacero. Citviet pļauj augstāk, citviet – zemāk atkarībā no vajadzības. Daļa nopļautās zāles tiek izmantota kā mulča dobēs, daļa – kompostā. Pavasarī mauriņš tiek uzcienāts ar speciālo zāliena mēslojumu. Iegādāts pat aerators, kas tiks likts lietā šopavasar. Saimniekam ir arī palīgs, kas palīdz izpļaut grāvjus un nogāzes.
«Kaut kur lasīju, ka latviešiem nav raksturīgi skujeņi, bet, manuprāt, lai dārzs būtu bagātīgāks un zaļš visu gadu, tajā jāstāda arī tie, tāpēc ierīkojām skujkoku dārzu. To projektēja dārznieks Arnis Šnēbergs. Galvenais kritērijs, to veidojot, bija, lai skujkoki neizaug pārāk augsti un neaizsedz skatu uz liepu aleju gar ceļa malu. Lielākās egles iestādīju pie dīķa, kur tās var izcelties vienas pašas. Svarīgi augus nesastādīt par biezu, tāpēc, pērkot stādus, noteikti jāizlasa, cik tie augsti un plati izaugs. Es cenšos saglabāt pietiekami lielu teritoriju ap katru augu,» stāsta Arnolds.
Guntai un Arnoldam patīk plaši dārzi, kas nav piebāzti ar augiem un kur ir vieta ar brīvu elpu ieskrieties. Mazajos dārziņos ir brīnišķīgas dobes, taču nav vietas gara lidojumam. «Mēs abi vislabāk jūtamies siltos vasaras vakaros, kad esam padarījuši darbus un sēžam pie vīna glāzes uz terases,» atklāj Gunta.
«Caur kokiem spīd vakara saulīte, apakšā burbuļo ūdens un dūdo baloži. Priecājamies par paveikto, cik apkārt viss ir skaisti, un, pieverot acis, sapņoju, ka esmu Venēcijā.»
Kļūdas, no kurām mācīties
- Stādot jāpievērš uzmanība augu augstumam. Gribēju sarkanbaltsarkanu tulpju dobi. Nopirku tulpju sīpolus. Iestādīju vienu rindu baltu, otru sarkanu, bet izrādījās, ka sarkanās tulpes ir īsākas.
- Skujeņu dārza ierobežošanai sākumā biju ieracis dēļus, bet tie sāka pūt. Nesen uzaicināju Gardens meistarus, kas zemē ap dobēm ieraka stingras plastmasas norobežojošas apmales. To vajadzēja darīt jau pašā sākumā, veidojot dobes.
- Kādreiz pagalmā bija izrakts dīķis, kas sausās vasarās izžuva. Sarunāju kaimiņu, lai atved zemi, aizbēru to ciet un iestādīju rozes. Taču pagājušajā gadā te krājās ūdens, jo šeit ir augsts gruntsūdens līmenis, tāpēc rozes daļēji pārstādīju citā vietā.
No Arnolda pieredzes
- Stādot rozes un košumkrūmus, izroku kārtīgu bedri, uzklāju plastmasas plēvi, virs bedres izgriežu caurumus, caur tiem saberu melnzemi, nostāvējušos kūtsmēslus un kūdru. Pēc augu iestādīšanas uzberu šķeldu, ko ik pēc trim gadiem atjaunoju. Tad nezāles aug mazāk, tomēr liela nelaime ir kosa. Esmu neveiksmīgi mēģinājis to iznīdēt ar Roundup un Taifun, bet īsti neņem.
- Siltumnīcā tomātus un gurķus audzēju plastmasas podos, katru gadu nomainot zemi. Pērku melnzemi, kurai piejaucu nedaudz neitrālas kūdras. Tā ir vienkāršāk, un viss labi aug.
- Vīnkokus rudenī noliecu pie zemes un, ja ir sniegs, tad uzberu virsū. Cenšos apgriezt jaunos dzinumus, lai saule vairāk piekļūtu vīnogām. Vienam stādam veidoju divus, maksimums trīs atzarus.
