Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dārza vizītkarte:
- Saimniece: pirmsskolas metodiķe Aiga Kuģe.
- Atrašanās vieta: Dobeles novadā, Penkules pagastā.
- Platība: aptuveni 2 hektāri.
- Augsne: mālaina.
- Dārza vecums: 13 gadu.
- Īpašie augi: pamatā ļoti daudz ziemciešu, vairāk nekā 20 dažādu gandreņu, 20 epimēdiju, 70 flokšu, 70 peoniju un 80 hostu šķirņu.
Īpašu noskaņu Aigas Kuģes dārzam piešķir lielie koki un senās, ap 1893. gadu celtās ēkas. Pirmais krāšņuma vilnis tajā ir pirms Jāņiem, peoniju un rožu ziedēšanas laikā, bet nākamais – kad zied hortenzijas un flokši.
«Esmu pilsētas meitene no Dobeles, un bērnībā man dārza darbi nepatika. Speciāli slēpos, lai mani neņemtu līdzi uz dārzu. Ja man kāds agrāk būtu teicis, ka es visus brīvos līdzekļus iztērēšu puķēm, nevis kleitām un kurpēm, es domātu, ka viņš nav īsti riktīgs,» stāsta Aiga. «Ja saskaitītu visus izdevumus kopā, būtu jau vairākas reizes aizceļojusi uz Taizemi. Taču gribēšana pēc augiem ir lielāka nekā spēja tos nepirkt un aizbraukt ceļojumā. Labi, ka mana ģimene to pacieš un atbalsta!»
Lai iegūtu zināšanas dārzkopībā, Aiga apmeklējusi Dārzkopības biedrības un Dārza elpas organizētās lekcijas. Iedvesmu viņa gūst žurnālos un citos dārzos. Viņas favorīts ir Intas Doniņas ainaviskais peoniju dārzs. Ļoti patīk arī Ināras Aires, Ievas Bērziņas, Gunas Skujiņas un Ingunas Smilšarājas dārzi. Uzrāvienu rosīties dod arī paši augi.
«Mani pirmie stādījumi bija uz vecas, apzāģētas egles ietupināti groziņi ar atraitnītēm. Tā intensīvi un apzināti dārzu sāku veidot 2017. gadā,» atceras Aiga. «Viss sākās ar ciemošanos pie kaimiņienes, kura man piedāvāja puķu stādus. Man tās iepatikās, gribējās vēl un vēl. Kad sāku augus iepazīt, vairs neņēmu pretim jebkuru puķi. Vēlāk sapratu, ka nevar stādīt tikai puķes, jo jāveido ainava. Tomēr šis nav veidots kā daiļdārzs, tā ir mana meditācija un procesa izbaudīšana, atslēgšanās no ikdienas.
Tagad man ir ļoti daudz augu, ko vajag sakārtot, atstājot tikai tos, kas tiešām patīk. Esmu iecerējusi konkrētus augus vairāk grupēt, piemēram, atsevišķi stādīt gandrenes, hostas, epimēdijas.»
Aiga augus pērk ne tikai Latvijas stādaudzētavās, bet arī pasūta no Polijas, piemēram, stādaudzētavā albamar.pl, un koppasūtījumos. «Diemžēl daudziem augiem nezinu nosaukumu, jo sākumā man pietika ar to, ka puķe patīk. Pēdējos gados tos pierakstu un daļai pat atceros latīniskos nosaukumus. Plānu, veidojot dobes, nezīmēju, īpaša koncepta man nav. Pirms stādīšanas staigāju apkārt ar podu un domāju, kur stādīt. Bieži atceros Andreja Svilāna humorīgo teicienu – starp diviem augiem vienmēr var ielikt trešo. Nereti augus pārstādu un taisu bildi citādu, kamēr esmu apmierināta.
Man patīk stādīt graudzāles kopā ar ziemcietēm vai ziemcietes stādīt starp krūmiem. Augus kombinēju pēc to augstuma, ziedu formas un krāsas, lapu faktūras. Ilgu laiku man bija aizspriedumi pret dzeltenas krāsas puķēm, jo pavasarī, kad zied pienenes un rapsis, viss ir dzeltens, taču rudenī, kad apkārtne kļūst pelēcīga, man tās patīk. Turklāt dzeltenais labi izskatās kopā ar zilo un lillā krāsu. Saskanīgu duetu veido flokši, ehinācijas, dienziedes, graudzāles, perovskijas un pīpenes.»
Aigas lielās, krāšņās džungļu dobes, kā viņa pati tās dēvē, ir tiešām skaistas, taču tā ir arī īsta paradīze gliemežiem. «Agrāk biju dabas draugs un gliemežus neaiztiku, bet šogad pirmo gadu dobēs, kur aug hostas, kaisu limacīdu, jo citādi tās paliktu bez lapām.» Postu dārzā nodara arī stirnas, kas nograuž priedītes, nošķin rožu pumpurus un dzinumus, ēd tulpju pumpurus, flokšus, dekoratīvās balandas un vēl citus augus. Grimoņus, fizokarpus un ceriņus gan tās, par laimi, neaiztiek.
Veidojot džungļu dobes, jāparedz, ka augi izpletīsies, un jārūpējas par tiem, kas ir jutīgāki, regulāri jāatbrīvo no ātrāk augošajiem, jāuzmana, lai lielie augi nenospiestu mazos.
Svarīgs ir ritms un krāsa. Jāplāno, kurā brīdī augi ziedēs, kuri augs ātrāk, kuri – lēnāk.
Jāiztēlojas, kā augi izskatīsies, kad izaugs lieli. Šādu dobju mīnuss ir apgrūtinātas iespējas ielabot augsni, bet ravēšanas te ir mazāk. Nevarētu teikt, ka Aiga ir sajūsmā par ravēšanu, bet kopumā viņai šis process patīk. «Ravējot satieku augus – priecājos par to, kas izaudzis, atklāju, ko esmu aizmirsusi. Dārza kopšana ir kā gleznošana, rotaļāšanās ar augu krāsām un formām. Jā, ir arī kļūdas… Vēloties kādu augu, ne vienmēr esmu apsvērusi, vai tam manā dārzā būs piemēroti apstākļi, tāpēc tas ir aizgājis bojā.
Man arī ir gadījies kā grāmatā Dārzkopja gads – atrodu kādu foršu vietiņu, kur iestādīt kādu augu, bet, iedurot zemē lāpstu, tur jau sīpoli vai saknes ir apakšā. Stādot augus, augsni ielaboju atbilstoši to prasībām. Lietoju kūtsmēslus. Reizi pavasarī visus augus mēsloju ar slāpekli saturošu mēslojumu, bet skujeņus ar minerālmēsliem, kas paredzēti skābumu mīlošiem augiem. Vasaras vidū un otrajā pusē mēslojums tiek vienīgi rozēm, peonijām un kādām cimperlīgākām puķēm.»
Aigas atziņas un kļūdas, no kā mācīties
- Ja paspēj dobes izravēt martā, kad zeme atlaidusies, bet nav sākusies veģetācija, var viegli izraut nezāļu saknes. Tad līdz Jāņiem ravēšanas būs mazāk.
- Arī laukos dobēm vajag atdurt malas, jo tas rada sakoptības iespaidu. Laba ir Fiskar atduramā lāpsta, taču plānoju iegādāties malu griezēju, kas šo darbu atvieglos.
- Zālītei laukos nav jābūt ļoti zemu pļautai, taču dobes labāk izceļas, kad tā ir mazāka.
- Aiz nezināšanas, liekot kompostā, esmu dārzā ievazājusi skaistnātri, kas aug kā mežonis. Izrādās, ka tā ar katru stīgu dzen atvases un pārmāc citus augus.
- Lauku ainava jāveido citādi nekā pilsētā. Tagad es, piemēram, nestādītu augststumbra nokarenos augus, kas vairāk iederas pilsētu dārzos, un ceriņus nestādītu rindā, jo tā nekas dabiski neaug.
