Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
«Kādreiz dzīvesbiedrs mēdza teikt: zaudēts vakars, ja tas pavadīts mājās. Arī man tā šķita, taču tagad es domāju citādi,» atzīst Gunta. Lauku klusums, rušināšanās pa puķu dobēm, nesteidzīga pastaiga uz mežu pēc sēnēm pusdienu mērcei un prieks par saulrietu, baudot vīnu jaukā sabiedrībā, – tādas tagad ir Guntas ģimenes vasaras.
«Mums patika izrauties no Rīgas dzīvokļa ciemos pie draugiem, kuriem bija pleķītis zemes un iespēja sarīkot dārza svētkus. Un vienmēr bija mazliet skumji, ka pašiem nav tādas vietas. Mūsu mājas stāsts sākās pirms astoņiem gadiem. Tolaik sapratām, ka nopietnu būvi nevaram atļauties, bet neliela vasaras mājiņa ir tas, kas mums vajadzīgs un būs pa spēkam. Sirdi sildīja doma, ka vienmēr būs vieta, kur uzcept gaļu,» atceras Gunta.
Tā kā Guntas vecmāmiņas ir no Mazsalacas un Salacgrīvas un tur pavadītas teju visas bērnības vasaras, šī puse viņai ir ļoti tuva. Laimīgas sagadīšanās dēļ ceļš atveda tieši uz Ainažiem. «Kad izlēmām, ka vajadzētu piemeklēt māju vai vismaz zemes gabalu, vispirms lūkojām, ko piedāvā sludinājumu portāli. Bet tad kādā ceļojumā (tajos dodamies diezgan bieži) iepazināmies ar patīkamu sievieti Guntu no Ainažu puses. Izrādījās, viņas īpašumā bija zeme, ko Gunta plānoja pārdot. Cena bija laba, sarunājām un nopirkām. Tagad esam ne tikai kaimiņi, bet arī labi draugi.»
Guļbūve ar liekiem baļķiem
Sākumā ģimenes prieks par savu zemi tik tiešām izpaudās galvenokārt piknikos, kas jauniegūtajā īpašumā tika rīkoti regulāri, taču bija skaidrs, ka ērtībām tomēr vajadzīga arī māja.
«Māju atradām internetā – kāds uzņēmējs Latgalē bija nopircis guļbūvi, izjaucis un noglabājis noliktavā, līdz sapratis, ka viņam tā nav vajadzīga. Sludinājumā nosauktā summa bija astoņi tūkstoši latu. Tāda cena mūs neapmierināja. Bet pēc laika pamanījām, ka skaitlis pazaudējis vienu nulli, un tas jau izskatījās cerīgi. Tiesa, pašiem bija jānoorganizē gan baļķu kraušana, gan vešana,» stāsta Gunta.
1895. gada guļbūve izrādījās māja ar pārsteigumu: pirmkārt, tik vecai ēkai bija neparasti daudz un lieli logi; otrkārt, liekot kopā mājas karkasu, atklājās, ka baļķi nav lāgā sanumurēti un kāda daļa paliek pāri.
«Pirms mājas būvēšanas nebijām izstrādājuši konkrētu plānu. Cik varējām, tik darījām, turklāt darbu virzīšanās uz priekšu bija pilnībā atkarīga no vietējo meistaru pieejamības. Būvniecība, protams, sākās ar pamatiem. Aizbraucām uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, izstaigājām un sapratām, ka māju var likt uz akmeņiem, nerokot pamatus. Sarunājām, lai atved kādus divdesmit akmeņus – katru pāris ķirbju lielumā.
Akmeņus mums atveda nevis vienkārši lielus, bet milzīgus, un nolīmeņot tos bija ārkārtīgi grūti – viens iegrima vairāk, cits mazāk.
Iebetonē, bet izrādās, ka nav lāgā. Ar pamatīgu piepūli tomēr izdevās gan nolīmeņot, gan uzsliet sienas. Pirmajā gadā neko vairāk nepaguvām izdarīt, jo svarīgs faktors bija arī nauda. Un labi vien, ka tās trūka, jo guļbūvei ir jānostāv un jānosēžas. Tā arī viss veidojās – pamazām, soli pa solim. Nākamajā vasarā sapratām, ka bez dzīves telpas neiztikt, un tapa pirmā istaba. Jau atkal tempu noteica meistara pieejamība – kad bija dabūjams vietējais meistars, kurš prot darīt visu un kuram var uzticēt atslēgu, tad arī kaut kas pavirzījās uz priekšu.»
Nekļūdās, kurš nedara
Veco guļbaļķu mājai bija vajadzīgs jumts. To meistars uztaisīja ar tā sauktajām lāčpakaļām – slīpumiem galos – un gana augstu, lai var izbūvēt otro stāvu. Gar divām mājas sienām dienas un vakara saules pusē ir plaša terase, kuru tagad droši vien būvētu vēl lielāku, bet otrajā stāvā – balkons. Gunta stāsta: «Ir kaut kāda balkona maģija – tu izej uz tā un esi kādu gabaliņu virs zemes, citā pasaulē. Vari nepiedalīties, bet tikai vērot.»
Ainažos esot īpaši laika apstākļi – gandrīz visu laiku pūš vējš, kas aizpūš projām odus, un tad, kad pilsētā ir ļoti karsti, te var justies kā pie ventilatora.
Pēc vairākām Ainažos pavadītām vasarām Gunta ir pārliecināta, ka māju tomēr vajadzēja būvēt tā, lai tajā var uzturēties arī aukstajā sezonā.
«Noteikti vajadzēja paredzēt kāju krāsnij, izmūrēt skursteni. Arī logi ir plāni – kāds meistars toreiz piedāvāja uztaisīt logus lēti un pa vecam.
Uztaisīja arī, bet aukstumu tie gandrīz neaiztur. Sākumā arī starp baļķiem svilpoja vējš. Ko darīt? Vajagot baļķu starpās sabakstīt akmensvati. Sabakstījām, bet tā iepatikās putniņiem, un viņi apņēmīgi vilka vati laukā,» stāsta Gunta. Tad ķērušies pie vecās metodes un aizdarinājuši spraugas ar kaļķi un pakulām.
«Metodei jau nav nekādas vainas, ja baļķi nestaigā. Bet, ja tie kustas, kaļķis sasprēgā un drūp. Lai uzlabotu klimatu mājā, no apakšas nosiltinājām grīdas un atrisinājām arī trūkstošā priekšnama jautājumu. Vecās mājās parasti ir vējtveris, bet mums tāda nebija, tāpēc šovasar ielikām stikla starpsienu un iekšdurvis, kas veido nelielu priekšnamu. Lielajā pirmā stāva istabā tagad ir krietni siltāk, turklāt caurspīdīgā siena telpas vizuāli nesamazina un gaismas pietiek arī priekšnamā.»
Māja joprojām top, un vēl ir diezgan, ko sakārtot un uzlabot.
Tualete izbūvēta ar nosēdaku, dušā un virtuvē ūdeni uzsilda boilers. Ūdens apgādes sistēma pašlaik ir visai vienkārša: ūdens nonāk mājā no kaimiņienes akas pa visparastāko dārza šļūteni. Toties nav jāuztraucas par ūdensvada iespējamo aizsalšanu – rudenī ūdeni iztecina un šļūteni sarullē.
Stilīgi, bet ne dārgi
Guntai piemīt talants interjerā savienot šķietami nesaderīgus priekšmetus. Piemēram, līdzās senlaicīgai stāvlampai atrodas mūsdienīgi ādas dīvāni, bet lielais galds un krēsli ir neparasti augsti – kā bāra lete.
Gunta atzīstas: «Esmu gana taupīga, bet man ļoti nepatīk, ka cilvēki uz dārza vai vasaras māju ved visu, kas dzīvoklī kļuvis lieks. Latvieši tā pieraduši – nu, kā tad metīsi ārā!
Bet man krāmus nevajag, es arī šeit vēlos skaistu vidi.
Protams, ir lietas, ko, iespējams, vērts dārgi pirkt, bet es esmu iecienījusi lietotu interjera priekšmetu un mēbeļu veikalus. Parasti braucam uz netālo Pērnavu – tur daudz ko var nopirkt par ļoti saprātīgām cenām. Neviena mēbele nav maksājusi vairāk par 60 eiro, vienīgi galds un krēsli, bet arī šo komplektu nopirkām ar lielisku 70 procentu atlaidi. Naudu taču var iztērēt labāk, piemēram, ceļojumos, un tie mums ļoti patīk.»
Vasaras māja ir aprīkota arī ar tehnoloģijām: te var gan skatīties televīziju, turklāt bilde pa visu sienu, gan pārlūkot internetu, sazināties e-pastā un arī strādāt – rakstīt kārtējo sociālo projektu.
Puķu dobe peļķes vietā
«Kad būvējām māju un sākām šurp braukt regulāri, mani kaitināja milzīgā peļķe, kas ik pavasari izveidojas pagalma vidū. Es nodomāju – nebūs man mājas priekšā slapjums! Bērsim tur visu nopļauto zāli, kamēr pagalmu izlīdzināsim. Mani gan mēģināja pārliecināt, ka no tā nekas labs nesanāks, taču es neklausīju – vedu zāli, jūras mēslus, mulču. Izdevās! Vai nav skaista puķu dobe?»
Gunta uzskata, ka neko daudz no dārzniecības viņa nesaprot, tomēr ar prieku stāda, ravē un audzē. «Es mācos darot.
Jā, ir bijis tā, ka mazās puķes izrādās sastādītas aiz lielajām, bet dažkārt pavasarī grūti saprast, cik kura puķe gara izaugs.
Tad es kaut ko izroku un pārstādu. Ģimene smejas: man esot mobilais dārzs. Taču es par to nepārdzīvoju, tā ir mana pieredze. Toties vasarā sēžu uz terases, malkoju kafiju un priecājos par krāšņumu.»
Redzot krāsainās sēklu paciņas un zaļojošus stādus, Guntai ir grūti turēties pretim kārdinājumam – visu gribas izaudzēt. «Man šogad ir tomāti, pupas, zirņi, garšaugi, kabači un ķirbji. Ogulāji deva labu ražu, arī jaunās krūmmellenes.
Jā, pavasaros manī pamostas īstenas latvietes gēns: ja reiz ir zeme, tad pašai viss jāizaudzē. Bet vai noteikti vajag? Apņēmos, ka nākamgad sitīšu sev pa pirkstiem, ja pie sēklu plaukta aizkavēšos pārāk ilgi. Kāpēc man audzēt, piemēram, gurķus, ja kaimiņiem milzīga siltumnīca un viņi ar to nodarbojas profesionāli?»
Ap īpašumu Gunta nolēmusi sastādīt kokus. Vietām jau labi ieauguši fizokarpi, jasmīni un priedes. «Iestādījām arī maijrozīti, spirejas, smiltsērkšķus, ceriņus un pīlādzi. Kas aug, par to priecājos, kas ne, to rauju laukā. Piemēram, forsītijas neiedzīvojās, tām nepatika šejienes vējš. Mežmalā jau noskatīju bērziņus – izraksim un iestādīsim trijās rindās visapkārt mūsu gabalam. Bērzi aug ātri, būs gan aizvējš, gan ainava.»
Izklaides maina orientāciju
Kopš Guntas ģimenei ir māja laukos, vasarā doties ceļojumos uz ārzemēm vairs nemaz tik ļoti negribas. «Ceļot ir lieliski, bet mūs velk uz Ainažiem. Tagad te ir gandrīz viss, kas nepieciešams komfortam.
Jā, plītij tikai viens riņķis – grūti, ja atbrauc daudz ciemiņu –, bet tad es sakurinu ugunskuru un lielā katlā vāru zupu.
Ar gaļas grilēšanu vairs tik ļoti neaizraujamies, bet laikam jau tas periods bija jāizdzīvo. Grilēšanai, izrādās, ir viens liels trūkums – kādam vienmēr tā gaļa ir jācep, jāpieskata, un sarunas ar ciemiņiem izpaliek.»
Jauna ģimenes izklaide ir izbraukumi ar velosipēdiem. «Kad tos pirkām, šaubījos, vai tiešām braukāsim, bet mēs braucam. Piemēram, uz Igauniju – tur mums ir mīļa, klusa vieta, kur peldēties jūrā. Un kādi te meži! Jau esam atraduši savas meža zemeņu un melleņu vietas. Zaptes nevāru, ēdam turpat mežā, cik vēderā vietas pietiek.
Man ļoti patīk sēņot, varu pat teikt, ka esmu atkarīga no šīs nodarbes.
Pēc garas dienas svaigā gaisā ir tāds miegs, ka nākamajā rītā grūti pamosties.
Bet, ja laiks ir lietains, braucam uz Pērnavu – tur ir labs ūdens relaksācijas centrs, turklāt darbdienās arī pietiekami lēti. Dzīvojam labā vietā, man šeit patīk viss, arī cilvēki tuvākajā apkārtnē ir ļoti jauki un darbīgi.»
Lai mērķis ir sasniedzams!
Gunta smej, ka pilnai laimei vajadzēs atrisināt siltuma jautājumu: «Elementāru apkuri mājā tomēr vajag. Ziemassvētkus te neplānojam svinēt, bet, ja Jāņi ir auksti, kā tas bija pērn, apkure par ļaunu nenāks. Gribas arī, lai agrā pavasarī un vēlā rudenī, kad āra darbi padarīti, istabā ir silti un mājīgi.»
Īpašuma sakopšana un mājas uzturēšana prasa daudz pūļu, pat ja tā ir tikai vasaras māja, tomēr tas nav neiespējami. Tiesa, ir svarīgi pašam būt sava laika saimniekam un, jā, arī mazliet naivam. Gunta atzīst: «Tikai tad, ja īsti neapjēdz, ar kādām grūtībām vajadzēs saskarties, pirms tiksi līdz jumtam virs galvas un tualetei iekštelpās, var mesties šādā piedzīvojumā.
Mājiņa jau pati no meža neatnāk, un daudzas lietas noteikti nenotiek tā, kā iecerēts. Bet brīžos, kad šķiet, ka tai lauku būšanai jāmet miers, tomēr nevajag ļauties izmisumam. Ievelc elpu, padomā, un risinājums radīsies. Pats svarīgākais, lai mērķis būtu reāls un sasniedzams. Ja nevaram atļauties māju par simt tūkstošiem, būvējam tādu, kādu varam. Jāsper pirmais solis, un tad jau daba ievelk!»
